"Aijā žūžū, lāča bērns..."

Raksts sagatavots, balstoties uz atvērtās pieejas zinātnisko publikāciju Joanie Van de Walle; Gabriel Pigeon; Andreas Zedrosser; Jon E. Swenson & Fanie Pelletier, 2017 "Hunting regulation favors slow life histories in a large carnivore". Nature Communications, vol. 9, Article number: 1100 (2018). Publikācijas avots pieejamshttps://doi.org/10.1038/s41467-018-03506-3.

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 10. septembrī, bet šajā lapā ievietots 9. septembrī.


Cilvēki no dzīvniekiem ir daudz guvuši, daudz aizguvuši un daudz arī mācījušies, taču – vai arī dzīvnieki no mums mācās un mūsu likumiem pielāgojas? Precīzi pirms gada – MMD 2018/05 laidienā – publicējām pētījumu par briežu govīm, kas medību spiediena rezultātā izvēlējās netipiskas, brīžiem pat ļoti skaļas slēptuves. Šoreiz – stāsts par lāčiem.

Pētījuma vieta un laiks

Pētījumam tika izraudzīti Dalarnas un Gavleborgas apgabali Zviedrijas dienvidcentrālajā daļā, un pētījumu teritorija bija apmēram 13 000 kvadrātkilometrus liela. Šajos apgabalos dominē intensīvi apsaimniekoti priežu meži. Medības šajā Zviedrijas daļā ir galvenais pieaugušo lāču mirstības iemesls. Lāči tiek medīti visā pētījuma teritorijā, un to medību sezona ilgst no augusta beigām līdz oktobra vidum vai – kamēr beigusies medību kvota. Zviedrijā lāču medībām nav nepieciešamas īpašas atļaujas, tos var medīt jebkurš medību tiesību īpašnieks ar lielo dzīvnieku medībām atļautiem ieročiem. Medīt var gandrīz jebkuru lāci, izņēmums – mātītes, kas ir kopā ar lācēniem (ģimeņu grupas). Par katru nomedīto lāci medniekam vienas dienas laikā jāpaziņo atbildīgajam inspektoram.

Skandināvijas brūno lāču mātītēm, kamēr tās atrodas migā ziemas guļā, janvārī dzimst 1–4 mazuļi. Un, izrādās, ka lāču mātītēm ir divas atšķirīgas taktikas mazuļu vadāšanā – tās vadā mazuļus vai nu pusotru gadu, vai divarpus gadus, un jaunie iepriekšējā metiena lāči tiek padzīti vai nu īsi pēc migas atstāšanas, vai pirms pārošanās sezonas un tās laikā, kas šajā teritorijā norit maijā–jūnijā. Lācenes pārojas vasaras sākumā tūlīt pēc mazuļu nošķiršanas un dzemdē nākamajā ziemā, un tas nozīmē, ka gan vieni palikušie jaunie lāči, gan apaugļotās (neapaugļotās arī, protams) mātītes var tikt nomedītas rudens medību sezonā.

Tātad mātītēm, kas vadā mazuļus divarpus gadus, nomedīšanas risks kļūst reāls reizi trijos gados, un viņu mazuļi nevar tikt nomedīti līdz vismaz divu gadu vecumam. Savukārt tādām lācenēm, kas mazuļus vadā tikai pusotru gadu, nomedīšanas risks piezogas katru otro gadu, un arī viņu mazuļi ātrāk kļūst neaizsargātāki.

Tieši šis apstāklis – šīs divas riska ziņā atšķirīgās taktikas – tad arī kļuva par pētnieku intereses objektu.

Pētījums ilga veselus 20 gadus (no 1993. līdz 2015. gadam, taču atsevišķi dati izmantoti no vēl agrāka laika) un ir ļoti apjomīgs – satur milzīgu daudzumu individuālu datu par konkrētu dzīvnieku izdzīvotību un vairošanos. Visi pētījuma redzeslokā iekļuvušie dzīvnieki tika iezīmēti un 100 % atkārtoti sagūstīti vai pēc nomedīšanas apskatīti, tādēļ nebija iespējama datu "aklā" reģistrēšana un interpretēšana.

Pētījuma laikā iezīmēto lāceņu vecums bija no viena līdz pat 24 gadiem.

Pētījuma mērķis

Cilvēkiem ir milzīgs potenciāls ietekmēt to dzīvnieku, kurus tie audzē, ķer vai medī, sugu ekoloģiskos un evolucionāros procesus. Visātrāk šī ietekme tika pamanīta jūras ekosistēmās, kur izvēlētajai zvejas stratēģijai ir gan tieša (uz zivju krājumiem), gan netieša (uz ekonomiskajiem ieguvumiem) ietekme. Ilgstoša selektīva lielāka izmēra zivju izķeršana noved pie tā, ka vairoties sāk mazāka izmēra īpatņi un līdz ar to pēc neilga laika krītas arī pati nozveja.

Cilvēka darbība, protams, spēj ietekmēt arī procesus sauszemē. Piemēram, trofeju medības nozīmē mākslīgi palielinātu labāko trofejdzīvnieku (pārsvarā tēviņu) mirstību, kas savukārt ilgākā laika posmā var novest pie populācijas morfoloģiskām izmaiņām, ko dabiskā izlase vairs nespēj pietiekami ātri kompensēt. Kaut arī it kā loģiski būtu pieņemt, ka šāda selektīva medīšana "pēc izmēra" var izraisīt pārmaiņas arī dabiskajā izlasē un populāciju demogrāfijā, šis fenomens ir daudz mazāk pētīts nekā vienkārša populāciju pārekspluatēšana. Kaut arī tas būtu svarīgi pareizas apsaimniekošanas plānošanai, mēs vēl joprojām ļoti maz zinām par šādu selektīvu metožu ietekmi. Parasti populācijā ārēju faktoru izraisīta paaugstināta mirstība tiek kompensēta ar palielinātu dzimstību, paātrinot paaudžu maiņu un nodrošinot dabiskās izlases normālu darbību. Šādi kompensācijas mehānismi novēroti daudzām intensīvi apsaimniekotām dzīvnieku sugām.

Un pat tad, ja kādas populācijas apsaimniekošana ir absolūti neselektīva, tajā jebkurā gadījumā ir dzīvnieki, kas vairāk pakļauti nogalināšanas riskam – gan savas uzvedības, gan arī cilvēka izmantoto medību metožu vai medību termiņu dēļ. Piemēram, vairumā t.s. sporta medību saimniecību mazuli vadājošas mātītes nogalināšana skaitās ja ne nelegāla, tad vismaz neētiska gan, tādēļ mednieki no tādas rīcības izvairās. Līdz ar to šādās sistēmās vairoties spējīgas mātītes bauda selektīvu drošību, kuras ietekme vēl vairāk jūtama kļūst, palielinoties medību spiedienam. Tas noved pie ilgstošākas mazuļu vadāšanas un lēnākas paaudžu nomaiņas, kas savukārt atkal ietekmē populācijas dinamiku.

Kaut arī šī ietekme ir daudzviet novērota, to reti kad pamato empīriski pierādāmi dati.

Šis pētījums ir mēģinājums ar skaitļiem parādīt, kā medību saimniecība, kurā aizliegts nonāvēt mazuli vadājošu mātīti, ietekmē mātīšu individuālo vairošanās taktiku un vēlāk arī visā populācijā notiekošos procesus.

Labā mamma, sliktā mamma...

Jā, cilvēku sabiedrībā mēs noteikti sāktu moralizēt par vecākiem, kuri pārāk ātri izstumj bērnus patstāvīgā dzīvē, taču Skandināvijas brūno lāču populācijā ātra atbrīvošanās no bērna, lai tiktu pie nākamā, ir populāra taktika – tik populāra, ka līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam cilvēki uzskatīja, ka skandināvu lācene bērnus vadā pusotru gadu.

Pirmais metiens, kuram māte izmantoja 2,5 gadu taktiku, tika konstatēts 1995. gadā. Turklāt ir ļoti ticams, ka tādi metieni bijuši arī agrāk, taču pētīto ģimeņu skaits bijis pārāk mazs, lai šo fenomenu konstatētu. Jāpieļauj, ka divas dažādas mazuļu vadāšanas taktikas lāču populācijā ir ģenētiski noteiktas un tikušas arī vienmēr izmantotas, tomēr, ja tā var izteikties, pusotra gada taktika bijusi krietni, krietni populārāka par 2,5 gadu taktiku.

Nākamajos desmit pētījuma gados (līdz 2005. gadam) 2,5 gadu taktika vēl joprojām bija relatīvi reti sastopama – vien 7,1 % gadījumu.

Situācija krasi mainījusies nākamajā desmitgadē – no 2005. līdz 2015. gadam divarpus gadu ilga mazuļu vadāšana pieauga ļoti būtiski – par 36,3 %.

Kāpēc?

Vai tās varētu būt medību likumdošanas ietekmes sekas?

Lai to noskaidrotu, tika atlasīti, pētīti un salīdzināti daudzi un dažādi parametri. Vispirms zinātnieki dokumentēja dzīvildzes tendenci mazuļiem, kuru mātes tos vadāja īsu (1,5 gadu) vai, gluži pretēji, ilgu (2,5 gadus) laiku. Taču garāks mazuļu vadāšanas periods vienlaikus nozīmē reproduktīvo iespēju samazināšanos sugām, kuras neatsāk vairošanos, kamēr iepriekšējie mazuļi nav atšķirti (padzīti). Tā tas ir arī lāčiem. Tika salīdzinātas abas šīs demogrāfiski un evolucionāri nozīmīgās taktikas – ko katra no tām nozīmē populācijas lielumam (dinamikai) un indivīdam atsevišķi, un vai starp šīm taktikām ir atšķirība beigu rezultātā. Analīze tika papildināta ar dažādiem medību slodzes scenārijiem, lai saprastu, vai medības var ietekmēt un vai ietekmē vienas vai otras taktikas izvēli.

Medību intensitāte šo 20 pētījuma gadu laikā variēja no 0 % (medības nenotika) līdz 34 % no populācijas. Pētījuma laikā tika novērots, ka, palielinoties medību spiedienam, labvēlīga ietekme uz mātītēm, kas mazuļus vadā 2,5 gadus, palielinās.

Mazuļu vadāšanas selektīvi aizsargājošā darbība

Kā jau iepriekš teikts, pieaugušām (4 g. un vecākām) brūno lāču mātītēm, kuras ir kopā vienā grupā ar lācēniem, medību sezonas laikā ir izteikta priekšrocība attiecībā pret atsevišķi dzīvojošiem indivīdiem. Visos 20 gados, kuros tika veikts pētījums, konstatēti vien deviņi (ne)gadījumi, kad mednieks laikus nebija pamanījis, ka mātītei seko mazuļi, un to nomedījis. Mātītei, kura ir viena, izdzīvotība medību sezonā būtiski samazinājās – varbūtība tikt nomedītai bija 3,91 reizi lielāka, nekā mazuļus vadājošai lācenei.

Fokusējoties uz laika periodu, kurā abas mazuļu vadāšanas taktikas pastāvēja vienlaikus, pētījums ļāvis atklāt, ka vairums lāceņu tiecas atkārtoti izmantot vienu un to pašu taktiku – 62,5 % mātīšu vienmēr konstanti izvēlējās vai nu 2,5 vai 1,5 gadus mazuļu vadāšanai. Pārējās mēdza pārslēgties no vienas taktikas uz otru, tomēr vienu no tām izmantojot biežāk. Tās lācenes, kuras vienmēr bija konsekventas savā izvēlē, nebija vidēji vecākas par tām, kas savā izvēlē bija elastīgākas. Pirmo lācēnu vadājošām mātītēm iespējamība izvēlēties 1,5 gadu taktiku bija tāda pati kā jau daudzreiz dzemdējušām, kas liecināja, ka mātes pieredze nebija noteicošais faktors, lai izvēlētos vienu vai otru taktiku.

Tādēļ pieaugušās mātītes tika nosacīti sadalītas pēc tā modeļa, ko viņas sniedz saviem lācēniem, bet jaunās mātītes – pēc tā modeļa, ko tās pašas bija saņēmušas no savām mātēm. Tas ļāva noskaidrot, ka gan vecuma klasei, gan mātes aprūpes taktikai ir nozīmīga loma dzīvnieka turpmākā izdzīvošanā. Vidēja vecuma lācenes (4–8 g.v.) izdzīvoja labāk neatkarīgi no tā, kādu aprūpi bija saņēmušas pašas. Savukārt izredzes izdzīvot tām mātītēm, kuras piekopa 2,5 gadu taktiku, kopumā bija 2,14 reizes lielākas nekā tām, kas mazuļus vadāja 1,5 gadu. Šis fakts skaidri rādīja, ka ilgāka mazuļu vadāšana ir izdevīgāka konkrētā indivīda izdzīvošanai. Aizliegums medīt mātes ar mazuļiem dod labumu visās vecuma grupās, taču visvairāk ieguvumi redzami tieši lācēniem gadiniekiem un vecākām lācenēm. Mātes izvēlētā taktika faktiski neietekmēja divgadīgu vai trīsgadīgu lāču iespēju izdzīvot, jo neatkarīgi no tā, kādā vecumā jaunais lācis bija nošķirts no mātes un kļuvis patstāvīgs, tas varēja tikt rudenī nomedīts.

Izdzīvotības analīze ļāva atklāt vēl kādu nozīmīgu sakarību: kaut arī jaunajām lācenītēm, kuras palika kopā ar savām mātēm 2,5 gadus, izdzīvotība bija augstāka, pašai mātei vairošanās iespēja samazinājās par 34,6 %, salīdzinot ar tām lācenēm, kas mazuļus vadāja tikai pusotru gadu. Tātad šīm divām taktikām ir ļoti atšķirīgas "izmaksas" un ieguvumi konkrētā indivīda izdzīvotībā un reprodukcijas spējā (kas nozīmē arī savu gēnu tālāknodošanu).

Kas izdevīgāk?

Tas lika uzdot galveno jautājumu – kura taktika ir izdevīgāka populācijai kopumā?

Esot ģimenes grupā ilgāku laiku, priekšrocības iegūst abi – gan mātīte, gan jaunulis, un, pieaugot medību spiedienam, ilgākas mazuļu vadāšanas priekšrocība tikai palielinās. Šī izdzīvošanas priekšrocība kompensē vairošanās ātruma samazināšanos mātītēm, kuras paliek kopā ar mazuli ilgāk. "Tīrais populācijas palielināšanās ātrums" ir pat nedaudz mazāks, piekopjot 1,5 gadu taktiku, taču, ņemot vērā visu pētījuma periodu, abu taktiku skaitliskie galarezultāti būtiski neatšķīrās (citi parametri populācijā mainījās).

Atziņas

Jāsecina, ka medību spiediena ietekmē lāceņu izvēle tiek mainīta...

♦ Tagad jau kopumā 24,8 % gadījumu pētījumā iekļautā Zviedrijas apgabala lāču ģimeņu mazuļi tiek vadāti 2,5 gadus. Pārējās mātītes vēl aizvien izmanto 1,5 gadu taktiku.

♦ Taču, ja visas lācenes pēkšņi pārietu uz 2,5 gadu taktiku, vienas paaudzes laiks tiktu pagarināts par apmēram trim gadiem.

♦ Populācijas pareizas vecuma struktūras saglabāšanos nodrošina abu taktiku esamība populācijā, bet medību spiediena rezultātā, selektīvi nodrošinot labākas izredzes lācenēm ar 2,5 gadu taktiku, tiek kopumā palēnināta populācijas atjaunināšanās un palielināts "populācijas vecums". Tātad jāsaprot, ka, aizsargājot brūno lāču mātītes, kuras vadā mazuli, tiek radīta selektivitāte, kurai ir zināmas konsekvences populācijas vecuma struktūrā un paaudžu maiņas ātrumā.

♦ Tā kā daudzās medību saimniecībās nav pieņemami šaut mātīti, kas vadā mazuli, ir visai ticams, ka medību regulējumam ir nozīmīga ietekme arī citās (īpaši – ilgi dzīvojošu) dzīvnieku populācijās.

Sagatavoja Anita Upīte

Pieraksties jaunumiem