"Zaļā" lode – gudra izvēle

Raksts sagatavots, balstoties uz publikāciju "Gerofke A, Ulbig E, Martin A, Müller-Graf C, Selhorst T, Gremse C, et al. (2018) Lead content in wild game shot with lead or non-lead ammunition – Does "state of the art consumer health protection" require non-lead ammunition?" Avots: https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0200792 .

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 10. jūlijā, bet šajā lapā ievietots 9. jūlijā.


Gandrīz pirms desmit gadiem – 2010. gadā – Pasaules veselības organizācija (World Health Organization jeb WHO) iekļāva svinu to desmit ķimikāliju sarakstā, kas visvairāk apdraud sabiedrības veselību. Tai pašā gadā arī Eiropas Pārtikas drošības aģentūra (European Food Safety Authority jeb EFSA) publicēja zinātnisko atzinumu, kurā bija iekļauti jauni dati par svina toksikoloģisko ietekmi uz Eiropā mītošajiem cilvēkiem.

Uz šo datu pamata tapa arī konstatējums, ka agrāk noteiktā maksimāli pieļaujamā svina doza nedēļā – 25 mikrogrami uz vienu kilogramu cilvēka ķermeņa svara – ir vērtējama kā pārāk liela, lai organismu varētu uzskatīt par pasargātu. Jaunākās zinātnieku atziņas vēstīja, ka pat daudz mazāks svina daudzums rada problēmas – īpaši bērnu organismā, arī sieviešu, kas nēsā bērnu (un attiecīgi arī augļa) organismā. Un ka arī veselam pieaugušam cilvēkam pat ļoti niecīga svina koncentrācija organismā sāk radīt problēmas.

Tā visa rezultāts bija atzinums – droša svina līmeņa nav. Un ieteikums – cilvēka "attiecībām" ar svinu jābūt tik niecīgām, cik nu tas vien iespējams.

Kur mūsdienu cilvēks mēdz tikt pie svina devām? Kā viens no galvenajiem avotiem tiek minēts uzturs – tāds, kurā svina koncentrācija ir maza, bet kas tiek bieži patērēts (piemēram, augļi, ūdensvada ūdens), un... jā, tādām raksturzīmēm pilnīgi noteikti atbilst arī medījuma gaļa, ko patērē mednieki un viņu ģimenes locekļi.

Labs piemērs Eiropā šai ziņā ir Vācija. Kurā ir daudz iedzīvotāju un arī gana daudz mednieku. Tiek uzskatīts, ka parastā šīs zemes iemītnieka papildu "piesvinošanās" risks ir neliels, bet, runājot par mednieku sabiedrību, tas tiek lēsts kā visai augsts. Šādu uzskatu iemesls nu jau labu laiku plaši zināms – medībās ar vītņstobra ieroci izmantotā svinu saturošā munīcija rada apjomīgu svina mikrodaļiņu mākoni medījuma ķermenī, un tādēļ medījuma izmantošana uzturā pat pēc gaļas rūpīgas attīrīšanas no "redzamā svina" šāviena brūces apvidū, var nozīmēt papildu svina devu ik maltītē. Tomēr mūsdienās pat ļoti sakārtotajā vācu sabiedrībā šai ziņā ir vēl gana daudz jautājumu, kas tā vien prasās pēc atbildes. Piemēram... Cik tieši liels ir šis risks?... Vai risku rada tikai svina munīcija?... Kā šai ziņā ir ar moderno tā dēvēto zaļo munīciju, vai tās ieteikšana medībām ir tiešām vēlama?... Un – vai mednieki ir vienīgie apdraudētie?...

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tieši Vācijā nesen īstenots viens no jaunākajiem pētījumiem šai nozarē.

Atskaite par šo darbu publicēta interneta vietnē plos.org, kas ir krātuve, kurā tiek ievietotas nopietnas zinātniskās publikācijas. Rakstam "Svina saturs medījuma gaļā, kas iegūta, medījot ar svinu saturošu vai bezsvina munīciju – vai jaunākās patērētāju veselības aizsardzības nostādnes pieprasa munīciju bez svina?" tajā ir atvērtās pieejas statuss – publikācija ir brīvi pieejama, tās tālāka izmantošana, piemēram, tulkošana un adaptācija netiek ierobežota.

Šo atļauju MMD nekavējās izmantot.

 Par pētījumu

Minētās publikācijas ievadā atklāts, ka pētījuma "Medībās iegūtās medījamās gaļas atbilstība pārtikas drošības kritērijiem" galvenais mērķis bijis iegūt uz zināšanām balstītu informāciju, kas varētu kalpot par pamatu vēlākiem politiskiem lēmumiem. Projekta iniciators un arī galvenais finansētājs bijusi Vācijas Federālā pārtikas un lauksaimniecības ministrija (Bundesministerium für Ernährung und Landwirtschaft) sadarbībā ar šīs valsts Federālo risku novērtēšanas institūtu (Bundesinstitut für Risikobewertung), atbalstu sniegušas un pētījumā iesaistījušās daudzas Vācijas federālās zemes. Palīgos bijušas arī ietekmīgas šīs zemes mednieku un ar medībām saistītas nevalstiskās organizācijas: Vācijas Medību asociācija (Deutscher Jagdverband), Bavārijas Medību asociācija (Bayerischer Jagdverband), Vācijas Profesionālo mednieku asociācija (Bundesverband Deutscher Berufsjäger) un Vācijas Medību un sporta ieroču un munīcijas ražotāju asociācija (Verband der Hersteller von Jagd-, Sportwaffen und Munition). Tiek arī minēts, ka pētījumam bijuši daudzi individuāli atbalstītāji – mednieki un medību uzņēmēji, kas palīdzējuši iegūt izejmateriālu un datus (lasi – medīt un ievākt paraugus), turklāt tas darīts brīvprātīgi un bez jebkādas finansiālās ieinteresētības.

Autori uzsver, ka viss iepriekš uzskaitītais ļauj apgalvot – pētījums ir objektīvs, tā rezultātus nav ietekmējusi nekāda sponsoru nauda.

 Mērķis

♦ Projekta galvenais mērķis – iegūt ticamu un plašu datu bāzi, kas ļautu precizēt "svina riskus", saistītus ar medījumu gaļas patēriņu Vācijā.

♦ Bijis arī svarīgi saprast, cik tieši liels ir svina vai bezsvina munīcijas pienesums tajās svina, vara un cinka "iegulās", kas atrastas cilvēku uzturam paredzētajās medību gaļas porcijās. Pētītas arī svina koncentrācijas atšķirības dažādos medījuma gaļas "apakšparaugos", piemēram, gaļā, kas atrodas salīdzinoši tuvu šāviena brūcei, un gaļā, kas ir tālāk no lodes trāpījuma vietas. Ticis arī pētīts, vai piesārņojuma līmenis ir atšķirīgs dažādu medījumu – stirnu un mežacūku – gaļā.

♦ Pētnieki vēlējušies arī noteikt, kuras medījuma gaļā atrastās svina daļas saistītas ar medībām un kuras – ar vides avotiem jeb t.s. fona piesārņojumu.

 Līdzekļi mērķa sasniegšanai. Medības

♦ Projekta ietvaros pārbaudīti no 1254 nomedītām stirnām (Capreolus capreolus) un 854 nomedītām mežacūkām (Sus scrofa) iegūtie gaļas paraugi. No katra nomedījuma ņemti vairāki paraugi – no dažādām medījuma liemeņa vietām.

♦ Visi pētītie dzīvnieki nomedīti atbilstoši likumam, atļauto medību sezonu laikā noteikto limitu ietvaros un atbilstoši Vācijā pieņemtajai labajai medību praksei.

♦ Lai statistiskajā analīzē varētu ņemt vērā jau minēto "fona piesārņojumu" ar svinu, pētītās stirnas un rukši medīti sešos atšķirīgos Vācijas reģionos: divi bijuši tādi, kur svina vidē ir maz (< 30 mg svina kilogramā augsnes), divi – vidēji "netīri" (svins no 30 līdz 75 mg/kg a.) un atlikušie divi – tādi, kur svina augsnē daudz (> 75 mg/kg).

♦ Projektā iesaistītie mednieki tikuši pie papildu izglītošanās: gan par projekta mērķiem un norisi, gan par medīšanas īpatnībām šai laikā. Pēc dzīvnieka nomedīšanas mednieks aizpildījis īpašu veidlapu, norādot izmantoto munīciju, ieroci, šaušanas apstākļus un distanci, trāpījuma vietu. Anketā iekļautas arī ziņas par trāpījuma raksturu (brūces dziļums, virziens, lodes fragmentācija, šāviņa skartie kauli vai iekšējie orgāni utt.), kā arī detaļas par medījuma pirmapstrādi un izvešanu.

♦ Projektā iekļautajās medībās izmantota tikai konkrēta (medniekiem izsniegta? – red.) svina vai bezsvina vītņstobra munīcija. Tās markas atlasītas, vērtējot Vācijā iepriekš apkopotos jaunākos datus par mednieku ekipējumu, bet galīgo izvēli noteikusi prakse – ņemta tikai tāda munīcija, par kuras veiksmīgu izmantošanu medībās bijušas drošas un ticamas ziņas.

Vienkāršoti dati par Vācijā visbiežāk medībās izmantoto vītņstobra ložu ķīmisko sastāvu ir šādi... Svina munīcijas sadaļā raksturota pusapvalka lode, kas sastāv no cieta svina sakausējuma serdeņa un apvalka jeb "jaciņas". Citu metālu (lielākoties antimona, arsēna un cinka) klātbūtnes apjomu šādā konstrukcijā visvairāk noteic tas, cik liela ir serdeņa cietība. Apvalks visbiežāk veidots no "uzlabota" misiņa, ko mēdz dēvēt par tombaku (no angļu tombac) – tāda vara un cinka sakausējuma, kurā vara ir vairāk nekā 80 % un kuram – tās pašas cietības labad – var būt pievienots arsēns. Ir arī pusapvalka svina medību lodes, kam "jaciņa" veidota no tērauda.

Savukārt bezsvina lodes sadaļā kā vispopulārākā aprakstīta monolīta lode, kas sastāv no tīra vai gandrīz tīra vara vai tombaka (skat. iepriekš), vai misiņa (vara un cinka sakausējums, kur cinka ir mazāk nekā 40 %). Te mednieki, protams, zinās papildināt, ka mūsdienās ir arī citāda "zaļā munīcija" piemēram, pusapvalka lode ar alvas serdeni u.tml.

Par pārklājumiem jāteic, ka tie paredzēti lodes kustības caur stobru atvieglošanai un tiek izmantoti gan svina, gan "zaļo" ložu ražošanā.

 Paraugi, laboratorijas un datu analīze

Pēc atbilstošas nomedīšanas konkrētais nomedītais dzīvnieks nonāca īpaši apmācīta medījuma gaļas apstrādātāja vai tirgotāja rokās, kurš, sekojot īpašai standarta procedūrai, ievāca gaļas paraugus, ko nodot pētniekiem.

Te jāuzsver, ka paraugi tika ņemti tikai no tādas gaļas, kas bija paredzēta izmantošanai cilvēku uzturā, proti, netika ņemta miesa no šāviena brūces tieša apvidus, netika izmantota arī gaļa, kurai nebija "patēriņa izskats" (gaļa, kurā atrodas ar acīm saskatāmi lodes fragmenti vai citādi acīmredzami bojāta gaļa). Savukārt "standarta procedūra" nozīmē to, ka katra atsevišķa parauga ņemšanai tika izmantots tīrs, ar citu gaļu "nepiesārņots" instruments, ka tika nodrošināta visviet un vienmēr identiska paraugu iesaiņošana, pārvadāšana un uzglabāšana līdz vietai un brīdim, kad laboratorijā tiek veikta gaļas ķīmiskā analīze.

Paraugi tika analizēti 12 dažādās absolūti uzticamās laboratorijās. Laboratoriju fiksētos datus nosūtīja apkopošanai Ilgtspējīgas attīstības universitātei Ebersvaldē (Hochschule für nachhaltige Entwicklung Eberswalde), bet iepriekš minētais Riska novērtēšanas institūts veica apkopoto datu statistisko analīzi un toksikoloģiskā riska novērtējumu.

 Par riska novērtēšanu

Šai pārstātā, kas domāts "medniekam parastajam" diezin vai ir liela jēga iedziļināties pētījuma detaļās, kas sīki un smalki ataino visus riska novērtēšanā vērā ņemamos faktorus un īpatnības, kā arī dažādās riska grupas. Var pieminēt vien to, ka:

♦ galvenās cilvēka veselības problēmas, ko rada tā vai citādi uzņemtais svins, ir nopietni nervu sistēmas darbības traucējumi bērniem, un sirds un asinsvadu sistēmas, kā arī nieru darbības un nervu sistēmas traucējumi pieaugušajiem;

♦ iespējamais apdraudējuma veselībai apmērs ir tieši atkarīgs no diviem faktoriem: 1) no svina satura patērētajā medījuma gaļā; 2) no patērētā gaļas daudzuma – no apēstās porcijas lieluma un medījuma gaļas ēšanas biežuma.

Par pēdējo runājot, autori min interesantus skaitļus, kas iegūti citā pētījumā, kas veikts pirms gadiem pieciem un kura mērķis bijis uzzināt vairāk par medījuma gaļas patēriņa apjomu un raksturu Vācijā. Tā ietvaros veiktajā aptaujā noskaidrojies, ka mūsdienās tikai divi no 1000 vāciešiem medījuma gaļu ēd katru dienu un tikai trīs vai septiņi cilvēki no tūkstoša mežacūkas vai brieža gaļu nobauda vismaz reizi nedēļā. Lielākā daļa no aptaujātajiem apgalvojusi, ka pēdējā gada laikā viņi medījuma gaļu nav ēduši.

Tādēļ "svina pētījuma" autori itin loģiski paši sev uzjautā – vai, šādus skaitļus redzot. vispār jēga par kādiem nozīmīgiem riskiem runāt?

Un tomēr, un tomēr – turpat tiek minētas arī citas ziņas, ko apkopojušas Vācijas oficiālās iestādes 2008. gadā veiktā Nacionālā patēriņa pētījuma (Nationale Verzehrsstudie II) ietvaros. Un tās apgalvo, ka parastā patēriņa grupā esošais "vācietis vidējais" (vīrietis) ik gadu apēd divas porcijas medījuma gaļas, katru ap 200 g prāvu. "Vāciete vidējā" (sieviete) ar medījuma miesu niekojas uz pusi mazāk – gadā viena 200 g porcija. Tomēr šis, kā jau teikts, ir statistiski vidējais vērtējums, kas, grozi, kā gribi, stipri līdzinās leģendārajai vidējai pacienta temperatūrai slimnīcā. Tādēļ Riska novērtēšanas institūts precizē, ka lauvastiesu (ap 95 %) no visiem šiem "vidēji statistiskajiem" gramiem un porcijām uz sevi paņem augstā patēriņa grupa – vīrieši, kas gadā notiesā 10 divsimtgramīgas medījuma gaļas porcijas, un sievietes ar 5x200 g.

Un tad seko vēl viena, realitātei, šķiet, vēl vairāk tuvināta aplēse, kas apgalvo, ka patiesībā vislielākā daļa medījuma gaļas patēriņa ir ekstrēmās patēriņa grupas ziņā. Kurā ietilpst... nu, protams, mednieki, mednieku ģimenes locekļi un tuvākie draugi un radi. EFSA aplēsusi, ka šai grupai piederīgie gadā noņammā apmēram 50 porcijas medījuma gaļas, savukārt kāds Šveicē veikts pētījums rāda vēl brangāku ainu – līdz pat 91 porcijai "meža gaļas" gadā, tātad pa porcijai reizi četrās dienās.

Šeit ir īstais laiks paskaidrot, ka tikko aprakstītie un arī citi statistiskie dati pētījumā izmantoti, lai zinātniski modelētu iespējamo riska apjomu mednieku un viņiem tuvināto ļaužu "attiecībās" ar svinu. Arī no šīs modelēšanas smalkām detaļām šajā žurnālrakstā var izvairīties, jo diez vai MMD lasītājam īpaši interesēs, kā tieši veikti aprēķini vai kādas formulas izmantotas, lai aprakstītu cilvēka organisma iespējamās saindēšanās ar svinu dažādus scenārijus. Pietiks ar pamatdatiem. Ko der papildināt ar stāstu par ļaužu grupām, kuras pētījuma autori min kā visievainojamākās. Proti, visvairāk svins kaitē grūtniecei un viņas nēsātajam auglim. Ir pierādīts, ka bērns, kurš svinu uzņēmis, vēl mātes miesās būdams vai ar mātes piena starpniecību, ar indes klātbūtni organismā un attiecīgām sekām var rēķināties ļoti ilgi, piemēram, kaulos svins var "uzturēties" un savu ļauno darbu veikt pat vairākas desmitgades. Bērni vispār uzskatāmi par pret svina iedarbību īpaši neaizsargātu grupu – junioriem svina uzsūkšanās ātrums kuņģa un zarnu traktā ir par procentiem 40 lielāks, nekā pieaugušam cilvēkiem. To nosaka kaut vai Māte Daba – augošs organisms intensīvāk barojas: biežāk ēd, biežāk dzer utt. Un, gala beigās, jaunam organismam priekšā visa dzīve, tātad krietni ilgāks laiks, kurā svina radītajām problēmām izpausties.

Rezultāti

Dati par pētījuma ietvaros analizētajos paraugos atrasto svinu liecina, ka krietnā daļā paraugu – vairāk, nekā pusē – svins nav atrasts. Izņēmums ir gaļa no trāpījuma apvidus, kur gan atradumu krietni vairāk, gan arī svina daudzums reizēm ļoti prāvs. Spēlē "bezsvina lode pret svina lodi" acīmredzami vinnē "zaļā munīcija", un tā tas ir gan stirnas, gan mežacūkas gadījumā. Turpinot salīdzināt sugas, ir arī acīmredzams, ka gadījumos, kad tiek medīts ar tradicionālo lodi, vairāk svina ir mežacūku gaļā. Pētnieki pieņem, ka tas, visticamāk, ir mežacūkas miesas lielākas "pretestības" dēļ, kā rezultātā svina lode tajā "uzvedas" ekspansīvāk nekā maigākajā stirnas gaļā.

Interesants izņēmums šķiet rezultāts, kas iegūts, analizējot no mežacūkas muguras daļas gaļas ņemtos paraugus – tiem dzīvniekiem, kas nomedīti ar "zaļo munīciju", svina šai gaļā ir vairāk nekā ar svina lodi nomedītajiem (1,904 pret 1,716 mg/kg). Šādas parādības iespējamos iemeslus autori neizskaidro.

 Riska vērtējums

Atkal vispirms nedaudz statistikas. Tiek pieņemts, ka Vācijas vīrietis "parastais, vidējais" ar pārtikas starpniecību jebkurā gadījumā, pat nebūdams saistīts ar medniecību, uzņem apmēram 0,52 mikrogramus svina uz kilogramu ķermeņa masas dienā. Sieviete "parastā, vidējā" – 0,54 μg/kg.

Tādēļ pētnieki secina, ka, "uzliekot" medījuma gaļu uz šā fona, parastā patēriņa grupā ietilpstošajiem ļaudīm (tādi, kas pie medījuma gaļas tiek reti – apēd 200 g porciju reizi vai divas gadā; skat. iepriekš), risks uzņemt papildus bīstamu devu svina ir mazs. Bezsvina munīcijas izmantošanas gadījumā ar medījuma gaļu uzņemtā svina deva varētu veidot mazāk nekā 0,1 % no tikko minētajām dienas vērtībām, bet, ja gaļa iegūta, medījot ar svina lodi, šis skaitlis ir 16,2 % vīrietim un 9,1 % sievietei.

Toties tādiem ļaudīm, kas ietilpst ekstrēmā patēriņa grupā un ar svina vītņstobra lodi nomedīta meža kustoņa gaļas divsimtgramīgu porciju notiesā, piemēram, 91 reizi gadā (ja nu kas, šādi vai pat brangāk ar medījuma gaļu mielojas daudzi normāli ražīgi mednieki un viņu ģimenes Latvijā – red.)... Pētnieki apgalvo, ka šādu cilvēku uzņemtā svina daudzums varētu būt vismaz 7,4 reizes (vīrieši) un 8,2 reizes (sievietes) augstāks, nekā vidēji Vācijā.

Savukārt augstā patēriņa grupā esošie, kas medījumu nobauda 5 vai 10 reizes gadā, svinu, ar medījumu, iespējams, uzņems attiecīgi 1,5 vai 1,8 reizes vairāk, nekā "parastie" pieaugušie vīri un sievas. Secinājums – arī viņiem risks tikt pie pārāk daudz svina un itin drīz vai pēc kāda laika saskarties ar svina radītajām veselības problēmām ir gana prāvs. Īpaši tad, ja ņem vērā to, ka vācu zemēs mītošajiem ļaudīm arī bez medījuma gaļas ēšanas iespēja "piesvinoties" nav nekāda mazā.

 "Svina fons" un ieteikumi

Savas atskaites noslēguma sadaļas ievadā pētījuma autori atkal jau atgādina raksta sākumā minēto – to, ka cilvēka "attiecībām" ar svinu jābūt tik niecīgām, cik nu tas vien iespējams.

Kāpēc šāds atgādinājums?

Tāpēc, kaVācijas cilvēku "piesvinotības" līmenis, izrādās, jau tāpat ir visai, pat pārāk augsts. Autori piedāvā datus no cita pētījuma, kas veikts 2014. gadā – tajos redzams gan šis līmenis dažādām iedzīvotāju grupām, gan svina uzņemšanas robežsliekšņi, kuriem pārkāpjot, var sākties nopietnas veselības problēmas . Svinu mūsdienu vācietis lielākoties uzņem ar pārtiku, kas, piemēram, cilvēku patērētajā mājlopu gaļā lielākoties nonāk ar dzīvniekiem pasniegtās augu barības starpniecību. Šo atziņu, šķiet, diezgan daiļrunīgi papildina dati, kas attēlo veģetāriešu organismu "piesvinotības" līmeni Vācijā - tas ir liels.

Tādēļ – jo mazāk papildu riska, jo labāk.

Uz šādu atziņu balstoties, "meža gaļas" pētījuma autori min vairākus visai vienkāršus un viegli īstenojamus ieteikumus.

♦ Pētījums apstiprina, ka visbūtiskākā nozīme, lai maksimāli – cik nu tas vien iespējams – izvairītos no svina, ir uzturā izmantojamās medījuma gaļas atlasei. Jo atšķirībā no mājlopu gaļas, kas ir piesvinota vienmērīgi, medījuma gaļā svina klātesamību nosaka šāviena rezultāts. Iepriekš publicētie dati bezkaislīgi rāda, ka visaugstākā svina koncentrācija ir gaļā, kas atrodas tuvu nāvējošās lodes radītās brūces kanālam, vismazākā – cisku gaļā (protams, tikai tādā gadījumā, ja cisku nav skāris nenāvējošs šāviņš).

♦ Pētījums apstiprina, ka ļoti būtiska ir arī munīcijas izvēle, un modernā "zaļā" munīcija tiešām ir vairāk nekā ieteicama. Protams, skaitļi rāda, ka arī ar šādām vītņstobra lodēm nomedīta dzīvnieka gaļā tiek konstatēts svins un tas nav tikai "dabiskais fons" (jo koncentrācija ap šāviena radītās brūces kanālu ir lielāka nekā citviet), taču kopumā medījuma gaļas papildu piesvinojums, medījot ar bezsvinu, ir krietni mazāks nekā tradicionālās munīcijas izmantošanas gadījumā. To noteic arī apstāklis, ka modernā bezsvina lode, ietriecoties medījuma ķermenī, atšķirībā no svina lodes, mazāk fragmentējas un neveido metāla sīkdaļiņu mākoni, kas izplatās tālu medījuma audos. Protams, arī varš un cinks, kopumā ņemot, nav nekādi "paipuisīši", kas veselību palīdz uzlabot, taču autori apgalvo, ka [citu] pētījumu dati liecina – šie metāli līdzīgā daudzumā tiek konstatēti arī mājlopu gaļā, un tātad apdraudējums veselībai, kas saistīts ar vara un cinka klātbūtni medījamo dzīvnieku gaļā, ir maz ticams.

Un vēl, turpinot par bezsvina munīcijas izmantošanas lietderību, Vācijas pētījuma autori min zinātnes aprindās nesen (Buenz and Parry, 2017) apstiprinātu piemēru no medicīniskās prakses. Īsi atstāstīta, tā būtība ir šāda – ārstu redzeslokā nonācis pacients ar asinsrites sistēmas vainām. Kā drīz vien izrādījies, viņš piederējis medījuma gaļassuperekstrēma patēriņa grupai, jo pārtikā izmantojis tikai to. Veiktās analīzes uzrādījušas lielu svina saturu viņa asinīs. Pēc šā nepatīkamā fakta konstatēšanas pacients radikāli mainījis medīšanas paradumus – sācis izmantot tikai bezsvina munīciju. Un – jau visai drīz svina daudzums viņa asinīs acīmredzami samazinājies.

♦ Pētījuma autori ieteic – ja dzīvnieks nomedīts ar tradicionālo svina [vītņstobra] lodi, no tā gaļas ēšanas īpaši vajadzētu atturēties grūtniecēm un bērniem līdz septiņu gadu vecumam, un krietni jāuzmanās arī ikvienai sievietei reproduktīvajā vecumā – šīs ir galvenās riska grupas, kurām pārtikā esošs svins var nodarīt vislielāko kaitējumu.

♦ Un visbeidzot. Ja mednieka ģimenē medījuma gaļa tiek patērēta lielos apjomos un bieži, zinātnieki iesaka iespēju robežās izvairīties no vienveidības – vislaik censties variēt gan maltītes pagatavošanā izmantotās sugas, gan arī apēšanai izvēlētās gaļas "izcelsmes apgabalus" – sak, viendien karbonāde, citdien ciska vai "zaķīši" un tā tālāk, līdz pat, piemēram, slavenajai aļņa lūpai...

Sagatavoja Atis Štāls

Pieraksties jaunumiem