Stirnāži. Trofejas un ģenētika

Raksta autori – Radovans Kasarda (Radovan Kasarda) un Peters Čudejs (Peter Chudej) – pārstāv Slovākijas Lauksaimniecības universitāti Nitrā (Slovak University of Agriculture in Nitra) un Slovākijas Briežkopības biedrību (Slovak Association of Deer Farming; www.wild-game.eu). Raksts sagatavots speciāli MMD.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 10. maijā, bet šajā lapā ievietots 9. maijā.


Mūsuprāt...

....neviena cita savvaļas pārnadža trofejas nav tik daudzveidīgas un skaistas kā stirnāžu ragi. Šā iemesla dēļ nav nekāds brīnums, ka tieši stirnāžu medības daudzi mednieki uzskata par vienu no mednieka aizraujošākajām pieredzēm.

Šajā rakstā, runājot par stirnāžu trofeju attīstību, mūsu iegūtie rezultāti ir balstīti uz vairāk nekā 10 gadus ilgiem pētījumiem Slovākijā. Šo pētījumu mērķis ir noskaidrot, kāda ir apkārtējās vides biotisko (dzīvās dabas) un abiotisko (nedzīvās dabas) faktoru ietekme uz stirnāžu trofeju kvalitāti.

Stirnas un vide

Stirnāžu audzēto un nesto trofeju kvalitāti ietekmē daudzi dažādi vides faktori, piemēram, gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums, sniegaino dienu daudzums un salto dienu daudzums ziemā, populācijas blīvums, mežainība populācijas dzīvesvietā, citu briežu dzimtas dzīvnieku (staltbriežu, dambriežu) radīta konkurence, plēsēju klātbūtne un agresivitāte, kā arī, visbeidzot (taču ne mazāk svarīgi), medību iecirkņa nestspēja (slodze) – tas, cik daudz dzīvnieku attiecīgā teritorija spēj uzturēt.

Runājot par vides faktoriem, ir acīm redzams, ka mūsdienās gada vidējās temperatūras paaugstināšanās un garāks veģetācijas periods dabā nodrošina dzīvniekiem labāku uzturu un ietekmē nagaiņu populācijas gan kalnu, gan līdzenumu vides apstākļos. Var pieņemt, ka arī novērotā stirnāžu trofeju izmēru palielināšanās, agrāks seksuālais briedums vai lielāks dzīvnieku mazuļu attīstības ātrums ir globālās sasilšanas rezultāts. Taču dabā viss nebūt nenotiek lineāri, un labs piemērs šai ziņā ir tieši stirnas – novērojumi rāda, ka šīs pārnadžu sugas "atbildes reakcija" uz globālo sasilšanu izpaužas kā dzimumdimorfisma (pazīmju atšķirība starp vienas sugas mātītēm un tēviņiem – red.) palielināšanās, proti, āžu ķermeņa masai ir tendence pieaugt, turpretī kazu svars samazinās. Tomēr tas nenozīmē, ka mātītes kļūtu vārgākas! Nē, stirnu kazām, lai gan tās kļūst "sīkākas", vērojama gan kopējās organisma kondīcijas uzlabošanās, gan arī jau pieminētā agrākā nobriešana. Interesanti, ka teritorijās, kuru nestspēja (skat. iepriekš) ir sliktāka, šī dzimumdimorfisma palielināšanās ir mazāk izteikta. Vēl jāpiebilst, ka gaisa temperatūras faktors ir cieši saistāms arī ar citām dabas parādībām, un izrādās, ka tieši to kopums būtiski ietekmē dzīvnieku vitalitāti. Piemēram, stirnas spēj labi izdzīvot, ja gaisa temperatūra nav zemāka par -20 °C, turpretī tad, ja zemāka temperatūra ir "komplektā" ar sniega kārtu, kas pārsniedz 15 cm, sākas populācijas jūtama samazināšanās.

Slovākijā raženākā stirnu populācija galvenokārt rodama teritorijās, kurās gada vidējā gaisa temperatūra ir aptuveni +7 °C. Reģionos, kur vidējā temperatūra ir zemāka (4–7 °C) stirnu populācijas blīvums ir mazāks. Un arī trofeju kvalitātes ziņā ir redzams, ka salīdzinoši lielāks medaļoto stirnāžu trofeju skaits tiek gūts reģionos, kuros tradicionāli ir Slovākijā garākais veģetācijas periods – 140 līdz 160 dienu.

Stirnāži. Jau zināmais

Daudzos pētījumos gūtie dati rāda, ka stirnāžu gadījumā tad, ja apstākļi ir labvēlīgi, jau otrie ragi (dzīvnieka trešais dzīves gads) var būt trofejas vērti. Tālāk? Protams, nevar noliegt par briežu dzimtas dzīvniekiem labi zināmo – ragu trofejas vērtība, dzīvniekam kļūstot vecākam, pakāpeniski palielinās, un tā tas notiek līdz noteiktam brīdim, kad pēc vairākiem augstvērtīgiem cikliem, dzīvniekam novecojot, sākas pretējs process – trofeju kvalitātes pakāpeniska samazināšanās.

Tomēr stirnu gadījumā mēdz notikt arī citādi. Stirnas organisms un tajā notiekošie vielmaiņas procesi ir īpaši – īpaši jutīgi pret vides apstākļiem, un tas mēdz ietekmēt arī ragu kvalitāti neatkarīgi no dzīvnieka vecuma. Tiek apgalvots, ka visvairāk trofejas kvalitāte cieš gadījumos, ja ragu attīstības sākums sakrīt ar kādiem nelabvēlīgiem apstākļiem vidē. Un pretēji – ja ragi sāk attīstīties labvēlīgu apstākļu laikā, trofeja būs labāka. Tas savukārt nozīmē, ka daudzu praktiski nenosakāmu dabas apstākļu dēļ konkrēta četrus gadus veca savvaļas stirnāža ragi var būt ievērojama trofeja, piecu gadu vecumā tam pašam stirnāzim uz galvas var būt pieticīgi vidusmēra radziņi, bet sešu gadu vecumā šis pats stirnāzis var atkal kļūt par medaļotas trofejas nēsātāju.

Tātad jāuzsver: stirnāža gadījumā vāji ragi vienā gadā nebūt nenozīmē, ka konkrētajam dzīvniekam ir slikta iedzimtība jeb ģenētika! Salīdzinoši vāju ragu izveidošanās iemesli var būt pašreizējās vai iepriekšējās sezonas vides apstākļi (piemēram, barga ziema, sauss pavasaris, nepietiekams uzturs, stress utt.).

Raugoties no medību saimniecības skatupunkta, sešus gadus vecs stirnāzis praktiski vienmēr ir sasniedzis pilnbriedu – tā ragi ir "pieauguši", un dzīvnieks ir atbilstošs nomedīšanai. Ja stirnu populācijas blīvums un dzīves apstākļu pārvaldīšana ir labā līmenī, tad medībām pilnīgi droši atbilstoši ir piecus gadus veci stirnāži.

Stirnāži. Mazāk zināmais

Tomēr, vērtējot gan kopumā, gan raugoties no ģenētikas speciālista skatupunkta, ir skaidrs, ka visi stirnāži briedumu vienādā vecumā nesasniegs. Atšķiras gan indivīdi populācijā, gan arī stirnu populācijas.

Mūsu pētījumi rāda, ka spēju palielināt trofeju kvalitāti līdz noteiktam vecumam, visticamāk, būtiski ietekmē ģenētiskās īpašības apvienojumā ar vides faktoru iedarbību. Tie, tāpat, kā tradicionālie pētījumi, apliecina: ja populācijā ir "labi gēni", stirnāžus, kas ir spējīgi vairoties, medību saimniecībā vajadzētu "paturēt" vismaz līdz sešu gadu vecumam. Šī ābeces patiesība ir svarīga tieši no medību saimniecības pārvaldības viedokļa – šādus stirnāžus ir vērts "paglabāt" ilgāk tādēļ, lai ikviens no viņiem maksimāli vairotu savu pēcnācēju skaitu populācijā. Tieši šāda "labo gēnu nodošanas politika" ļauj pietuvināt iespējamajam maksimumam stirnāžu ragu kvalitāti attiecīgajā populācijā (medību saimniecībā) – saglabājot vai pat uzlabojot trofeju kvalitāti un attiecīgi arī vērtību.

Daudzi eksperti, kas novērojuši stirnu ķermeņa masas, trofeju svara, ragu tilpuma un garuma pieaugumu, apgalvo, ka stirnāžu ķermeņa masa vispirms ātri palielinās līdz trešajam dzīves gadam, bet tālāk seko lēnāks progress un pilnbrieda sasniegšana septītajā dzīves gadā. Arī mūsu darbs to apstiprina. Gan morfoloģiskie pētījumi gan nomedīto īpatņu galvaskausu un trofeju izpēte liecina, ka tieši sestajā vai septītajā dzīves gadā apstājas stirnāža skeleta augšana, tiek sasniegts maksimālais svars un izaudzēta arī iespējami varenākā trofeja. Veiktie galvaskausu mērījumi apliecinājuši šīs sugas dzīvnieku intensīvu augšanu līdz četru gadu vecumam ar pilnbriedu laikposmā no sestā līdz septītajam dzīves gadam (ragu pamatnes ar katru nākamo gadu kļūst platākas un pēc katras ragu nomešanas īsākas; pamatņu izmēri kopumā atkarīgi no dzīvnieka skeleta fiziskajiem parametriem). Līdzenumos mītošajiem stirnu tēviņiem šajā dzīves posmā fiksētas arī augstākās vērtības (CIC punkti) trofejas, atšķirībā no kalnainos apvidos mītošo populāciju pārstāvjiem, kam trofeju pilnbrieds sagaidāms vēlāk.

Ko stirnāzis manto no senčiem?

Šīs novērotās fiziski izmērāmās dzīvnieku un to nesto ragu attīstības tendences mēs vēlējāmies apstiprināt ģenētiskā līmenī. Šim nolūkam izveidojām atbilstošu statistisko modeli, kurā tika iekļauti gan visi svarīgākie ģenētiskie parametri (piem., konkrētā indivīda īpašības, arī populācijas struktūra – vecums, dzimums, vairošanās), gan arī neģenētiskie (biotiskie un abiotiskie) faktori.

Modeļa mērķis bija novērtēt šo faktoru ietekmes apjomu uz ragu attīstību.

Vēlējāmies novērtēt arī korelāciju starp stirnu galvaskausu parametriem un šo dzīvnieku morfoloģiju (organisma uzbūve, forma un pārmaiņas – red.).

Izveidotajā modelī ģenētiskā ietekme uzrādās kā mantojamība, kam, izteiktai skaitliskā vērtībā no 0 līdz 1, ir trīs līmeņi:

♦ skaitliskā vērtība no 0 līdz 0,3 liecina par zemu mantojamības līmeni;

♦ no 0,4 līdz 0,6 – par vidēju līmeni;

♦ vērtība 0,7 līdz 1 atbilst īpašībām ar augstu mantojamības līmeni.

Rezultāti apkopoti 1. tabulā.

Te vēl jāpiebilst, ka mantojamības līmenis, ko varētu saukt par "simtprocentīgu" iedzimtību, iespējams tikai kvalitatīvām organisma īpašībām (tādas ir, piemēram, acu krāsa, matu krāsa vai pirkstu skaits). Turpretī galvaskausa vai ragu izmērs ir īpašības, ko ietekmē liels gēnu skaits, bet katram no tiem ir salīdzinoši neliela ietekme.

Tabula Nr. 1. Stirnu īpašības un to mantojamība

Zema mantojamība

Vidēja mantojamība

Augsta mantojamība

Auglība

"Pūkaino" ragu svars

Ragu garums

Divu mazuļu dzimšana

Ķermeņa masa piedzimstot

"Cieto" ragu svars

Mazuļa svars dzimšanas brīdī

Nobrieduša dzīvnieka ķermeņa svars

Ragu pamatņu apkārtmērs

 

Ragu pletums jeb izvērsums (attālums starp žuburiem platākajā vietā vai starp ragu galiem)

 

 

Trofejas kopējā vērtība (CIC punkti)

 

 

♦ Kā redzams tabulā, visaugstākā mantojamība ir ragu garumam. Labā raga mantojamības vērtējums bija vidēji 0,6 vienības, kreisā – 0,73. Šie skaitļi, mūsuprāt, liecina, ka apkārtējās vides radītā ietekme uz šo trofejas parametru varētu būt mazāka, nekā iepriekš pieņemts. Salīdzinoši augsts mantojamības līmenis jeb gēnu ietekme ir arī uz ragu izvērsumu – 0,41.

♦ Vislielākā korelācija (divu vai vairāku mainīgo savstarpēja saistība – red.) tika novērota starp trofejas kopējo novērtējumu CIC punktos un mazāko attālumu starp ragu pamatnēm (0,72). Augsta korelācija (0,68) redzama starp galvaskausa kopējo garumu un trofejas svaru. Tas nozīmē, ka, vērtējot dzīvnieka potenciālu sasniegt labu trofejas kvalitāti, ir svarīgi ņemt vērā gan galvaskausa garumu un platumu, gan ragu pamatņu attīstību un īpatnības. No jauniem stirnāžiem ar platu galvaskausu varētu sagaidīt labākas trofejas. Tas, protams, nenozīmē, ka pirms šāviena vajadzētu ņemt rokās mērlenti, tikt klāt un izmērīt katra stirnāža galvu un ragus, taču, vērtējot nomedītos dzīvniekus un pieņemot lēmumus par selekciju nākotnē, šos kritērijus būtu vērts pētīt un ņemt vērā.

♦ Vidēja korelācija (0,39–0,44) vērojama starp kopējo galvaskausa garumu, galvaskausa pamatnes izmēru un galvaskausa platumu. Vidēja saistība – arī starp galvaskausa kopējo garumu un ragu pamatņu garumu, kā arī starp trofejas svaru un trofejas tilpumu salīdzinājumā ar trofejas kopējo novērtējumu CIC punktos.

Kas no tā visa secināms?

♦ Mūsuprāt, iegūtie rezultāti ļauj apgalvot, ka [runājot par ietekmi uz stirnāžu trofeju kvalitāti] absolūtās ģenētiskās vērtības ir mazāk svarīgas, nekā kopaina. Mūsuprāt, ieraudzītās kopējās tendences ir daudz svarīgākas – zema pārmantojamība liecina par attiecīgi zemu gēnu ietekmi, arī zema korelācija ir un būs zema, un šīs tendences cilvēkam ir gandrīz neiespējami mainīt, it īpaši stirnu savvaļas populācijā. Turklāt tendences (atšķirībā no konkrētiem ģenētiskajiem datiem, kas attiecas tikai un vienīgi uz populāciju, kurā tie iegūti) ir attiecināmas arī uz populācijām vispār. To arī apstiprina mūsu pētījumi.

♦ Ragu attīstību ietekmē daudzi gēni, kam savukārt piemīt daudzas kvantitatīvas un kvalitatīvas īpašības, un tas nozīmē, ka mantojamība ir poligēna (t.i., konkrētu pazīmi ietekmē daudzi gēni). Ragu kvalitāti noteic arī anatomisku un fizioloģisku priekšnosacījumu kopums; ietekme ir, piemēram, zobu kvalitātei, kas noteic barības sakošļāšanas efektivitāti, kā arī gremošanas trakta fizioloģijai un vielmaiņai. Gēni, kas to visu ietekmē, atrodas dažādās hromosomās. Tomēr, neskatoties uz visu to, mēs varam apgalvot, ka pastāv vairāki tipiskie modeļi, kas savukārt nozīmē, ka ir jābūt dažiem galvenajiem "ietekmi nesošajiem" gēniem, kas noteic šo tipisko īpašību atkārtošanos briežu dzimtas dzīvniekos kopumā. Piemēram, to apstiprinās arī jebkurš zinošs mednieks – vienu un to pašu ragu tipu jeb modeli var novērot daudziem briežu dzimtas dzīvniekiem gandrīz vienā un tajā pašā medību vietā, un tas apstiprina ģenētisko grupu (ģimeņu) pastāvēšanu. Līdzība mēdz būt skaidri saskatāma raga stumbru pamatformā, izmērā un svarā, blīvumā un krāsā.

Toties nepastāvība sugas vai populācijas ietvaros ir mantojamības apvienojuma ar vides ietekmi rezultāts. Trofejas formas, pērļainības un izmēru ziņā nekad nevar būt pilnīgi vienādas, atšķiras pat viena un tā paša indivīda ragi viens otram sekojošos gados. Atšķirību cēlonis ir dzīvnieka vecums un apkārtējā vide.

♦ Rakstos par stirnāžiem bieži tiek aprakstīta saistība starp skeleta izmēru un trofejas izmēru, kā arī kazu nozīmība nākamo trofejnesēju radīšanā. Skeleta izmērs tiek cieši saistīts ar ragu pamatņu izmēru un attiecīgi arī ar ragu lielumu. Jā, patiešām pastāv korelācija starp dzīvnieka ķermeņa lielumu un trofejas izmēriem. Taču jāatzīst arī tas, ka šī korelācija nav absolūta – nevar apgalvot, ka dzīvnieks ar mazāku ķermeni nevarēs izaudzēt cienījamu trofeju. Cita korelācija liecina par ģenētiska līmeņa saistību starp indivīda attīstību augļa stadijā un ragu attīstību dzīves laikā. Tomēr šai saistībai vērojamas lielas svārstības reģionālā ziņā – dažādās vietās ir atšķirīgs populācijas blīvums vai/un biotopi, tādēļ dažādos apvidos arī mantojamības ietekmes un vides ietekmes lomu attiecība uz trofeju kvalitāti varētu būt visai atšķirīga. Stirnas ķermeņa izmēru un ragu attīstību vide (piemēram, laika apstākļi) ietekmē visa gada garumā. Tāpēc pirms selekcijas medībām jāpievērš uzmanība trofeju un dzīvnieku ķermeņa kondīcijai.

Ieteikumi trofeju kvalitātes paaugstināšanai

♦ Īpašu uzmanību iesakām pievērst gadu vecu stirnāžu selekcijai. Kā liecina mūsu pētījumi, galvaskausa platums un ragu pamatnes izmērs ir vissvarīgākās īpašības, kas nosaka trofejas kvalitāti. Lai šos parametrus novērtētu, mūsdienās praksē var izmantot augstas veiktspējas optiskos instrumentus, kas dzīvniekus palīdz novērot un novērtēt. Piemēram, labas kondīcijas stirnāzis ar 8 cm gariem radziņiem pirmajā gadā, bet ar platām ragu pamatnēm būs selekcijas ziņā vērtīgāks par tāda paša vecuma mazāka izmēra stirnāzi ar 12 cm gariem ragiem, bet mazām pamatnītēm.

♦ Iepriekš izvēlētajam, potenciāli augstvērtīgajam stirnāzim vajadzētu ļaut sasniegt vismaz piecu gadu vecumu.

♦ Svarīga ir arī stirnu kazu "pārvaldība" medību saimniecībā. "Labas" stirnu kazas devums mazuļa vēlākajā spējā izaudzēt labu trofeju var būt pat 30 procentus prāvs. Šajā devumā pusi (50 %) veido no mātes pārmantojamā ģenētiskā informācija, bet 30 % – mātītes spēja nodrošināt pietiekamu uzturu auglim, kamēr tas atrodas mātes ķermenī, kā arī pietiekami augstas kvalitātes un pietiekama apjoma pienu pēc dzemdībām.

Tātad stirnu kazu gudra selekcija nodrošina atbilstošu kazlēnu kvalitāti. Piemēram, ja kādai stirnai dzimst divi teļi (dvīņi) un redzams, ka to kondīcija ir zemāka par vidējiem standartiem populācijā, tad gan šādai kazai, gan arī tās kazlēniem jāpiemēro negatīva selekcija.

♦ Labākais laiks stirnu kazu un kazlēnu selekcijai ir rudenī – septembrī un oktobrī; mūsuprāt, līdz pat 80 % no kazu un kazlēnu limita vajadzētu nomedīt tieši šajos mēnešos (šeit jāatgādina, ka autori ir no Slovākijas; medniekiem Latvijā, plānojot intensīvākās kazu un kazlēnu medības, jāņem vērā šejienes klimatiskie apstākļi – red.). Ja selekcija tiek veikta vēlāk, mednieki riskē kļūdīties – noteikt kvalitātes atšķirības starp dzīvniekiem jeb izvēlēties "pareizās" nomedījamās stirnas un kazlēnus laikā, kad dzīvnieki ir "apģērbuši" ziemas kažoku un uzkrājuši tauku rezerves, ir daudz grūtāk.

♦ Svarīga ir arī dzimumu attiecība populācijā – stirnāžu pārsvaram ir negatīva ietekme.

♦ Un, protams, svarīga ir arī uztura kvalitāte visa gada garumā.

Šis ir īstais laiks

Šis brīdis, kad stirnu skaits mūsu medību laukos ir pieaugošs, kad populācijas blīvums ir augsts, ir labākais laiks, labākā izdevība populācijas uzlabošanas darbam. Populācijai palielinoties, tajā neizbēgami palielinās arī tādu dzīvnieku klātbūtne, par kuriem, tos novērojot un novērtējot, var droši apgalvot – tie ir pamatīgi zem vai virs populācijas vidējiem parametriem. Līdz ar to pareizas selekcijas medības kļūst vieglākas – labi redzami no populācijas izņemamie un tajā noteikti saglabājamie īpatņi. Vislielāko kļūdu mednieki pieļauj, ja lielā blīvuma dēļ medī jebkuru dzīvnieku. "Viņu taču ir pietiekami daudz!" ir pati, pati sliktākā medību plānošanas taktika. Daudz labāk ir doties uz medībām divreiz un nomedīt divus sliktākas kvalitātes indivīdus, nekā vienā reizē vienu augstas kvalitātes indivīdu.

Pieraksties jaunumiem