Medības un mednieki sabiedrības spogulī

Raksts sagatavots, balstoties uz atvērtās pieejas (licence CC BY 4.0) zinātnisko publikāciju Byrd, Elizabeth; Lee, John G.; Widmar, Nicole J.O. 2017. "Perceptions of Hunting and Hunters by U.S. Respondents", Animals 7, no. 11: 83. Publikācijas avots pieejamshttps://doi.org/10.3390/ani7110083.

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 10. septembrī, bet šajā lapā ievietots 9. septembrī.


Šis raksts sagatavots, balstoties uz publikāciju "ASV respondentu priekšstati par medībām un medniekiem", kuras autori Elizabete Bairda, Džons G. Lī un Nikola Vidmarair divu ASV universitāšu (Davis College of Agriculture, West Virginia University, Morgantown un Department of Agricultural Economics, Purdue University, West Lafayette) pētnieki. Publikācijā aprakstītais pētījums risinājies 2014. gadā, un tā rezultāti publicēti interneta izdevuma "Animals" 2017. gada septītajā laidienā. Tieši šīs zinātniskās atskaites tulkojums tad arī kļuva par pamatu rakstam, ko MMD latviešu lasītājam piedāvā tagad, 2019. gada septembra/oktobra numurā. Tēma vairāk socioloģiska nekā "tīri mednieciska" – amerikāņi mēģinājuši izpētīt, ko par medībām domā un kā medības un medniekus uztver šīs zemes sabiedrība. Tādēļ laikam jau vispirms der noskaidrot, kas īsti mudinājis pētniekus tai pievērsties...

Kāpēc nepieciešams izzināt sabiedrības viedokli par medībām?

Publikācija par pētījumu tiek sākta ar apgalvojumu – ir nepieciešams, lai valsts iedzīvotāji pret medībām izturētos labvēlīgi: "Sabiedrības atbalsta saglabāšana medībām ir ļoti svarīga..." Tūdaļ arī tiek sniegta atbilde uz neizbēgamo "Kāpēc?" – tāpēc, ka "medības ir savvaļas dzīvnieku pārvaldības prakses [valstī] nozīmīga sastāvdaļa". Pētnieki uzsver – ir jāsaprot, ka Amerikas Savienotajās Valstīs savvaļas dzīvnieki netiek "tirgoti" medniekiem, pārvaldības modelim ir cita sūtība un raksturs – no medību atļaujām gūtie ienākumi ASV ir viens no vispārējā dabas aizsardzībai paredzētā finansējuma drošiem un būtiskiem balstiem.

Tieši tādēļ "par dabas sargāšanu atbildīgās amatpersonas apzinās, cik ļoti svarīgi ir, lai sabiedrība saprastu un atbalstītu dabas resursu pārvaldības politiku".

Mēģinot raksturot pašreizējo situāciju ASV šai jomā, tiek atzīts, ka panākumi mijas ar neveiksmēm, un minēti arī divi piemēri, kam bijis pietiekams svars, lai ietekmētu plašas sabiedrības attieksmi. Pirmais, veiksmīgais – publikācija ļoti ietekmīgajā žurnālā "Time" pirms dažiem gadiem, kur tēma par savvaļas dzīvnieku populāciju pārvaldību izpelnījusies pirmā vāka godu un analītiskajā rakstā atzīts, ka medības ir neapšaubāmi vērtīgs šīs pārvaldības instruments. Kā pretējs (neveiksmīgs) piemērs tiek minēta attieksmei pret medībām krietni nelabvēlīga šūmēšanās sabiedrībā pēc tam, kad sociālā tīkla "Facebook" Amerikas vidē sacēlusies vētra par "sejgrāmatā" publiskotām fotogrāfijām, kurās redzami kāda pusaudža medību rezultāti. Par spīti tam, ka konkrētās medības pat nav notikušas ASV, sašutuma vilnis mutuļojis tik krietni, ka pat bilžu dzēšana nav spējusi to apturēt.

Šādu piemēru mērķis – atainot, cik ļoti šūpīgs mēdz būt līdzsvars mūsdienu sabiedrībā, ja tiek runāts par medībām. Norādīt, ka šajā jautājumā reizēm pietiek ar kādu mazu niansi, lai attieksme mainītos uz vienu vai otru pusi.

Un attieksmes maiņai var būt sekas – pētnieki raksta, ka tad, "ja sabiedrība kādā brīdī sajūt, ka tās intereses nav ievērotas, tai var rasties vēlme izmantot citus līdzekļus", nevis tikai diskusijas. Var sākties tiesāšanās, pieprasījumi pēc likumu maiņas, parakstu vākšana u.tml., kas var traucēt vai pat izjaukt valstī labi strādājošo savvaļas dzīvnieku pārvaldības mehānismu.

Lūk, beidzot nojaušama arī pētījuma pamatdoma:

"Ir ļoti svarīgi pētīt to, kā sabiedrība uztver savvaļas resursu pārvaldību, šai gadījumā – tieši medības, jo nevar paļauties uz to, ka visu šai jomā spēj noteikt un vadīt zinoši un izglītoti dabas aizsardzības speciālisti. Ir nepieciešams, ka medības atbalsta arī sabiedrība. Bez medībām dabas aizsardzības pārvaldība Savienotajās Valstīs var zaudēt gan ekonomisko, gan sociālo pamatu."

Medību svars Štatos

Publikācijas ievaddaļā tiek izteiktas arī vairākas atziņas un uzskaitīti fakti, kas ļauj novērtēt medību lomu ASV sabiedrībā mūsdienās, kā arī liek nedaudz bažīgi vērtēt tuvākās nākotnes tendences šai ziņā.

♦ Medības ir vairāku savvaļas sugu dzīvnieku populāciju, piemēram, baltastes briežu, galvenais pārvaldības rīks."

♦ Jaunākie (2011. g.) nacionālā mēroga izpētes dati liecina, ka aktīvo mednieku kopskaits ASV šīs desmitgades sākumā bijis 13,7 miljonus prāvs.

♦ Nacionālajā izpētē arī noskaidrots, ka 6 % no ASV iedzīvotājiem (izpētes brīdī 16 gadus veci un vecāki) vismaz reizi mūžā ir piedalījušies medībās.

♦ Savukārt to, ka sabiedrības attieksme pret medībām ir visumā labvēlīga, apliecinājis plašs nesen Ņujorkas štatā veikts socioloģisks pētījums – tas ļāvis secināt, ka apmēram trešdaļa no tiem štata iedzīvotājiem, kas nav mednieki, pret medībām izturas visnotaļ atbalstoši.

♦ Kā lielākais drauds, kas var mainīt (jau maina) attieksmi pret medībām, tiek minēta urbanizācija – tas, ka mūsdienās aizvien lielāks ļaužu skaits mīt pilsētās, neizbēgami nozīmē arī to, ka "mazinās kopējā sabiedrības izpratne par medībām un par medību nozīmību dabas resursu pārvaldībā". Pilsētnieks gan fiziski, gan mentāli ir tālu no medībām, jo šī nodarbe, pats par sevi saprotams, pilnībā pieder lauku videi. Tādēļ jaunajā demogrāfiskajā situācijā ļoti liela loma varētu būt "medību domas" ienešanai un – jā! – popularizēšanai pilsētas un nemednieku vidē.

Mērķis un līdzekļi

Tieši tas arī ir bijis konkrētā pētījuma virsmērķis – aptaujājot ASV iedzīvotājus, mēģināt noskaidrot, kas tieši mūsdienās ietekmē sabiedrības attieksmi pret medībām.Meklējumu loks plašs, piemēram...

♦ Kādi ir tie apstākļi, kas šo attieksmi "ceļ", kādi – tie, kas "gremdē".

♦ Vai attieksme atkarīga no cilvēka vecuma, dzimuma, izglītības?

♦ Vai attieksme atkarīga no dažādiem blakus faktoriem – no pazīšanās ar "reāliem" medniekiem, no saskarsmes ar dzīvniekiem mājās, dabā vai citur u.tml.?

♦ Kāds sabiedrībā ir zināšanu līmenis par medībām un medniekiem?

Pētnieki apgalvo, ka aptauja veikta tā, lai rezultātus varētu uzskatīt par ASV sabiedrības viedokli kopumā atainojošiem. Respondenti atlasīti, balstoties uz svaigākajiem tautas skaitīšanas rezultātiem – proti, iztaujātais ļaužu loks atbilst "sabiedrības portretam": tik un tik vīriešu un sieviešu; tik un tik vairāk vai mazāk situētu ļaužu; tik un tik mednieku un nemednieku; tik un tik junioru un senioru un tā tālāk. Ņemta vērā arī ģeogrāfija un noteikts minimālais aptaujas dalībnieka vecuma slieksnis – 18 gadu.

Kopumā pētījuma ietvaros uz aptaujas jautājumiem pilnībā atbildējuši 825 ASV iedzīvotāji.

Un, protams, vēl īsi jāpiebilst par izpētes raksturu, kas aprakstīts pētījuma sadaļā "Metodoloģija". Tiek apgalvots, ka aptauja notikusi, cieši turoties pie socioloģisko pētījumu zinātniskās etiķetes. Var spriest, ka vaicājumi sagatavoti tā, lai no atbildēm var izlobīt nepārprotamu attieksmi; piedomāts, lai nekas nevedinātu respondentu uz kāda noteikta virziena atbildi; jautājumu loks izvērsts tā, lai pētnieki, iegūtos datus apstrādājot, varētu ieraudzīt šaubīgo – piemēram, situācijas, kurās viens un tas pats respondents par vienu un to pašu jautājumu paudis būtībā pretrunīgus ieskatus. Un tā tālāk.

Neliela atkāpe. Lai šo to no iepriekšējā rindkopā pārstāstītā paskaidrotu vienkāršāk, ir vērts atkāpties no konkrētā jeņķu pētījuma un izmantot piemēru no Latvijas, kur arī šad un tad mēģināts pētīt viedokli par medībām un medniekiem, un MMD "kolektīvā atmiņa" ļauj prātot, ka tas ne vienmēr noticis atbilstoši labākajai praksei. Nu, kaut vai, piemēram, divtūkstošo gadu sākumā, kad tika izzināts apkaimes iedzīvotāju viedoklis – atļaut vai neatļaut turpināt ūdensputnu medības Kaņiera ezerā... Toreiz bija diezgan skaidrs, ka aptaujā uzdotais jautājums Lapmežciema iedzīvotājus bīdīt bīdīja vienā virzienā un aptaujas iznākums bija faktiski paredzams. Atceros tai laikā žurnāla redakcijā notikušo prātošanu, kurā piedalījās arī godātais ornotologs profesors Jānis Vīksne – toreiz spriedām, ka lapmežciemiešu atbilde uz jautājumu par pīļu medībām Kaņierī ir bijusi tikpat skaidra kā atbilde "Nē!" uz jautājumu, vai aptaujas dalībnieks vēlas redzēt atkritumu izgāztuvi līdzās savai mājai.

Tad nu tā – atgriežoties pie Amerikā notikušā pētījuma un tur veiktās aptaujas, nojaušams, ka tajā šādu "mērķētu" jautājumu nav bijis. Un, ja nu kas, pētījuma autori atsevišķā piezīmē arī īpaši uzsver, ka nevienam no viņiem nav interešu konflikta attiecībā uz pētījuma tematiku, raksturu un rezultātiem.

Tātad – ticēsim...

Rezultāti. Aptaujas dalībnieku "portrets"

♦ Respondenta vidējais vecums: 47 gadi. Jāpiebilst, ka tas ir vairāk, nekā vidēji ASV pētījuma laikā (2015. g. – ~38 gadi).

♦ Dzimums: 51 % (n=421) sieviešu, 49 % vīriešu (n=404).

♦ Turīguma līmenis: 48 % (n=401) respondentu mājsaimniecību gada ienākumi pirms nodokļu nomaksas – mazāki par 40 000 USD; 35 % (n=289) – robežās starp 40 000 un 79 000 USD gadā; 11 % (n=87) – starp 80 un 119 tūkstošiem dolāru, bet 6 % (n=48) – vairāk par 120 000 USD. Kopumā ņemot, var teikt, ka aptaujas dalībnieki bijuši mazliet mazāk turīgi, nekā vidējais statistiskais ASV iedzīvotājs.

♦ Izglītība: 97 % (n=800) no visiem respondentiem absolvējuši vidusskolu; 33 % (n=272) no visiem ieguvuši augstāko izglītību (vismaz bakalaura grāds). Šie skaitļi savukārt ir nedaudz labāki, nekā vidēji valstī.

♦ "Attiecības ar dzīvniekiem": 65 % (n=536) aptaujas dalībnieku mājsaimniecībās tiek turēts kāds lolojamdzīvnieks (vismaz viens kaķis vai suns); 67 % (n=553) no aptaujas dalībniekiem vismaz reizi mūžā apmeklējuši [lauksaimniecības] izstādi vai gadatirgu, kur redzami "ēdamie" dzīvnieki, bet 53 % (n=437) iepazinuši arī lauku saimniecības, kur notiek darbības ar mājlopiem (fermas).

♦ "Attiecības ar medībām un medniekiem": 47 % (n=388) no aptaujātajiem vismaz reizi mūžā mielojušies ar medībās nomedīta medījuma gaļu; 37 % vismaz reizi mūžā šāvuši pa mērķiem šautuvē, bet 20 % (n=165) apgalvo, ka palīdzējuši medniekiem gatavoties medībām, pētot dzīvnieku atstātās zīmes dabā. Tai pašā laikā 36 % (n=297) respondentu atzinuši, ka personīgi nepazīst nevienu reālu mednieku, bet 64 % (n=528) šādas attiecības ir izbaudījuši. 14 % no aptaujas dalībniekiem apgalvo, ka ir medījuši, no tiem 73 % pārstāv vīrišķo un 27 % – sievišķo dzimumu.

♦ 10 % (n=83, gan kungi, gan dāmas) norādījuši, ka ir aktīvi mednieki arī laikā, kad notiek aptauja.

Rezultāti. Medības un mednieki – sajūtu līmenī, jā vai nē...

Viena no jautājumu grupām aptaujā – vai respondents piekrīt vai nepiekrīt dažādiem apgalvojumiem par medību lomu sabiedrībā un dažādiem sajūtu līmenī esošiem apgalvojumiem par medniekiem un medībām.

♦ Medības un dabas aizsardzība. 35 % procenti (n=289) aptaujāto piekrīt, ka sabiedrībā esošais pieprasījums pēc medībām palīdz uzturēt savvaļas dzīvotnes. 48 % (n=396) piekrīt, ka medības palīdz uzturēt līdzsvaru dabā. Tiesa, tikai nedaudz mazāk (39 % jeb 322) respondentu atbalstījuši apgalvojumu, ka medību rezultātā sugas tiek vājinātas vai kļūst par apdraudētām.

♦ Medības un dzīvnieku veselība. 31 % (n=256) respondentu piekrīt, ka mednieki, samazinot savvaļas dzīvnieku populācijas, palīdz apkarot savvaļas vidē izplatītās dzīvnieku slimības. Tāds pats respondentu daudzums (31 % jeb 256) piekrīt, ka medības šai ziņā dara labu arī citām savvaļas sugām – tām, kas netiek medītas.

♦ Medības un lauksaimniecība. 45 % (n=371) respondentu piekrīt, ka medības palīdz samazināt savvaļas dzīvnieku radīto kaitējumu lauksaimniecības kultūrām.

♦ Medības un drošība uz ceļiem. Vairāk nekā trešdaļa respondentu piekrīt apgalvojumam, ka medības palīdz samazināt savvaļas dzīvnieku un transportlīdzekļu sadursmju iespēju. Piektdaļa (21 % jeb 173) respondentu šim apgalvojumam nepiekrīt.

♦ Medību drošība. 69 % (n=569) respondentu piekrīt, ka ikvienai personai, kas dodas medībās, vajadzētu (regulāri?) apmeklēt īpašus drošības kursus. 37 % (n=305) respondentu piekrīt apgalvojumam, ka mednieki praksē drošības noteikumus bieži neievēro.

♦ Medību rezultāta "redzamība". 29 % procenti (n=239) aptaujāto piekrīt apgalvojumam, ka medniekiem vajadzētu būt iespējai sociālajos tīklos publicēt fotogrāfijas, kurās redzams veiksmīgu medību rezultāts. Gandrīz tikpat daudz respondentu (26 % jeb 215) šādu praksi uzskata par nevēlamu.

♦ Un visbeidzot – kas ir medības?... 51 % (n=421) respondentu piekrīt, ka medības ir svarīga lauku tradīcija, turpretī aptuveni trešdaļa labprātāk apgalvo, ka "sporta vai atpūtas" medības uzskatāmas par cietsirdību pret dzīvniekiem.

Rezultāti. Dažas zīmīgas kopsakarības

Vērts pievērsties dažai labai interesantai un zīmīgai kopsakarībai, ko pētnieki uzskatījuši par nepieciešamu uzsvērt plašākā izklāstā.

♦ Piemēram, izrādās, ka respondenti, kuri piekrituši apgalvojumam, ka medības palīdz uzturēt līdzsvaru dabā, visbiežāk ietilpst vecuma grupā "45 plus" un biežāk nekā pārējie ir pabijuši arī lauku saimniecībās, kur tiek turēti mājlopi, un apmeklējuši arī izstādes vai gadatirgus, kur redzami "ēdamie" dzīvnieki. Dzīvi daudzmaz iepazinušie ļaudis no šīs kompānijas ir pārliecinātāki "Jā!" paudēji (gribētos teikt, ka zinošāki – D.P.) arī citos jautājumos – par to, ka medīšana gan palīdz cīnīties pret slimībām savvaļas populācijās, gan spēj mazināt postījumus lauksaimniecībai un transporta negadījumu skaitu. Un arī jautājumos par medību drošību seniori ir pārliecinātāki mednieku mūžizglītības atbalstītāji, un, kā izrādās, arī pret mednieku "zīmēšanos" sociālajos tīklos viņiem nav dižu pretenziju.

♦ Interesanta sakarība paveras, ja vienā grupā apkopo tos ļaudis, kuri piekrituši apgalvojumiem "medības palīdz uzturēt līdzsvaru dabā", "medības ir svarīga lauku dzīvesstila tradīcija", "medības palīdz cīnīties pret dzīvnieku slimībām", "medības palīdz arī nemedījamām sugām", "medības samazina postījumus lauksaimniecībai" un "mazina transporta negadījumu ar savvaļas dzīvniekiem risku". Kas vieno šādi pārliecinātos? Atbilde – viņu vairums ietilpst tai respondentu grupā, kuras pārstāvji atbildējuši, ka ir mednieki vai pazīst medniekus, vai arī, paši mednieki nebūdami, ir palīdzējuši medniekiem pēdu dzīšanas darbiņā (Latvijas situācijā šai grupai droši vien varētu pieskaitīt dzinējus nemedniekus – D.P.)

♦ Turpretī tie respondenti, kuri apstiprinoši atbildējuši uz jautājumu, ka jebkādas "sporta vai atpūtas" medības nav nekas cits, kā cietsirdība pret dzīvniekiem, visbiežāk pieder grupai, kurā ietilpst nekad mūžā medībās nomedīta dzīvnieka gaļu nenobaudījušie un nekad pa mērķi šautuvē nešāvušie. Tie, kuri sacījuši "Jā!" apgalvojumam, ka medības [mūsdienās] apdraud sugas un spēj dažu labu sugu novest teju līdz iznīcības robežai, sevi arī biežāk identificējuši kā cilvēkus, kas nepazīst medniekus, nav ēduši īstu medījuma gaļu un nav šāvuši mērķī.

Kādas medības sabiedrība atbalsta? Kas ko atbalsta?

♦ Uz jautājumu par "pieņemamām" vai "nepieņemamām" medībām vislielākais atbalsts ir medīšanai nolūkā iegūt pārtiku – pret šādām medībām labvēlīgu attieksmi pauduši 87 % respondentu.

♦ Nākamais pieņemamākais nolūks, kas medības spēj darīt par pieņemamām sabiedrības acīs, ir medīšana, lai kontrolētu savvaļas dzīvnieku populācijas – tādām medībām atbalstu pauž 72 % respondentu. Nedaudz mazāk (66 %) respondentu mīļuprāt redzētu medniekus, kas īpašu uzmanību pievērš savvaļas plēsēju skaita samazināšanai, un apmēram tikpat (63 %) atbalsta medības, kas palīdz cīnīties pret savvaļas dzīvnieku radītajiem postījumiem lauksaimniecībai.

♦ Tikai 37 % no visiem aptaujas dalībniekiem par pieņemamām uzskata medības trofeju dēļ.

♦ No tiem respondentiem, kas teikuši "Jā!" ikvienam no sešiem aptaujā iekļautajiem medību nolūkiem, vairākums pieder vīrišķajam dzimumam. Šai grupā pārsvars arī tiem ļaudīm, kas paši iepazinuši fermas laukos un apmeklējuši gadatirgus. Un, protams, šai grupā daudz arī to, kas medī paši vai ir palīdzējuši medniekiem, vai arī personīgi pazīst medniekus.

♦ Un vispār pētījuma datu statistiskajā analīzē izmantotais matemātiskais modelis apliecinājis kādu izteiktu kopsakarību – neviena mednieka personīga nepazīšana korelē ar kopumā negatīvu attieksmi pret medībām, un pretēji – tas, kurš vismaz kādu mednieku pazīst, pret medībām mēdz būt noskaņots labvēlīgāk. Kā izrādās, statistiski nozīmīga pozitīvas attieksmes pret medībām radīšanas ziņā ir arī lauku dzīves tuvāka personīga iepazīšana, bet fermu un lauksaimniecības dzīvnieku gadatirgu apmeklējumi saistās ar attieksmi pret trofejmedībām – no lopkopības nianses zinošākajiem (un vīriešiem turklāt) ļaudīm iebildes pret medīšanu, lai iegūtu trofeju, sagaidāmas visretāk. Turpretī negatīvā ziņā, runājot par mednieka vēlmi iegūt trofeju, statistiski nozīmīga zīmējas cita saikne – viskritiskāk pret trofejmedībām noskaņoti tie ļaudis (un sievietes turklāt), kuru mājsaimniecībā ir mājas mīlulis – suns vai kaķis. Var arī pavisam īsi – trofejmedības vairāk pa prātam vīriem, ne sievām.

Kas ir medības? Kādas medības?

♦ No pētījuma rezultātiem izriet, ka krietna viena ceturtdaļa respondentu par medībām nezina neko daudz vairāk par vārdu "medības" – šo respondentu atbildes liecina, ka viņiem, piemēram, nav nekādu zināšanu par dažādiem medību veidiem un metodēm. Atlikušās gandrīz trīs ceturtdaļas ir zinošākas. Tomēr apmēram trešdaļa (35 %) respondentu neko nezina par medībām "pie ēsmas" (pie barotavām – D.P.), 32 % nav dzirdējuši par medībām iežogojumos, 26 % nezina, ka medniekiem mēdz palīdzēt medību suņi, un 25 % nav dzirdējuši par slazdošanu vai to, ka reizēm medīt nepieciešams arī aizsargājamās teritorijās.

♦ Interesanti, ka šī "nezinošā tauta" tomēr nereti uzskata, ka ir gana kompetenta, lai izteiktu spriedumus par nezināmajiem medību veidiem. Šai neesmu-lasījis-bet-teikšu kompānijā biežāk ietilpst par 45 gadiem jaunāki ļaudis, kurpretī vecāka gadagājuma (45+) respondenti šādā gadījumā labprātāk izvēlas paklusēt – sak, nezinu pietiekami daudz, lai atbildētu. Un ir arī atšķirība dzimumu un izglītības ziņā – pie "nezinu, bet viedoklis ir" biežāk turējušies vīrieši vai respondenti ar augstāko izglītību, bet pie "nezinu, tādēļ neatbildēšu" – sievietes vai mazāku izglītību guvuši ļaudis.

♦ Turpinot par izglītības līmeni un attieksmi pret medībām, šā pētījuma autori uzskata par nepieciešamu norādīt, ka arī citos socioloģiskos pētījumos, kas veikti ASV, apstiprinājusies līdzīga tendence – jo krietnāka izglītība, jo rezervētāka attieksme pret medībām. Un otrādi. Piemēram, Teel, Krannich and Schmidt veiktā pētījumā noskaidrots, ka cilvēki, kuri nav ieguvuši augstāko izglītību, mazāk kritiski izturas pret plēsēju – pumu un melno lāču – populāciju kontroles pasākumiem un atbalsta arī specifiskas aļņu medības.

♦ Un vēl šis tas par, MMDprāt, nepieņemamo "nezinu, bet viedoklis ir". Šķiet, ka šī modīgā un aizvien izplatītākā tendence īpaši uzkritusi arī pētījuma autoriem, jo publikācijas diskusiju sadaļā tai veltīta atsevišķa rindkopa, kurā aptaujas rezultātiem līdzās likts nesens gadījums iz ASV politiskās dzīves. Jau iepriekš teikts, ka apmēram ceturtdaļa aptaujas dalībnieku atzinuši, ka neko lāga nezina par medību veidiem, bet tomēr ir gatava par tiem spriest. Aptaujas rezultātu analīzē šī tēma sajūgta arī ar jautājumiem par to, vai atsevišķi medību veidi mazina savvaļas dzīvnieku labturību, un izrādījies, ka šai ziņā, atšķirībā no spriedumu izteikšanas par medību veidiem, "nezinātāji" lielākoties atzinuši, ka īsti nespēj izvērtēt, vai, piemēram, medības "pie ēsmas" (vai arī slazdošana, vai suņu līdzdalība medībās utt.) savvaļas dzīvniekiem kaut kā īpaši kaitē.

Pēc šīs norādes pētījuma autori raksta: "Tas kļūst īpaši interesanti, ja palūkojamies uz notikumiem Menas štatā, kur nesen risinājās plaša sabiedriska kampaņa ar mērķi mainīt likumus, lai aizliegtu suņu, slazdu un ēsmas izmantošanu melno lāču medībās. Šos centienus īpaši atbalstīja [nevalstiskās, sabiedriskās] organizācijas, kas iestājas par dzīvnieku labturību. Lai gan šis piemērs ir lokāls, tas, mūsuprāt, ataino tendenci, ka mūsdienu sabiedrībā daļa ļaužu ir gatavi pat bez zināšanām spriest un balsot par diskutabliem jautājumiem."

Autoru ieteikums pēc šīs atziņas ir vienkāršs – sabiedrības izglītošanai par šādiem jautājumiem (par medībām – D.P.) vajadzētu kļūt par dabas resursu pārvaldības prakses sastāvdaļu. Jo lēmumi, kas pieņemti, balstoties uz zināšanām, ir labāki par spriešanu tikai emociju iespaidā.

Pilsēta un lauki. Mednieki un nemednieki. Kurp ejam?

Tā vien šķiet, ka atskaites noslēgumā tās autori gribot negribot atļāvušies arī kādu kripatiņu emociju, nevis tikai sausu pētījumā aplūkotā jautājuma analīzi. Šķiet, ka arī viņus emocionāli uzrunājuši pašu veiktā pētījuma rezultāti, kas bezkaislīgi liecina par pieaugošu plaisu starp pilsētu un lauku ļaudīm un aizvien vairāk attālina rūdītu pilsētnieku no īstas sapratnes par to, kas un kā patiesībā notiek dabā.

Tādēļ, pievēršoties datiem, ko sniedzis pētījums, tā autori atkal jau uzskaita visas tās taciņas, pa kurām soļojot mūsdienu sabiedrība var mēģināt šo plaisu apiet, pa ceļam vairojot arī izpratni par medībām un par to nepieciešamību un lietderību modernajā 21. gadsimtā. Meklējot pašu īsāko veidu, kā šīs pētnieku aprakstītās taciņas raksturot, pietiek ar četriem vārdiem – sapratne balstās personīgajā pieredzē. Medības labāk izpratīs nemednieks, kurš pazīst medniekus; medību vērtību zinošāk noteiks nemednieks, kurš noprovējis medījuma gaļu; medībās ieguldāmā darba daudzumu aši vien apzināsies nemednieks, kurš kaut reizi izbridīs mastu dzinēja lomā. Un nepieciešamību medību ietvaros "regulēt populācijas" droši vien sāks atbalstīt arī tas pilsētnieks, kurš būs pabijis īstā lauku saimniecībā un savām acīm redzējis kāda savvaļnieka radītos postījumus – izbradātus un noēstus sējumus, noplēstas aitas utt.

"Sabiedrības nepietiekamas zināšanas par medībām un nepietiekamu izpratni par medību lomu savvaļas dzīvnieku pārvaldībā var novērst ar izglītības palīdzību," atkal jau secina pētījuma autori. Un piebilst, ka arī amatpersonām un speciālistiem, kas valstī atbild par savvaļas dzīvnieku resursu pārvaldību,"ir ļoti svarīgi izprast sabiedrības uzskatus par medībām un medniekiem, lai nodrošinātu medību turpmāku pieņemšanu sabiedrībā gan kopumā, gan attiecībā uz kādām īpašām darbībām". "Izpratne par sabiedrības rūpēm palīdzēs šiem pārvaldniekiem gan izstrādāt programmas un politikas, gan arī sazināties ar ļoti dažādajiem sabiedrības pārstāvjiem..."

Tik vienkārši, vai ne?...

Sagatavoja Didzis Pakalns

Pieraksties jaunumiem