Vai "zaļš" vienmēr ir "zaļš"?

Šī publikācija sagatavota, balstoties uz pētījumu, kura būtība un rezultāti atklāti rakstā "Fäth J., Feiner M., Beggel S., Geist J., Göttlein A., 2018. Leaching behavior and ecotoxicological effects of different game shot materials in freshwater. Knowl. Manag. Aquat. Ecosyst., 418, 24." Pētnieki – raksta autori – pārstāv Minhenes (Vācija) Tehniskās universitātes Dabaszinību skolu.

Oriģinālmateriāla tulkojums veikts, pateicoties Latvijas Medību saimniecības attīstības fonda fi. Raksts publicēts MMD 2018. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 12. jūlijā.

 Ievadam

Tuvojoties šāgada ūdensputnu medību sezonas atklāšanas brīdim (šogad – 11. augustā), pārskatījām dažu pēdējo gadu MMD numurus un guvām apstiprinājumu aizdomām, ka tajos vārdu salikumi "zaļā munīcija" vai "ekoloģiskā munīcija" pārsvarā lietoti nekritiski. Proti, tādā nozīmē, ka par "zaļu" – tātad ūdenspurnu medībās dabai draudzīgu – tiek pasludināts jebkāds šāviņš, kurā esošās skrotis nav darinātas no svina.

Bet vai tā tiešām ir?

Pirmās šaubas (kas arī lika sākt pētīt vecos MMD numurus) par to radās jau pērn, kad, ierasti "medījot" jaunumus par pasaulē medību jomā notiekošo, uzdūrāmies ziņai no Jaunzēlandes, kas vēstīja, ka svina skrošu aizliegums šai zemē pirms jau vairāk nekā 10 gadiem, kā izrādās, nepavisam nav atnesis cerētos augļus.

Savukārt nākamās šaubas dzemdēja un lēmumu sagatavot šo publikāciju rosināja atvērtās pieejas biļetenā "Knowledge and Management of Aquatic Ecosystems" (Nr. 419, 2018, https://www.kmae-journal.org) publicētais raksts "Dažādu medību skrošu materiālu izskalošanās daba un ekotoksikoloģiskais efekts", kurā vācu zinātnieki vēsta par nesen veiktu pētījumu, kas ļāvis izvērtēt dažādu skrošu, tai skaitā arī "zaļo" jeb "ekoloģisko", iespējamo ietekmi uz saldūdeņos mītošajām dzīvajām radībām.

 Pamatzinības pirms tālāklasīšanas

Tālāk teiktais, šķiet, nebūs nekāds jaunums nevienam MMD lasītājam. Piesārņojuma ar smago metālu svinu radītā ietekme uz dzīvajām radībām ir nu jau daudz pētīta un tādēļ labi zināma problēma, ko nenoliedz pat lielākie skeptiķi. Sekojusi arī rīcība – mūsdienās kopumā smagie metāli vidē nonāk krietni mazākā daudzumā, nekā agrāk; cilvēki, vismaz attīstītajās valstīs, ir attapušies un pamazām likvidējuši galvenos izmešu avotus. Un tomēr problēma nav likvidēta pilnībā – šai sakarā dzirdēts teiciens, ka "lielā ziloņa" likvidēšana daudz nozīmīgāku padara "mazās pelītes" spēku, kas nozīmē to, ka, piemēram, svinu saturoša benzīna aizliegums par relatīvi nozīmīgāku padara to piesārņojumu, ko, piemēram, ūdeņu ekosistēmās rada no medību bises raidīts svina skrošu šāviņš.

Kā zināms, ūdensputni uzlasa ūdenstilpē nonākušās svina skrotis, jo notur tās par barību vai akmentiņiem, kas tiem palīdz saberzt un sagremot ēdamo. Rezultāts: saindēšanās ar svinu, kam piemīt dikti nelāga īpašība – no organisma neizvadīties, uzkrāties arvien lielākā daudzumā, mazpamazām ietekmējot itin visas organisma sastāvdaļas un sistēmas.

To apliecina daudzi pētījumi. Pierādīts arī, ka svinu pastarpināti uzņem un rezultātā saindējas arī plēsēji, kuri "piesvinotos" ūdensputnus vai nu medī, vai arī barojas ar maitu, tostarp arī ar mednieku sašautajiem, bet neatrastajiem putniem. Un, jā, pamazām indējas arī svina munīcijas lietotājs, kurš nomedīto putnu godprātīgi uzmeklē un izmanto pārtikā – trāpījuma brīdī daļa no skrošu svina izšķīst sīkās, nejūtamās šķembiņās, kas piesārņo gaļu.

Šo pētījumu rezultāts izpaužas atbildīgo iestāžu reakcijā dažādās valstīs. Latvijā svina skrotis putnu medībās aizliegts lietot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, dažās citās valstīs (piemēram, ASV un Kanādā) ierobežojumi ir vēl striktāki. Nesen kaut kas līdzīgs sācies arī Eiropā – pēc problēmas izpētes Eiropas Ķimikāliju aģentūra (European Chemicals Agency jeb ECHA) pērn nākusi klajā ar priekšlikumiem par svinu saturošas medību munīcijas lietošanas aizliegumu mitrājos.

Varētu teikt – tad jau viss vairāk vai mazāk kārtībā, sak, lietas acīm redzami virzās pareizi.

Taču šai problēmai, kā izrādās, ir arī otra puse. Neapšaubāmi kaitīgās svina munīcijas vietā medniekiem mūsdienās tiek piedāvāta citus metālus, piemēram, varu, cinku, dzelzi, bismutu vai volframu saturoša skrošu munīcija. Kā jau iepriekš norādīts, tas labi redzams arī MMD lappusēs. Faktiski katrā reizē dažos pēdējos gados, kad pētīti skrošu saimes jaunumi izstādes "IWA" stendos, esam gandarīti klāstījuši, ka, lūk, medniekiem pieejama tāda un tāda "zaļa" bezsvina munīcija. Tieši uz to norāda arī šai rakstā atspoguļotā Vācijā notikušā pētījuma autori, kuri pie šā darba ķērušies tādēļ, ka apjautuši: diemžēl nav pietiekami pārbaudīta šo alternatīvo materiālu iespējamā nelabvēlīgā ietekme uz vidi!

Kāpēc tas nepieciešams? Pētījuma autori apgalvo: Eiropas tirgū ir vairāki t.s. alternatīvās skrošu munīcijas veidi, kuros izmantoto metālu kaitīgums savvaļas dzīvniekiem un videi ir jau zināms. Viens no šādiem piemēriem ir cinks, kura kaitīgā ietekme uz savvaļas putniem dokumentēta jau pirms gadiem desmit.

Turklāt līdzās kaitējumam, kas rodas, smagajam metālam tieši nonākot putnu organismā (t.i., skrošu norīšanas vai precīza šāviena rezultātā), mūsdienās pierādīts, ka metāli, ūdenī nonākuši, to piesārņo arī citā veidā – "nododot" videi savus jonus. Aplūkotā raksta autori lieto apzīmējumu "metālu izskalošanās" un apgalvo, ka ir agrāki pētījumi, kas pierādīta šādā veidā izskaloto smagmetālu toksisko iedarbību uz ūdenī mītošo dzīvību – piemēram, uz storēm Acipenser transmontanus,uz saldūdens gliemeņvēžiem Stenocypris major un ūdensblusām Daphnia magna. Amerikāņi esot pierādījuši arī ūdenī izskalota vara negatīvo ietekmi (traucē augšanu un maina gēnu ekspresiju) uz divām šā kontinenta ūdeņos mītošām zivju sugām, savukārt pētnieki Āzijas austrumu zemēs atklājuši, ka izskalojies cinks traucē augt baltajam amūriem Ctenopharyngodon idella.

Tādēļ pētījumam veltītā raksta ievaddaļā uzsvērts: "(..) pret jaunajiem materiāliem, ko munīcijas ražotāji Eiropā piedāvā kā alternatīvu tradicionālajām, galvenokārt ūdensputnu medībās izmantojamajām, svina skrotīm, vajadzētu izturēties ļoti piesardzīgi – arī šīs alternatīvas, nonākot dabiskajās ūdeņu sistēmās, var nopietni apdraudēt biotu. Diemžēl plašāka informācija (..) nav pieejama. Taču tādai vajadzētu būt – īpaši jau tādēļ, ka "alternatīvajās skrotīs" tiek izmantoti arī dažādu metālu sakausējumi, kas, iespējams, var "uzvesties" citādi, nekā to dara tīri metāli, nododot savus jonus ūdenim. Var teikt – riski nav novērtēti."

Autori apgalvo, ka viņu darbs ir pirmais solis vajadzīgajā virzienā – vāciešu "eksperimentālais medību pētījums" beidzot pievērsis uzmanību dažādu skrošu metālu "uzvedībai" un toksiskajai iedarbībai saldūdens vidē. Būtiski pieminēt, ka pētījumam savu artavu devuši arī mednieki un munīcijas ražotāji. Zinātnieki par atbalstu teic lielu paldies "RUAG Ammotec GmbH", kas pētnieku rīcībā nodevis gan uzņēmuma ražotās munīcijas paraugus, gan arī "alternatīvo" svina skrošu ar pārklājumu prototipu. Darbā praktiski palīdzējusi Bavārijas Medību asociācija (BJV) un tās biedri, un arī pētījuma finansējums būtībā gūts no medniekiem – nepieciešamie līdzekļi smelti no medību licenču maksas, kas ir Bavārijas Mērniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas (Bayerisches Staatsministerium für Ernährung, Landwirtschaft und Forsten jeb StMELF) pārziņā.

 Ko pētīja zinātnieki?

Tika vētīta dažādas skrošu munīcijas "uzvedība" (izskalošanās) saldūdenī un šīs "uzvedības" sekas.

# Pētījumā kā cēlonis, kas var izraisīt problēmas, tikuši izmantoti trīs dažādi munīcijas tipi:

            1) parastie – uz svina bāzes radītie – skrošu munīcijas veidi;

            2) bezsvina skrošu munīcijas veidi – seši dažādi šāviņi, kuros lādētas bismuta, vara, tērauda, volframa vai cinka skrotis;

            3) uz svina bāzes veidots, bet ar īpašu pārklājumu apgādāts "alternatīvās" skrošu munīcijas prototips.

Ziņas par pētījumā izmantoto munīciju attēlotas 1. tabulā.

Tabula Nr. 1. Pētījumā izmantotā medību munīcija (#2 jeb 3,75 mm diametra skrotis un #3 jeb 3,5 mm diametra skrotis)

Munīcija

 

Turpmāk tekstā izmantotais apzīmējums

Skrošu pamatmateriāls

"Fiocchi PL 34"

PL 34

Svins (Pb)

"RWS Silver Selection"

Silver

Svins (Pb)

Prototips ar pārklājumu

Prototips

Svins (Pb)

"Rottweil Steel Game"

Steel Game

Dzelzs (Fe)

"Winchester Blind Side"

Blind Side

Dzelzs (Fe)

"Eley Bismuth Alphamax"

Alphamax

Bismuts (Bi)

"FOB Sweet Copper"

Sweet Copper

Varš (Cu)

"Rottweil Ultimate"

Ultimate

Volframs (W)

"SK Hubertus Zink"

Hubertus

Cinks (Zn)

 

Savukārt par "eksperimenta trusīti" tika izvēlēta jau iepriekš nedaudz pieminētā ūdensblusa Daphnia magna – radījums, ko pētnieki mēdz izmantot par indikatoru ūdeņu kvalitātes mērījumos.Pētījumā tika likts lietā uz šo sugu balstīts 48 stundu tests (turpmāk –D. magna tests), kas zinātniekiem ļāva noteikt un skaitļos izteikt pēc šāviena ūdenī nonākušo un izskalojušos metālu vai metālu savienojumu ekotoksikoloģisko ietekmi. Testa būtību vienkāršoti attēlojot, var paskaidrot, ka ūdensblusas tiek ievietotas tvertnē, kurā atrodas pētāmā ūdens paraugs, un pētnieki ik pēc noteikta laika sprīža vērtē, kā šīm radībiņām šai ūdenī klājas. Ja blusas kļūst mazāk kustīgas vai, vēl trakāk, "atmet pedāļus", ir pamats spriest, ka ūdens ir mazāk vai vairāk piesārņots, savukārt nerimstošs D. magna žiperīgums liecina par tīru vidi.

Turpinot par munīciju, pētnieki rakstā, kas veltīts šai tēmai, atkārtoti uzsver, ka eksperimentos pētāmās konkrētās munīcijas izvēle nav bijusi nejauša vai neprofesionāla – tā notikusi "ciešā sadarbībā ar Bavārijas Mednieku asociāciju, balstoties uz mednieku uzskatiem par ūdensputnu medībām atbilstošajiem biežāk praksē izmantotajiem munīcijas veidiem, skrošu izmēru un zīmoliem". Īpašs paskaidrojums sniegts par "RUAG Ammotec" "alternatīvo prototipu" – skrotīm ar svina serdi alvas apvalkā, kas zinātniekiem ļāvis papētīt, vai un cik daudz svins vidē nokļūst tad, ja to sedz galvaniskā ceļā veidots cita materiāla pārklājums. Par negaidītu pārsteigumu pētniekiem kļuvis atklājums, ka patronās "FOB Sweet Copper" līdzās tīra vara skrotīm bijušas arī skrotis ar svina serdi un vara pārklājumu. Tomēr, lai standartizētu testa apstākļus, pētījumā izmantotas tikai no tīra vara izgatavotās.

 Kā tika veikts pētījums?

Tā kā pētījuma mērķis bija pirmo reizi salīdzināt dažāda veida skrošu "uzvedību" un ekotoksikoloģisko iedarbību pēc nokļūšanas ūdenstilpē, pētnieki izvēlējās visvienkāršāko eksperimentālo ceļu – koncentrējās tikai uz ūdens un skrošu "sadarbību", nevērtējot nekādus citus iespējamos blakusapstākļus, kādi varētu rasties īstā ūdenstilpē.

Atkal ļoti vienkāršoti stāstot, eksperiments tapa šādi... Pirmkārt, tika sagatavots pētāmo skrošu ievietošanai un Daphnia testam piemērots saldūdens (litram dejonizēta ūdens pievienotas dažādas ķīmiskas vielas, kas ļauj imitēt īstu saldūdens vidi). Otrkārt, lai visi eksperimenta "dalībnieki" būtu vienādās izejas pozīcijās, tika radīta vienkārša iekārta, kas katrām pētāmajām skrotīm nodrošināja gan dabiskajiem apstākļiem ūdenstilpē līdzīgu vidi (piemēram, ūdens cirkulāciju, aerobos apstākļus u.tml.), gan arī ļāva modelēt "daudzuma situāciju" – proti, ūdens vienībā ievietoto skrošu daudzums atbilda tādai situācijai, kāda visbiežāk novērojama pēc reālām putnu medībām seklūdenī (var noprast, ka situāciju pētniekiem modelēt palīdzējuši mednieki). Treškārt, tika sarūpētas mērierīces, ar kuru palīdzību ūdenī notikušās pārmaiņas analizēt četros atskaites punktos: gan pēc 24 stundu īsas skrošu atrašanās ūdenī, gan eksperimenta noslēgumā pēc 22 dienām, gan arī divos starpposmos – pēc 8 un 15 dienām.

Līdz ar to viss bija gatavs, eksperiments varēja sākties...

Kā tika veiktas analīzes? Kas tika pētīts?

Atkal ļoti vienkāršoti:

♦ katrā atskaites posmā no katra "skrošu trauka" tika ņemts ūdens paraugs;

♦ katrā paņemtajā paraugā tika ievietots un apstākļos, kas modelē dabisko vidi (temperatūra, gaismas un tumsas cikls utt.), 48 stundas turēts noteikts skaits "trusīšu" – veselīgu (laboratorijas apstākļos speciāli audzētu) ūdensblusu D. magna. Pēc divu diennakšu uzturēšanās šai vidētikavērtēts blusiņu imobilizācijas līmenis (nekustīgo īpatņu skaits);

♦ katram paņemtajam ūdens paraugam tika arī veikta spektrometrija, kas ļāva noteikt ūdenī konkrētajā brīdī izskalojušos ķīmisko elementu koncentrāciju. Kad tā kļuva zināma, pētniekiem atlika ielūkoties tabulā, kurā apkopotas dažādu metālu tā sauktās EC50 vērtības – skaitļi, kas ļauj novērtēt metāla koncentrācijas ietekmi uz indikatoru (ūdensblusu) dzīvīgumu. Ja kāda metāla koncentrācija ir lielāka, nekā tabulā norādītā EC50 vērtība – slikti; savukārt mazāks skaitlis ļauj apgalvot, ka konkrētais metāls konkrētajā paraugā uz ūdensblusām iedarbojas mazāk lēninoši un piesārņojums nav uzskatāms par kaitīgu.

 Kādi bija rezultāti? Metālu izskalošanās

♦ Augstāko kāda metāla molāro koncentrāciju lielākajā daļā atskaites punktu pētnieki konstatēja ūdens paraugos, kuros bija ievietotas tērauda (Fe) "Blind Side" un cinka "Hubertus" skrotis. Konstatētā cinka (Zn) koncentrācijas vērtība šajos abos paraugos (jā, arī tajā, kurā bija ievietotas tērauda skrotis!) bija ievērojami lielāka nekā EC50 vērtība cinkam.

♦ "Sweet Copper" galvenā ķīmiskā elementa vara (Cu) koncentrācija ūdenī lēni, bet noteikti pieauga visā eksperimenta laikā un EC50 robežvērtību pārsniedza atskaites punktā 8. dienā.

♦ PL34 gadījumā svina (Pb) koncentrācija visā eksperimenta laikā bija zemāka nekā EC50.

♦ Ūdenī, kurā bija ievietotas tērauda "Steel Shot" skrotis, parādījās mangāns (Mn), kura koncentrācija gan būtiski neietekmēja ūdensblusas – visā testa laikā līdz EC50 robežvērtībai bija visai tālu. Arī "Alphamax", "Ultimate" un "Prototips" paraugu analīzes uzrādīja vai nu ļoti zemu kāda metāla koncentrāciju vai arī paraugā metāla bija tik maz, ka tā koncentrācija pat nesasniedza robežu, pēc kuras aparatūra spēja izmērīt attiecīgā ķīmiskā elementa daudzumu.

♦ Vienlaikus dažas skrotis metāla jonus "atbrīvoja" pilnīgi atšķirīgi no gaidītā. Alphamax paraugs ļāva konstatēt alvas (Sn), niķeļa (Ni) un svina klātbūtni; "Ultimate" – arsēna (As), niķeļa un alvas esamību; "Blind Side" paraugā parādījās cinks; "Silver" – niķelis. Tikai "Hubertus", "PL34" un "Sweet Copper" skrotis izrādījās izskalojušas to metālu, kas minēts munīcijas specifikācijā.

♦ Vienīgais "Prototipa" "atbrīvotais" metāls bija pārklājumu veidojošā alva, kas koncentrācijas kvantitatīvās noteikšanas robežu sasniedza tikai pēc 8 dienām.

 Rezultāti? Daphnia magna toksicitātes tests

♦ Noskaidrojās, ka, salīdzinot ar testa paraugu (ūdens, kurā skrotis netika ievietotas), vislielākais ūdensblusudzīvīguma rukuma ātrums lielākajā daļā atskaites punktu bija novērojams paraugos, kuros atradās vara "Sweet Copper", cinka "Hubertus" un dzelzs "Blind Side" skrotis.

Citos paraugos nevienā no atskaites punktiem ievērojami palielināta Daphnia magna imobilizācija netika novērota.

♦ "Sweet Copper" un "Hubertus"gadījumā ūdensblusuimobilizācijas ātrums bija nemainīgi liels (81–100 %) jebkurā no eksperimenta atskaites punktiem, savukārt "Blind Side" paraugā tas vispirms pieauga par 61 % laikposmā no 1. līdz 15. dienai, bet 22. dienā izrādījās samazinājies par 18 %.

♦ Svina "PL34"gadījumā tika novērots nenozīmīgs kopējās toksicitātes pieaugums pirmajā dienā (to "nodrošināja" viena 100 % imobilizēta – nobeigusies – ūdensblusa), bet turpmāk imobilizācijas līmenis krasi samazinājās – par 58 % 8. un 15. dienā un vēl par 90 % eksperimentu noslēdzošajā 22. dienā.

 Ko par to visu domāt?

Savus spriedumus par pētījuma rezultātiem tā autori tradicionāli apkopojuši apjomīgā rakstu noslēdzošā nodaļā "Diskusija". Lasītājiem – vērtēšanai un pārdomām – nododam, MMDprāt, zīmīgākos šīs nodaļas fragmentus un atzinumus, izvairoties no specifisku "tīri zinātnisku" faktu minēšanas.

♦ "Šo pētījumu vispirms jāuzlūko kā konceptuālu pierādījumu tam, ka tā dēvētā bezsvina munīcija var būt ekotoksikoloģiski bīstama. (..) Pētījumā iegūtie rezultāti skaidri liecina, ka vairākas t.s. alternatīvās skrotis rada lielāku ekotoksikoloģisko risku ūdens organismiem nekā klasiskā svina munīcija. Vienlaikus ir skaidrs, ka nepieciešami turpmāki pētījumi, lai novērtētu faktiskos riskus, kādi var rasties savvaļā. Tajos noteikti jāvērtē arī citi abiotiskie faktori (piemēram, ūdens pH, ūdens cietība u.tml.), kas var būtiski mainīt gan metālu "izskalošanos", gan šīs parādības toksiskumu konkrētajos vides apstākļos."

♦ "Pretstatā vispārpieņemtajam, ka svins ir viskoksiskākais un problemātiskākais ūdensputnu medību šāviņos izmantotais metāls, neviens no mūsu pētījumā pārbaudītajiem svina munīcijas veidiem to pārliecinoši neapstiprināja. Toties rezultāti, ko sniedza alternatīvā munīcija, īpaši vara un cinka skrotis, norāda nopietnu ietekmi uz ūdenī mītošajiem organismiem."

Šeit jāpiebilst, ka pētījuma autori vienlaikus arī uzsver, ka svina nelabvēlīgā ietekme kopumā nav apšaubāma un ka arī šā smagā metāla "izskalošanās" raksturs un ietekme var būt pavisam citādi ilgākā laika posmā un citos apstākļos. Uzreiz nav jāņemas bez ierunām slavēt arī pētījumā izcilus rezultātus uzrādījušo "Prototipu" – "RUAG Ammotec" radītās skrotis ar svina serdi un galvanisku alvas pārklājumu. Piemēram, nav taču zināms, kā šīs lodītes "uzvedīsies" reālā ūdenstilpē ilgākā laika sprīdī vai putna organismā pēc norīšanas – vai, kad un kā korodēs, plīsīs, juks utt. – un cik liela varētu būt šādā veidā atbrīvotā svina radītā ietekme.

♦ "Pārsteidzoši, ka pētījums ļāva atklāt – metāls, kas no kādām skrotīm nonāk ūdenī, nebūt nav galvenā konkrētās skrošu markas sastāvdaļa. Šo parādību apliecināja 6 no 9 pētīto skrošu paraugiem." Kā iespējamo šādas parādības cēloni pētījuma autori min skrošu virsmas pārklājumā izmantotos metālus – piemēram, cinku tērauda "Blind Side" skrotīs vai niķeli svina "Silver Selection" munīcijā. Otrs iespējamais "netradicionālo noplūžu" cēlonis var būt sakausējumu izmantošana skrošu ražošanā – tā tas varētu būt "Steel Game" gadījumā, kur skrošu tēraudā skaidri redzama mangāna klātbūtne.

♦ Var jautāt – kāpēc pētījuma autori tik ļoti, pat atkārtoti, uzsver tieši iepriekš minēto faktu? Atbilde meklējama nākamajos citātos:

"Tieši tādēļ medību munīcijas radīto ekotoksikoloģisko risku izvērtēšanai nevajadzētu aprobežoties ar skrošu galvenās sastāvdaļas vai metāla toksiskuma pētījumiem. Jāpēta reālu šāviņu varbūtējā ietekme reālos noteiktas vides apstākļos. (..) Pētījuma rezultāti skaidri norāda, ka daži Eiropā izmantotās alternatīvās ūdensputnu medību munīcijas veidi, kas var nonākt un uzkrāties saldūdens sistēmās, ir nepietiekami novērtēts ekotoksikoloģiskais risks. (..)

Un tādēļ, mūsuprāt, vajadzīga kritiska pieeja debatēm par svina munīcijas ierobežošanu, kas patlaban risinās Eiropas Savienības līmenī un kuru mērķis ir aizsargāt cilvēkus un citas mugurkaulnieku sugas. Piedāvātie svina aizstājēji nedrīkst būt bīstamāki ūdens sistēmām. (..) To var uzzināt tikai vienā veidā – ieviešot stingrus munīcijas testu kritērijus valsts un Eiropas Savienības līmenī. (..) Konkrētu munīcijas veidu izmantošana ūdenstilpēs un to tuvumā jābalsta uz rūpīgu ekotoksikoloģisko risku novērtējumu, kas ideālā variantā ietvertu gan jau labi zināmos riskus putnu sugām, gan arī mazāk pētītos riskus citām ūdenī vai ūdens tuvumā uz sauszemes mītošajām sugām."

 Ko no tā visa "paņemt"?

Savas atskaites noslēgumā pētījuma autori tomēr atļaujas sniegt piesardzīgu alternatīvo skrošu materiālu vērtējumu, kas MMDprāt, var noderēt kā neliels ceļvedis medniekiem Latvijā, šāgada putnu medību sezonas gaidās izvēloties "zaļo munīciju" ūdensputnu medībām. Īpaši jau tajās vietās, kur svina lietošana uz visstingrāko noliegta:

"Mūsu rezultāti liecina, ka varš vai cinks rada lielu risku ūdens biocenozei, savukārt šāviņš, kurā esošās skrotis izgatavots no volframa, bismuta vai tērauda bez toksiska pārklājuma, varētu būt alternatīva, kas ir mazāk kaitīga ūdenī mītošajai "dabai".

Pieraksties jaunumiem