Medības – vai un cik "zaļas" - raksti2

Medības – vai un cik "zaļas"?

 Par stereotipiem un patiesībām. No redakcijas

Jēdziens "zaļais dzīvesveids" ir gaužām izplūdis. Kādam tas nozīmē cīņu ar putām uz lūpām pret visu progresīvo, kas patērē dabas resursus. Citam tas nozīmē "grauzt burkānus" un neēst gaļu. Nogalināt savvaļas dzīvniekus? Ak, Jēziņ!!!...

Tomēr jēdziena pamatfilozofija, pirms to sapurgāja dažādu fondu naudas un politika, bija: jādzīvo saskaņā ar dabu, ņemt no dabas, nenodarot tai gauži, saprotot, ka situācija mainās, mēģinot saprast, kas kurā brīdī tai ir tas labākais.

Kā šai kontekstā iekļaujas medības?

* * *

Tagad daudzi medības sauc par vaļasprieku. Jā, protams, medīšana mūsdienās vairs nav izdzīvošanas veids, jo visu jau veikalā var nopirkt. Taču vienlaikus jāatzīst, ka mūsdienu pasaulē, kur civilizācija savu interešu vārdā ar savu rūpniecību, lauksaimniecību un citādu dabas resursu izmantošanu savvaļai atņēmusi un joprojām turpina atņemt (arī to pašu "zaļo" slavētās bioloģiskās pārtikas audzētāju lauku labad) milzu teritorijas, bez medīšanas daudzviet grūti iztikt. Nu kaut vai – pietiks kādu laiku neveikt "skaita regulēšanas pasākumus", un drīz vien ļaudis, tai skaitā arī "zaļie", sākts nebalsī bļaut, ka "zvēri noēd cilvēkus". Mūsdienās medības ir arī veids, kā "negaļas" pārtikas izejvielas (tīrumus) no zvēriem pasargāt.

Tomēr tas medību sakarā nav pats būtiskākais. Viss iepriekšējā rindkopā medību nepieciešamības sakarā uzskaitītais un vēl šādas tādas citas darbības pēc būtības ir tik vien kā pakalpojumi, ko mednieki "brīvprātīgi piespiedu kārtā" lielākoties par baltu velti (turklāt ieguldot savus līdzekļus un darbu) mūsdienās sniedz sabiedrībai. Protams, "par baltu velti" ir nosacīts jēdziens – par šo darbu mednieki kaut ko pretī saņem. Vēl vairāk – šim "kaut kam" mednieku acīs ir milzīga vērtība. Tās ir tiesības medīt. Īstenot savu vaļasprieku.

Īsi rezumējot, "lielā sabiedrība" un mednieku sabiedrība ir vienojusies par bārterdarījumu: mēs jums, jūs mums.

Un te nu sākas maldība.

Šā darījuma priekšmeti ir kļuvuši par galveno. Par teju vienīgajām pazīmēm, kas "pa lielam" raksturo medniecību sabiedrības acīs. Tāda stereotipu priekšstatu ķēdīte "medības – vaļasprieks – zvēru un putnu nogalināšana" par vienu darījumā iesaistīto pusi – medniekiem un "skaita regulēšana – postījumu novēršana" par otru – sabiedrības interesēm. Nu jau labu laiku šie priekšstati dominē gan ikdienas apritē (piemērs – komentāri interneta medijos), gan arī oficiālā līmenī, lemjot par likumiem, noteikumiem utt. (še piemēra pēc var atsaukt atmiņā debates Saeimā par Medību likumu 2013. gadā).

No tā visa mazpamazām veidojas arī mednieka tēls sabiedrības acīs. Slikts tēls. It trāpīgi to var salīdzināt ar bendes amatu kaut kad senatnē – nu, ir tāda persona, kam tas šmucīgais darbiņš jādara, taču tikumīgs sabiedrības pārstāvis roku bendem sveicienam nesniegs, vietvara tālredzīgi dzīvesvietu aiz pilsētas mūriem ierādīs. Tālāk no acīm, prom, lai lieki nezīmējas. Bet vienlaikus – pa rokai. Ja nu pilsoņi kādreiz sašūmējas, ka nepareizajam musketierim pletnes tikušas vai, dies' pas', galva nocirsta, var ērti norādīt – bende vainīgs.

* * *

Tieši tā ir ar medniekiem un medniecību mūsdienās. Modē nākušais politkorektums un aizvien virspusējāka un liekulīgāka attieksme pret dabisko lietu kārtību ir ne tikai ieradinājusi sabiedrību no šīs tēmas pēc iespējas norobežoties – tas viss tāltālā aizkrāsnē nobāzis vispatiesāko un visdabiskāko nozīmi – to, ka medības izsenis bijušas cilvēku pārtikas avots. Un joprojām ir! Ir – par spīti tam, ka mūsdienās pat mednieku sabiedrībā tas vairs neskaitās labais tonis – publiski atzīt, ka, dodoties medībās, tu ceri atgriezties mājās ar gaļu mugursomā. Ar pārtiku, kas, grozi kā gribi, ir krietni "zaļāka" nekā tas, kas veikalā nopērkams.

Un tas nav tikai tāpēc, ka medījuma gaļa ir "tīra" – bez dažādām piedevām, kas šodien ir obligātas līdzgaitnieces gandrīz ikvienam plašpatēriņa pārtikas produktam. Var uzskaitīt vēl veselu virkni pazīmju, kas medījumam šo īpašību nodrošina. Piemēram, "zaļums", kas piemīt "meža gaļai", ceļas arī no tā, ka tās radīšanā netiek iesaistīta lielražošana, kas uz nebēdu tērē un gandē mūsu planētas dabas resursus. Tas ceļas arī no tā, ka Latvijas tradicionālajā medību izkārtojumā medībās gūtā produkcija tiek patērēta faktiski turpat, kur tā iegūta – esam maza valsts. Še īsti vietā pieminēt arī patlaban dikti modīgās Slow Food jeb kustības pamatprincipus – tā ir vietēja, sezonāla un kvalitatīva pārtika, kas radīta, prātīgi saimniekojot dabā: saudzējot tās daudzveidību un domājot par vides ilgtspēju. Medību "zaļums" ceļas arī no tā, ka medniecība mūsu zemē joprojām visbiežāk iet rokrokā ar tradicionālo lauku dzīves veidu, kas kā zināms, ir dabai draudzīgākais. Visbeidzot, medībās iegūtā pārtika nav tikai mednieku privilēģija, to Latvijā izmanto krietni plašāks cilvēku loks.

Un pašās beigās noteikti pieminams arī tas, ka medības tiešām nav tikai gaļa. Domājot par citām "taustāmām lietām", kas rodas veiksmīgu medību rezultātā, var atkal sākt uzskaitīt. Lūk, saglabātā medību trofeja – tai piemīt ilglaicīga estētiska, izglītojoša un arī zinātniska vērtība. Lūk, medījuma blakusprodukti – āda, zobi, dziedzeri utt., u.t.jpr. – absolūti ekoloģiskas, ilglaicīgi un/vai atkārtoti izmantojamas izejvielas, kam var būt gan praktisks, gan arī estētisks un izglītojošs pielietojums (cits jautājums – vai Latvijā šis potenciāls tiek pilnvērtīgi izmantots).

* * *

Pēc visa šā izlasīšanas skeptiķim uz mēles droši vien jautājums jeb apgalvojums: "Tukša muldēšana medniecības spalvu spodrināšanas nolūkā! Lūdzu, lieciet galdā kaut ko, kas pierādītu, ka ir tiešām tā, kā rakstāt."

Labs ir. Mēģināsim to darīt. Šim un nākamajiem MMD numuros esam sarūpējuši diskusiju, kurā, aptaujājot medniekus no dažādiem Latvijas novadiem, pēc iespējas neitrāli centīsimies noskaidrot gan to, cik "zaļi" ir mūsu mednieki un medniecība, gan to, kāds varētu būt (ir) mednieku pienesums "tautas pabarošanā", gan arī citas nianses, kas liecina par mūsu medniecības patieso seju, nevis asociējas ar to ne pārāk glīto bildi, kas rodas nezinošā sabiedrībā izplatītu stereotipu iespaidā.

♦ Diskutējam tā: uzdodam vienus un tos pašus jautājumus dažādiem medniekiem dažādā veidā – gan intervējot, gan aptaujājot netieši, ar anketas palīdzību.

♦ Ideja: intervijas sniedz dziļāku ieskatu jautājuma būtībā, savukārt anketā ierakstītās īsās un "fiksās" atbildes ne tikai efektīvi paplašina viedokļu loku, bet kopā ar intervijām ļauj arī pavērtēt, cik lielā "stereotipu ķēdīšu" (skat. augstāk) iespaidā atrodas paši mednieki.

♦ Lai izvairītos no sabiedrisko attiecību pieredzes gludinātām frāzēm, izvairījāmies jautāt medniecības "štata runasvīriem", kas parasti gozējas mediju uzmanības saulītē. Atbildētājus meklējām auditorijā, kas žurnāliešiem pa rokai – gan "MMD Kausu" dalībnieku raibajā pulkā, gan to ļaužu vidū, kas laika gaitā vēstuliski vai telefoniski sazinājušies ar MMD.

Šai reizē – intervijas. Vidzemnieku un kurzemnieku, latgaļu un sēļu izvērstās atbildes uz jautājumiem par galveno – par medībās gūto pārtiku.

Jautājumi

  1. Ievadjautājums. Lūdzu, īsi raksturojiet – vai un kāpēc, jūsuprāt, medības var dēvēt par "zaļo" dzīvesveidu?
  2. Cik liela loma medījumu gaļai ir jūsu saimes ikdienas iztikā?
  3. Kur medījums tiek iegūts – tālu no jūsu dzīvesvietas vai tuvumā? Kāds ir jūsu mājās pārnestās "medījuma gaļas" sugu sastāvs, kādi apstākļi to nosaka?
  4. Vai visu medībās iegūto gaļu izmantojat uzreiz pēc pārnešanas mājās, vai arī uzglabājat vēlākai lietošanai (sasaldētu, vakuumā iepakotu u.tml.), pārstrādājat desās, konservos utt.?
  5. Vai iegūto medījuma gaļu un produkciju izmantojat tikai paši (ģimenē, mājsaimniecībā), vai arī pie tās tiek kāds cits – radi, draugi, paziņas? Cik plašs ir iesaistīto loks?
  6. Lūdzu, izsakiet savu viedokli par medījuma gaļas vērtību!

 Mednieki nodrošina līdzsvaru dabā

Atbild Guntis BAUMANIS no Viesītes, Sēlijas virsmežniecības Jēkabpils nodaļas Kalna apgaitas mežzinis, m/k "Švēriņi" biedrs.

♦ Citi jau saka, ka medības nav nekas "zaļš", bet es uzskatu, ka tā tomēr ir "zaļa" lieta. Regulāri esi mežā, dabā, redzi norises tajā. Dzīvnieka nomedīšana jau ir tikai visa lielā procesa beigu daļa, loģisks un apzināts solis. "Zaļie" ikdienā var bļaustīties par visu ko, bet citkārt patiesā sašutumā auros, ja kādam pašam vai bērnam vilks kājā iekodīs, kādu mājlopu noplēsīs. Bet tieši mednieki jau mūsdienu pasaulē dara to darbu, kas nepieciešams "zaļo" propagandētajam līdzsvaram dabā...

♦ Ziemā, dzinējsezonas laikā uz veikalu pēc gaļas dodamies reti, ja nu vienīgi dažādībai. Bet mežs nav veikals – daudz kas atkarīgs no veiksmes. Ja zvēru maz, veicas sliktāk, ja saimniekots gudri un zvēru daudz, veicas labāk, taču iešana medībās negarantē guvumu. "Švēriņos" gan "tukšās reizes" ir liels retums.

♦ Medību platības sākas apmēram 300 m no manām mājām – uzreiz pie Viesītes robežas. Tik tuvu gan reti kad medīju. Medījam daudz sugu, pašlaik vienīgais izņēmums ir mežacūkas, ko ĀCM paplucināja. Ir staltbrieži, stirnas, aļņi. Pie pārtikā izmantojamām sugām jāpieskaita arī bebri.

♦ Gaļa? Viss atkarīgs no medību sekmēm. Ir reizes, kad gaļa tiek apēsta tūlīt pēc medībām (vai, ja nepieciešams, pēc analīžu rezultātu saņemšanas), ir reizes, kad var ko sasaldēt un saglabāt turpmākai izmantošanai. Uzglabāt gaļu vakuumiepakojumā neesmu mēģinājis. Kad guvums lielāks, tiek taisītas  arī desas un konservi – nomedījumus vedu uz pārstrādes uzņēmumu. "Švēriņos" esam nolēmuši, ka katrs ar savu porciju rīkojas individuāli; nav tā, ka kolektīvajās medībās nomedīto vedam uz kombinātu un pēc tam izdalām gatavo produkciju. Ja kādam ir vēlēšanās ko laist desās vai konservos, viņš vajadzīgo daudzumu iekrāj vai nomedī individuālajās medībās.

♦ Protams, vieni jau divatā ar sievu nevaram visu apēst. Gandrīz pēc katrām medībām arī radi, draugi un paziņas, regulāri – savi 10 cilvēki, tiek pie manis nomedītajiem labumiem. Medījam nedēļas nogalēs ik pēc pāris nedēļām, un medījuma pietiek. Limits ir pietiekami liels, to arī regulāri godprātīgi "atšaujam", bet medījuma mazāk nekļūst – tātad aprēķini ir pareizi.

♦ Kļaviņu Jānis rakstījis, ka viņa bērni izauguši tikai ar meža gaļu. Manējie gan ne, taču uzskatu, ka meža gaļa ir labāka par vismaz mūsdienās veikalos nopērkamo – ir skaidrs, ko ēd meža zvērs, bet nevari zināt, ar ko tā fermas cūka barota. Pīles daudz medīju un visas arī lietoju pārtikā. MMD lappusēs rakstīts par parazītiem pīlēs, bet man nekas nelāgs no to gaļas nekad nav noticis. Jā, savvaļas dzīvniekos var būt parazīti, taču, ja gaļa tiek atbilstoši termiski apstrādāta, šis produkts tomēr ir veselīgāks.

 Kurā gadsimtā un kā dzīvojam?...

Atbild Kuldīgas puses m/k "Rudupe" biedrs un dibinātājs, medību vadītājs Gunārs FREIMANIS.

♦ Medības nozīmē atrašanos dabā, svaigas, fermās neaudzētas gaļas produkcijas patērēšanu un līdz ar to dabas nepostīšanu. Medībās ir iespēja arī izbaudīt dabas skaistumu, novērtēt to, kas mums dabas dots. Kur nu vēl "zaļāks" dzīvesveids?! Protams, ir jāņem vērā, kurā gadsimtā dzīvojam, kādi dzīves apstākļi ir dzīvniekiem, kādi – cilvēkiem, kāda ir mijiedarbība starp viņiem dzīves telpā. Mūsdienās izmantojam visus iespējamos dabas resursus. Savulaik izcirtām kokus, lai iekoptu laukus, kuros iegūt pārtiku gan sev, gan mājlopiem, jaunākos laikos – lai iegūtu dažādas izejvielas, materiālus. Koki tiek izcirsti abos gadījumos, bet meža iemītnieks jau turpat starp tiem kokiem ir, tā ir viņa dzīvesvieta, taču lauksaimnieks, "mājas gaļas" patērētājs vai veģetārietis, kurš pārtiek no plantācijās augušiem augiem, nez kādēļ tiek pozicionēts kā "zaļāks", lai gan vēsturiski šī lauksaimniecības attīstība nodarījusi lielāku postu dabai, nekā mednieki (te nerunāju par dzīšanos pēc konkrētām sugām, kā rezultātā tās izmedītas). Tas, ka mednieki pašlaik ir tie, kuri cenšas noturēt līdzsvaru starp dzīvnieku un cilvēku vajadzībām, uztur dabas daudzveidību, nez kāpēc nereti tiek piemirsts...

Interesanti – vai "zaļajiem" būtu mazāk pretenziju pret medniekiem, ka mēs vēl aizvien skraidītu pakaļ medījumam "dabiski", t.i., ar šķēpu vai akmeni? Iespējams. Taču mūsdienu dzīves ritms to nepieļauj. Un arī medījamam dzīvniekam šaujamieroča izmantošana ir humānāka, jo sagādā mazāk moku. Protams, medījumam ir mazāk iespēju aizbēgt, taču arī mednieks mūsdienās kļuvis citāds. Senatnē "ļoti zaļie" mednieki gāja pēc gaļas un nogalināja visu, kas patrāpījās. Mūsdienu mednieks izsver, kas medījams, kas dabai (populācijai) nepieciešams, lai tā būtu veselīga. Tā arī ir "zaļā" dzīvesveida sastāvdaļa – mednieks "paņem" to, kā nākamgad jau varētu nebūt, kas vienkārši aizietu postā neizmantots vai varētu kaitēt sugasbrāļiem, nākamajām paaudzēm. Izklausās drastiski: "rūpējamies ar šaušanu". Bet tā nu tas ir. Turklāt reti kurš nemednieks iedomājas, ka populācijā nepieciešama konkurence, citādi tā degradējas; mūsdienu pasaulē bez mednieku palīdzības tas var notikt drīz vien. Un nebūtu vairs smuku dzīvnieku bildīšu glancētos dabas žurnālos, jo... šādu – spēcīgu un skaistu – dzīvnieku vienkārši vairs nebūtu... Protams, pati daba to visu varētu sakārtot un nokārtot, bet – tādā gadījumā cilvēki tās norisēs gadiem nedrīkstētu iejaukties vispār, bet tas jau sen vairs nav iespējams.

♦ Ģimenē medījumu gaļu biežāk lietojam dzinējmedību sezonas laikā. Vasarā uz gaļu pārāk "nespiežam", ja nu vienīgi kādu buciņu uz jubileju "paņemam". Rudenī un ziemā lietojam gan svaigu gaļu, gan, ja daudz gaļas sagādāts, taisām konservus, kādu vītinājumu, desu. Taču tas atkarīgs no apstākļiem un vēlmēm. Jebkurā gadījumā – no meža gaļas neviens neatsakās. Veikalā pirktu gaļu izmantojam reti, rūpīgi izvēloties, kādu pirkt. Tad jau drīzāk vajadzības gadījumā nopērkam gaļu no kāda zemnieka, mūsu pašu kolektīva biedra, kam saimniecībā kas zināmi labs izaudzēts.

♦ Esam privileģētā situācijā, dzīvojam medību iecirkņa teritorijā. Jau tepat pie mājas sākam rūpēties par dzīvniekiem, šajos darbos kā palīgus iesaistot arī bērnus: nesam sāli, vācam sienu, darām vēl visu ko. Tepat sētā dzīvojas zaķi, ienāk brieži... Protams, pa logu nešaujam, taču skatāmies, vērtējam. Līdz ar to arī bērniem veidojas saikne ar dabu, izpratne par to. Arī uz dzinējmedībām mednieki pulcējas manā sētā, tepat notiek arī medījuma apstrāde.

♦ Pēc kolektīvajām medībām pieņemam lēmumu, ko ar nomedīto iesākt. Gaļu un arī pārstrādātu produkciju vedam zemniekiem, uz kuru zemes medījam, un viņu vēlmes ir dažādas: vieni grib tikai jēlu gaļu, citi – tikai pārstrādātu. Mēdzam gaļu atkaulot un sūtīt uz Saldus vai Talsu gaļas kombinātu pārstrādei desās vai konservos. Paši nosakām, cik un kādi piejaukumi (piem., mājas cūkas gaļa) produkcijā drīkst būt. Tāpat nosakām, kādi produkti pievienojami, jo bieži vien pārstrādātāji cenšas pievienot nevis kvalitatīvākos, bet lētākos gabalus. Nē – mums vajag kvalitatīvākos! Mums vajag kvalitatīvas desas un konservus, un šīs prasības arī tiek pildītas. Ja medības knapākas, gaļu liekam vakuumpakās gan veseliem gabaliem, gan samaltu, gan liekam saldētavā, lai paliek vēlākam laikam vai nu svaigas gaļas ēdienam , vai arī uzkrājam, lai vestu pārstrādei.

♦ Ģimenē ir pieci bērni, no kuriem divi jau medī paši. Ir radu pulciņš, kas nav mednieki, bet kam medījumu gaļas izstrādājumi garšo. Protams, ir arī draugi. Savi 20 cilvēki sanāks. Radiem un draugiem mēdzam dot pārstrādātu meža gaļu; ja nu kāds īpaši lūdz – arī jēlu, bet tas nenotiek bieži. Kuldīga nav liela, te ir daudz mednieku, daudzās ģimenēs paši medījumus sagādā. Plus vēl klubā ir tradīcija zemes īpašniekiem, ar ko slēgti līgumi par medību platībām, uz Ziemassvētkiem pasniegt paciņu ar konserviem, desiņām.

♦ Medījuma gaļu pārbaudām "no A līdz Z", zinām, kas tas par gabalu, kur un kā dzīvnieks dzīvojis, ko ēdis, kad nomedīts, kas ar gaļu noticis pēc nomedīšanas. Veikalā... Nav zināma gaļas izcelsme, nav zināms, no kura gadsimta tā saldētavā stāvējusi... Protams, skaidrs, ka "meža gaļa" ir veselīgāka un arī garšīgāka, nekā "fermas gaļa", kas audzēta, izmantojot medikamentus un dažādas ātraudzības piedevas barībai. Un parazītu meža dzīvniekos nav vairāk nekā pašaudzētos mājlopos, turklāt – mājas cūciņu orgānus zemnieki uz analīzēm neved...

 Jāt ar zirgiem un šaut ar lokiem?...

Atbild Raits STRAUTIŅŠ, Daugmales m/k, mednieks ar 30 gadu stāžu, medību vadītājs.

♦ Lai medības varētu uzskatīt par absolūti zaļu dzīvesveidu, vajadzētu pa mežu jāt ar zirgiem un šaut ar loku un bultām. Tas, protams, ironiski. Tomēr, salīdzinot ar to, kā dzīvo mūsdienu patērētāju sabiedrība, medības ir no tām "zaļākajām" iespējām. Mednieki ir tie, kuri pirmie pamana, ja dabā kaut kas sāk iet greizi – mežaudzes kalst vai tiek bojātas, bebri pārlieku savairojušies, vēl kaut kas notiek. Un tas nenotiek tikai laikā, kad cilvēki dodas sēņot vai ogot, bet visu cauru gadu, mēs redzam, kā daba mainās, un arī saprotam, kāpēc tas notiek. Un Latvijā nav tādas vienotas organizācijas, kas domātu par to, kā attīstās kādu dzīvnieku populācijas. Tādēļ laikam jau tieši no medniekiem būs atkarīgs tas, kāda flora un fauna mūsu bērniem un mazbērniem būs.

♦ Svaigu medījuma gaļu manā ģimenē lietojam vismaz reizi mēnesī, vasarā varbūt retāk, tad ir iekrājumi no rudens un ziemas perioda – kolektīvo medību sezonā gaļas vairāk, tā iekrājas. Tas ir bieži vai reti? Nezinu. Mums pietiek. Ģimenē esam septiņi cilvēki (divi mazi un pieci lieli), taču visu guvumu uzreiz parasti apēst nevaram. Sadalām porcijās, iepakojam vakuummaisos, glabājam saldētavā. Manuprāt, tas ir labākais veids, kā svaigu gaļu saglabāt. Kad nepieciešams, ņemam atbilstošu porciju no saldētavas un gatavojam.

Pie desu un konservu gatavošanas nonākam apmēram reizi divās sezonās – kad kolektīvajās medībās gadījies labs guvums, daļu gaļas vedam pārstrādei. Bet tad arī konservu pietiek līdz nākamajai reizei!

♦ Galvenokārt manis nomedīto izmantojam savas ģimenes lokā. Bet, protams, kaut kas tiek arī, piemēram, sievasmātei (svēta lieta!), manam brālim, sievas māsai.

♦ Esmu ļoti labi iekārtojies – līdz medību objektam jābrauc 40 minūtes no mājām. Vasarā un rudens sākumpusē medījam stirnas, kolektīvo medību laikā medījam mežacūkas, staltbriežus un aļņus. Pirms gadiem 7–8 briežu nebija. Pašlaik staltbriežu ir vairāk par aļņiem. Nevaru teikt, ka viena suga otru izspiedusi no dzīvesvietas, mazumā nekas nav gājis, bet fakts ir tāds. Iespējams, ka šo proporciju mainījusi mežizstrāde, kas intensīvi sākusies pirms gadiem pieciem, vairāki mežu masīvi tika izzāģēti, to vietā radušās jaunaudzes, krūmāji, kas ir labvēlīga vide staltbriežiem. Pirms diviem gadiem arī pie mums tika konstatēts Āfrikas cūku mēris, mežacūku skaits sarucis, taču viņas neizzuda, un teikt, ka mums vairs nav cūku, kā tas dažviet citur tiek sludināts, nevaram. Ir!

♦ Domāju, ka vērtīgākas gaļas par "meža gaļu" nav. Savvaļā dzīvojošie tomēr pārtiek galvenokārt no dabīgās pārtikas, tāpēc meža zvēri uzskatāmi par vienīgajiem "bio" un "zaļajiem" "izstrādājumiem" (ja nu vēl savvaļā ķertas zivis pie tādiem pieskaitāmas). Žēl, ka "tīru" "meža gaļu" veikalā faktiski nopirkt nevaram – tur esošā produkcija tiek ražota no briežu dārzu iemītniekiem, bet tie dzīvnieki, kas aug briežu dārzos, tiek piebaroti ar dažādām mākslīgām barībām.

 Zudībā neiet nekas!

Mednieku un makšķernieku kluba "Mieriņi" vadītājs Ilmārs ŠTĀLS no Austrumlatgales, Rugājiem

♦ Mēs veikalā gaļu nepērkam – lopus audzējam paši, lietojam arī medību produkciju. No medībās iegūtā cenšamies izmantot visu iespējamo, faktiski nekas zudībā neiet, un tā jau ir tā "zaļā" dzīvesveida būtība – ja kaut ko no dabas paņem, tad to arī izmanto! Tāpat rīkojos arī makšķerējot – ja zivs ir paņemta, tad pat pati mazākā raudiņa tiek pagatavota un apēsta. Vien jāparēķina, ko var izlietot tūlīt, kas jāliek konservos, kas desās jāpārstrādā, kas saldētavā jānoglabā (tur tiek likts lielais vairums, arī desas; saldētava dīkā nestāv), lai ilgākam laikam tiek. Pārstrāde tiek uzticēta gaļas kombinātam.

♦ Medību platības mums tepat vien ap manām mājām plešas. Mājās nesamais atkarīgs no sezonas, no tā, kas tobrīd medījams. Individuālajās medībās "noganu" kādu cūciņu, stirnu, bet uz stirnām īpaši "neiespringstu", man labāk patīk pavērot, kā viņas ganās ap māju. Dzinējmedību sezonā visvairāk ir aļņu, pie mums viņiem ir piemēroti dzīves apstākļi. Cūku mēri esam pārlaiduši, un cūku kļuvis daudz mazāk. Medīti tiek arī staltbrieži, bet viņu nav daudz. Tiek medīti bebri. Bebru ādas, ja ir labs piedāvājums, pārdodam, ja nav, tad paši savām vajadzībām paturam. Tiek izmantoti bebru dziedzeri. Kauli – suņiem. Un varu teikt, ka tieši no bebru gaļas sanāk visgaršīgākās desas! Ar astes žāvēšanu vai kūpināšanu man noņemties nav laika, bet ir mums cilvēki, kas to dara.

♦ Galvenokārt manus nomedījumus vai porcijas lietojam savā ģimenē, reizumis kaut kas tiek iedots arī radiem un draugiem. Necenšos ņemt vairāk, nekā manai ģimenei – mums ar sievu un četriem bērniem – nepieciešams (jāpiebilst, ka vecākais dēls ir mednieks, un arī vecākā meita iet medībās).

♦ Uzskatu, ka medījuma gaļa ir pati vērtīgākā un ekskluzīvākā. Veikalā tādu nedabūt! Ja runājam par slimībām un parazītiem, protams, gaļa pirms lietošanas jāpārbauda. Tas gan galvenokārt tiek darīts ar mežacūkām, aļņiem, briežiem, stirnām analīzes neveicam.

 Mednieki ar dabu sadarbojas!

Atbild Mārcis ROKJĀNIS, mednieks ar 15 gadu stāžu, Jelgavas apkaimes m/k "Klīves mednieks" biedrs, valdes loceklis.

♦ Domāju, ka medīšana mūsdienās ir viens no "zaļākajiem" dzīvesveidiem. Mednieki iet dabā, sadarbojas ar to, iekļaujas dabas norisēs visa gada garumā. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, daļa no Lielā Procesa, tostarp arī barības ķēdes posms.

♦ Ģimenē medījuma gaļu ēdam bieži, un man kā medniekam ir lepnums, ka pārtikā lietotā gaļa galvenokārt ir tieši manis sagādāta – no meža. Veikalā gaļu pērkam vien retumis, kad sagribas kādu specifisku ēdienu, kura pagatavošanai labāk izmantot mājlopa vai mājputna gaļu.

♦ Medību platības atrodas aptuveni 60 km no mājām. Medījamo dzīvnieku sugu sastāvs ir nemainīgs jau daudzus gadus. Faktiski – tiek medīts viss, kas Latvijā legāli medījams, un viss, kas no medījumiem ir ēdams, atrodams arī mūsu ģimenes ēdienkartē. Tas, kas tiek nomedīts un pārnests mājās, atkarīgs no sezonas un klubā norunātajām prioritātēm. Limiti ir gandrīz nemainīgi, un tie gadu no gada tiek sasniegti aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Tātad – populāciju ziņā situācija stabila, atļauju pietiek, bet nav arī par daudz. Pārsvarā medījam stirnas, mežacūkas, staltbriedi, alni. Tiek medītas arī pīles un zosis. Ir bebri, un arī viņu gaļu izmantojam pārtikā.

♦ Ja nomedīts lielāks dzīvnieks vai apjoms, kas sadalāms starp vairākiem medniekiem, mīkstumus sadalām svaigus. Ja porcija lielāka, uzglabāju gaļu saldētavā. Atgriezumus dodam pārstrādei – kombinātā tiek pasūtināti konservi vai desas, kā nu tiek nolemts. Tādējādi medījuma produkcija var tikt izmantota ilgākā laika periodā. Pēc individuālajām medībām atgriezumus un arī iekšas vedu sievasmātei, kura laukos tur vistas, kam šāda barība noder. Var teikt, ka mežā no medījuma nepaliek nekas – visam tiek atrasts pielietojums.

♦ Protams, guvumā dalos arī ar radiem, draugiem, paziņām. Cilvēku, kas vismaz reizi gadā tiek pie manis nomedītajiem labumiem, ir apmēram 20. Visiem gan labāk patīk, ja tiek piedāvāta jau gatava produkcija – desas vai konservi. Taču, ja pašu mājās kādas plašākas viesības, noteikti galdā ceļu kādu ēdienu no medījuma gaļas.

♦ Par medījuma gaļas vērtību runājot... Zinātnieki jau sen izpētījuši, ka "meža gaļai" ir lielāka uzturvērtība, nekā mājlopu gaļai. Bet – par citu vērtību... Cilvēki vaicājuši, vai varētu no manis kādu gaļas gabalu nopirkt un cik tas maksātu. Es nevaru atbildēt! Medījuma gaļai ir arī sava morālā, emocionālā vērtība, kas naudā nav izsakāma, un man tas ir svarīgi. Izturos pret medījumu ar maksimālu cieņu, medījums nozīmē arī ieguldītu darbu mežā, tas saistās arī ar atmiņām par medību norisi.

 Īss rezumē

  • ♦ 5 aptaujātie mednieki – vismaz 66 medījuma gaļas patērētāji.
  • ♦ Medījuma ieguves vieta – 0 līdz 60 km no mednieka dzīvesvietas.
  • ♦ Medījuma gaļas loma mājsaimniecībā – ievērojama un stabila.

Pieraksties jaunumiem