Medījamo dzīvnieku patoloģijas (8)

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2018. gada 6. (novembris/decembris) numurā, kas iznāk 13. novembrī.


 Parazitārās slimības. 4. daļa

Setarioze (Setariosis)

 Etioloģija. Setarioze ir atgremotāju helmintoze, ko izraisa nematodes. Slimības ierosinātāji ir Setaria ģints parazītiskie tārpi. Briežiem sastopami Setaria cervi, stirnām – S. tundra. S. cervi sugas tēviņi ir 40–60 mm gari. Mātītes sasniedz 60–120 mm garumu. S. tundra tēviņš ir 28–33 mm garš, bet mātīte 55–65 mm gara. Asinssūcēji kukaiņi pārnēsā kāpurus uz veseliem dzīvniekiem, un cikls atkārtojas.

♦ Klīniskie simptomi. Setāriji galvenokārt rodas dzīvnieku vēdera dobumā vai lokalizējas uz peritona. Tārpi, kas parazitē vēdera dobumā, neuzrāda klīniskas slimības pazīmes. Tādēļ nav iespējams noteikt diagnozi, pamatojoties uz klīniskajiem simptomiem.

♦ Patologanatomiskā aina. Iekšējo orgānu izņemšanas laikā briežu dzimtas atgremotājiem un stirnām visbiežāk setāriji tiek konstatēti iekšējos orgānos nejauši. Setāriju infekcija ķermeņa dobumā neizraisa specifiskas patoloģiskās izmaiņas, kas būtu diagnostiski nozīmīgas. Ārvalstu literatūrā ir aprakstīti setāriji smadzeņu dobuma oderējuma audos staltbriežu un stirnu autopsijas laikā – tie atklāti pēc galvaskausa kaula daļas izņemšanas.

♦ Izplatība. Asinsainā var diagnosticēt tikai kāpuru stadiju. Šīs parazitozes izplatība nav mērķtiecīgi pētīta, taču setāriju izplatīšanos lokāli lēš apmēram 8–12 % briežu dzimtas atgremotāju un 10–15 % stirnu populācijas.

♦ Medījuma izmantošana. Gaļa ir derīga lietošanai uzturā.

Cūku dzimtas dzīvnieku askariāze (Ascariosis suum)

♦ Etioloģija. Askariāze ir parazitoze, ko izraisa nematodes. Slimība ierosinātājs mežacūkām un mājas cūkām ir apaļtārps Ascaris suum. Tēviņi sasniedz 12–20 cm garumu, mātītes 20–30 cm. Pieaugušie apaļtārpi ir lokalizēti tievajā zarnā. A. suum ir ģeohelmints, un dzīves ciklam tam nav nepieciešams starpsaimnieks. Pēc inficēšanās dzīvnieka gremošanas traktā no oliņām izšķiļas kāpuri, kas migrē caur iekšējiem orgāniem; daļa kāpuru pakāpeniski devitalizējas (visbiežāk – aknās). Izmaiņas aknās dēvē par "piena traipiem", un tie netieši liecina par askariāzes diagnozi. No kāpuriem, kas nonāk atpakaļ zarnās, attīstās pieaugušie apaļtārpi. Šāda veida apaļtārpiem ir raksturīga arī inficēšana ar papildu (paratenisko) saimniekorganismu starpniecību, un tie ir sliekas, koprofāgas vaboles un arī citi kukaiņi, kas norij apaļtārpu oliņas. Cūku dzimtas dzīvnieki inficējas ar šiem parateniskajiem saimniekorganismiem. Ir aprakstīti arī cilvēku inficēšanās gadījumi.

♦ Klīniskie simptomi. Mežacūkām parasti askariāzes klīniskie simptomi paliek nepamanīti. Slimības simptomi nav izteikti. Pieauguši apaļtārpi var izraisīt svara zudumu, augšanas apstāšanos jaunuļiem un dažreiz krampjus un nervu sistēmas traucējumus.

♦ Patologanatomiskā aina. Masveida infekciju gadījumā pēc kāpuru migrācijas dažkārt autopsijas laikā konstatēta aknu nekroze. Pieauguši apaļtārpi var nosprostot tievo zarnu un dažos gadījumos perforēt to.

♦ Izplatība. Cūku dzimtas dzīvnieku askariāze ir globāli izplatīta.

♦ Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu var lietot uzturā. Patoloģiskās izmaiņu aknās gadījumā ("piena traipi") aknas parazītu infekcijas dēļ nav izmantojamas uzturā.

Heterakidoze (Heterakidosis)

♦ Etioloģija. Heterakidoze ir putnu helmintoze. Slimības ierosinātāja ir Heterakis gallinarum nematode. Tā parazitē aklajā zarnā.

♦ Klīniskie simptomi. Simptomi parasti nav izteikti.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā ir konstatēta aklās zarnas gļotādas asiņošana.

♦ Izplatība. Heterakidoze ir izplatīta fazānu nematodoze.

♦ Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu var lietot uzturā.

Kapilarioze (Capillariosis)

♦ Etioloģija. Kapilarioze ir helmintoze, kas rodas galvenokārt putniem. To ierosina Capillaridae dzimtas nematodes. Tās atrodas rīklē, muskuļkuņģī un tievajā zarnā.

♦ Klīniskie simptomi. Akūta slimības gaita tiek novērota putnu jaunuļiem.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatēts disponēto orgānu gļotādas iekaisums.

♦ Izplatība. Kapilarioze ir globāli izplatīta.

♦ Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu var lietot uzturā.

Kašķis (Scabies)

♦ Etioloģija. Kašķis (Scabies) ir kopējs to parazitāro slimību grupas nosaukums, ko ierosina Sarcoptes,Notoedres,Demodex,Psoroptes,Otodectes un citu ģinšu kašķērces. Ērces pieder Arachnida klasei. Atkarībā no kašķērču sugas izšķir ādas kašķi un auss kašķi. Savvaļas gaļēdāju un mājdzīvnieku sarkoptozi ierosina Sarcoptes ģints kašķērces. Visbiežāk suņu kašķis (Sarcoptes canis) ir aprakstīts vilkiem, lapsām, šakāļiem, āpšiem, seskiem, caunām un citām sugām. Suņu kašķērce ir neliela ērce ar ķermeņa garumu 0,2–0,3 mm, kuras attīstības cikls ilgst aptuveni 21 dienu. Kāpuriem ir 3 pāri ekstremitāšu, nimfālajā un pieaugušā stadijā – 4 pāri.

Cilvēku kašķi ierosina S. scabiei ērce. Sarkoptozi mežacūkām apraksta kā sporādisku parazītisko slimību. To izraisa S. suis, un slimība skar arī citus cūku dzimtas dzīvniekus. Kašķērces barojas ar epidermālajām šūnām un limfu. Tās galvenokārt dzīvo ādas virsējā slānī, kur tām veidojas eju sistēma.

♦ Klīniskie simptomi. Ārējais gaļēdāju kašķa simptoms ir nieze, uzbudinājums, skarto vietu beršana un skrāpēšana. Uz ķermeņa virsmas veidojas kreveles, dažkārt arī asinsizplūdumi un ierobežots apmatojuma zudums. Ārpus dzīvnieka organisma kašķērces var izdzīvot tikai dažas dienas.

♦ Patologanatomiskā aina. Gaļēdājiem infekcija tiek vispirms lokalizēta uz galvas, ekstremitātēm, astes, bet vēlāk tā skar visu ķermeni. Hroniskas slimības gaitā āda sacietē, un var tikt izraisīts sekundārs bakteriāls iekaisums. Mežacūkām kašķis galvenokārt ietekmē galvas ādu un ķermeņa sānus.

♦ Izplatība. Dzīvnieku kašķim ir daļēji sezonāls raksturs ar izplatību visā Slovākijā. Daudzgadu ciklos lapsu populāciju dažos reģionos kašķis skāra ar 20–40 % izplatību.

♦ Medījuma izmantošana. Ja ir atrastas retas un nelielas kašķērču skartās vietas un ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, pēc ādas atdalīšanas gaļu var lietot uzturā. Vispārinātā formā (plaši izplatītā) vai vairāku kašķērču atradņu gadījumā gaļa nav derīga lietošanai uzturā.Gaļēdāju gaļas lietošanu uzturā autori neaplūko.

Aizdegunes oestriāze (CephenemyiosisPharyngomyiosis)

♦ Etioloģija. Parazitozi ierosina Cephenemyia un Pharyngomyia ģints spindeļu kāpuru stadija. Parazitē briežveidīgo deguna dobumā un rīklē. Rīkles spindele Cephenemyia stimulator ir sastopama stirnām, bet sarkangalvainā spindele C. auribarbis ir staltbriežu un dambriežu parazīts. Trešā spindele mūsu apstākļos ir pelēkmelnā spindele Pharyngomyia picta.

♦ Klīniskie simptomi. Aizdegunes oestriāzes simptomi ir jo īpaši atkarīgi no inficētā dzīvnieka vecuma un kāpuru skaita. Nobrieduši kāpuri maijā parasti pēc šķaudīšanas vai klepošanas nonāk ārējā vidē. Turpmāka attīstība norisinās augsnes virskārtā kūniņas stadijā, no kuras izšķiļas pieaudzis kukainis. Nenobriedušās spindeles sava īsā mūža laikā neuzņem barību. Inficētie dzīvnieki (jo īpaši stirnas) mēdz būt novājējuši, tiek novēroti traucējumi apmatojuma maiņā un aizkavēta ragu izdauzīšana. Pret aizdegunes oestriāzi uzņēmīgāki ir dzīvnieku jaunuļi.

♦ Patologanatomiskā aina. Spindeļu kāpuri var aizsprostot elpošanas ceļus un izraisīt galvaskausa dobumu gļotādas iekaisumu, kas var izraisīt dzīvnieka nāvi. Kāpuri dažreiz atrodas netipiskās vietās, piemēram, trahejā, ausu kanālos un plaušās.

♦ Izplatība. Visizplatītākās Slovākijā ir rīkles spindeles. Sarkangalvainās spindeles ir izplatītas Rietumeiropā, pie mums tās ir retāk sastopamas. Pelēkmelnās spindeles izplatība ir sporādiska.

♦ Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, pēc skarto orgānu (galvas, trahejas, plaušu, rīkles) izņemšanas gaļu var izmantot uzturā.

Pieraksties jaunumiem