Medījamo dzīvnieku patoloģijas (5)

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2018. gada 7. maijā, savukārt žurnālā MMD – 2018. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 15. maijā.

 Parazitārās slimības 1. daļa

 Fascioloze (Fasciolosis)

♦ Etioloģija. Fascioloze ir atgremotāju helmintoze. Tā izraisa parazitāro hepatītu. Zooantroponoze (slimība, kas ir lipīga cilvēkiem). Cilvēku inficēšanās notiek reti. Slimības izraisītājs ir plakantārpu parazīts aknu fasciola (Fasciola hepatica). Pieauguši tārpi sasniedz 20–35 mm garumu un 8–13 mm platumu. Visbiežāk sastopami stirnām, staltbriežiem un mufloniem, taču var būt arī zaķiem, trušiem un mežacūkām. Plēsējiem sastopami reti. Aknu fasciola ir biohelmintoze, un tās attīstībai ir nepieciešams starpsaimnieks (ūdens gliemeži). Fasciolas olas no aknām ar žulti nokļūst zarnās un tālāk ar izkārnījumiem izdalās vidē. No olām izšķiļas kāpuri (miracīdiji), kas meklē piemērotus ūdens gliemežus; Eiropas apstākļos tie galvenokārt ir mazie dīķgliemeži (Lymnaea truncatula). Gliemeža ķermenī kāpuri piedzīvo attīstības stadiju un vēlāk cerkārija stadijā aktīvi atbrīvojas no mazā dīķgliemeža. Ārējā vidē cerkāriji pārklājas ar cietu apvalku un veido metacerkārija stadiju. Saimniekorganisms invadējas gan ganībās, norijot metacerkārijus (ko dēvē arī par adoleskārijiem), gan arī ar inficētu ūdeni.

♦ Klīniskie simptomi atkarīgi no uzņemto metacerkāriju skaita, saimniekorganisma vecuma, uztura un veselības stāvokļa, kā arī individuālās jutības. Akūtas slimības gadījumā inficētie dzīvnieki var nomirt, tomēr biežāk sastopama hroniska infekcijas forma, ko nelielas izplatības gadījumā var arī nepamanīt.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā tiek konstatētas palielinātas aknas un sabiezējumi žultsvados ar tārpu saturu zaļganbrūnā šķidrumā.

♦  Izplatība. Fascioloze ir plaši izplatīta. Izplatība saistīta ar biotopa apstākļiem, saimniekorganismu un starpsaimnieku gliemežu populācijas blīvumu.

!!! Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu pēc aknu izņemšanas var lietot uzturā.

 Dikrocelioze (Dicrocoeliosis)

♦ Etioloģija. Dikrocelioze ir atgremotāju helmintoze, kas sastopama arī zaķveidīgajiem, plēsējiem un citiem dzīvniekiem. Antropozoonoze (slimība, kas ir lipīga cilvēkiem). To izraisa Dicrocoelium dendriticum tārpi (sin. D. lanceolatum). Tiem ir pīķveida forma, 6–12 mm garums un 1,2–2 mm platums. Attīstības sākumstadijā tārpi ir lokalizēti tievajos žultsvados, savukārt pieauguši tārpi parazitē lielākos žultsvados. Dikrocēliju olas vidē izdalās ar izkārnījumiem. Dikrocēliju dzīves cikla īstenošanai nepieciešami divi starpsaimnieki: pirmie ir sauszemes gliemeži (Zebrina, Helicella, Theba ģints un citas), bet otrie – skudras (Formica ģints). Uzņēmīgie saimniekorganismi invadējas ganībās, nejauši apēdot skudras, kas ir inficētas ar metacerkārijiem. Metacerkāriji nelabvēlīgi ietekmē skudru nervu sistēmu, kas tā rezultātā paliek nekustīgas uz zāles un citas veģetācijas stiebriem.

♦ Klīniskie simptomi. Šī reti izplatītā infekcija galvenokārt noris bez klīniskiem simptomiem; slimība var izpausties kā svara zudums, gļotādu membrānas iekrāsošanās un tūska.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatēts žultsvadu iekaisums un sabiezējums.

♦ Izplatība. Dikrocelioze ir visā pasaulē izplatīta parazitoze.

!!! Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu pēc aknu izņemšanas var lietot uzturā.

 Paramfistoma (Paramphistomosis)

 Etioloģija. Paramfistoma ir atgremotāju helmintoze. Centrāleiropas apstākļos to briežu dzimtas pārstāvjiem visbiežāk izraisa Paramphistomum cervi tārpi. Pieaugušā stadijā tārpi ir sārti 10–12 mm gari un 4–5 mm plati. Pieaugušā stadijā tārpi parazitē spureklī, jo īpaši barības vada apvidū, kāpurstadijā tie bieži atrodas divpadsmitpirkstu zarnā. Tārpi izraisa gļotādas asiņošanu un atrofiju. Olas ar izkārnījumiem izdalās vidē. Lai īstenotu attīstības ciklu, paramfistomām ir nepieciešami ūdens gliemeži, galvenokārt tie ir no Planorbis ģints. Saimniekorganismā metacerkāriji nonāk, dzīvniekam ēdot ganībās.

♦ Klīniskie simptomi. Pieauguši dzīvnieki ir mazāk uzņēmīgi pret šo slimību, tādēļ tiem parasti klīniskos simptomus nenovēro. Jaunuļiem infekcija izpaužas kā svara zudums, asiņaina caureja un citi nespecifiski simptomi. Akūtas paramfistomas gadījumā ar vairākiem tūkstošiem tārpu visbiežāk seko dzīvnieka nāve.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatēti iekaisuma procesi gremošanas trakta gļotādā un atrasti parazīti.

 Izplatība. Paramfistoma pieder pie slimībām, kas Eiropā izplatās uzliesmojuma veidā.

!!! Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu var lietot uzturā.

Fascioloidoze (Fascioloidosis)

Etioloģija. Fascioloidoze ir atgremotāju helmintoze; to retāk konstatē cūku, zirgu dzimtas pārstāvjiem un citiem dzīvniekiem. Eiropā slimība ievesta 19. gadsimtā no Ziemeļamerikas. Šo slimību uzskata par atgremotāju vissmagāko trematodozi. Slimību izraisa trematode plakantārps (sin. tārps) lielā aknu fasciola (Fascioloides magna). Pieauguši tārpi sasniedz līdz pat 100 mm garumu un 35 mm platumu. Lielā aknu fasciola nonāk uzņēmīgu saimniekorganismu aknās (un tur parasti lokalizētas pseidocistās).

Sākotnēji (Amerikā) lielo aknu fasciolu saimniekorganisms bija baltastes briedis (Odocoileus virginianus). Citi uzņēmīgie saimniekorganismi Amerikas kontinentā ir Kanādas briedis (Cervus elaphus canadensis), melnastes briedis (Odocoileus hemionus), alnis un citi briežu dzimtas pārstāvji. Eiropas apstākļos šis parazīts ir pielāgojies aknu fasciolas (Fasciola hepatica) attīstības ciklam.Eiropas apstākļos ar fascioloidozi var invadēties visi briežu dzimtas pārstāvji, mežacūkas, kalnu kazas, mufloni un atgremotāji mājdzīvnieki.

Uzņēmīgais saimniekorganisms inficējas alimentāri pēc metacerkāriju (adoleskāriju) norīšanas. No dzīvnieka gremošanas trakta tārpu kāpuri caur zarnas sieniņu aktīvi nokļūst vēdera dobumā un caur aknu kapsulu – aknu parenhīmā. Šīs nenobriedušās stadijas tārpi retāk migrē uz citiem orgāniem, piemēram, uz plaušām, kur pēc laika nomirst. Attīstības sākumstadijā tārpi var migrēt aknās gada garumā. Parasti tie tomēr iekapsulējas aknās pa vienam vai arī pāros. Šīs cistas ir piepildītas ar tumši brūnu šķidrumu, kas satur degradētu pigmentu (pēc eritrocītu sadalīšanās), kas pieder hematīnu grupai.

Lielo aknu fasciolu olas nonāk vidē ar inficētā saimniekorganisma izkārnījumiem.

♦ Klīniskie simptomi. Dažādu atgremotāju sugu uzņēmība pret lielo aknu fasciolu (F. magna) infekciju ir atšķirīga. Eksperimentāli inficētas aitas un kazas nomirst 3–6 mēnešu laikā. Ziemeļamerikas briežu sugas autohtonā vidē ir ievērojami rezistentākas. Eiropas apstākļos fascioloidozes rezultātā visbiežāk mirst briežu dzimtas atgremotāju mazuļi un jaunuļi. Pēc lielās aknu fasciolas ievešanas Eiropā (Itālijā) tika aprakstīti masveida mirstības gadījumi pēc briežu dzimtas atgremotāju inficēšanās. Stirnas pret fascioloidozi ir daudz uzņēmīgākas: 3–5 tārpu iekļūšanā dzīvnieka aknās var izraisīt nāvi.

Nespecifisks klīnisks simptoms ir svara zudums un kažoka maiņas traucējumi. No medību saimniecības viedokļa fascioloidoze lielākajās uzliesmojuma vietās izpaudusies kā staltbriežu trofeju kvalitātes pasliktināšanās, normālu riesta aktivitāšu un briežu dzimtas atgremotāju sezonas migrācijas traucējumi, riesta norises laika (arī klusajā riestā) un nomedīto dzīvnieku vidējā svara samazināšanās.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatētas patoloģiski palielinātas aknas, ko izraisa pseidocistu veidošanās parenhīmā (5–10 cm diametrs). Aknu virsma ir ļoti nevienmērīga un uztūkusi.

♦ Izplatība. Lielā aknu fasciola sastopama visā ASV teritorijā un Kanādas dienvidu reģionos. Informācija par parazīta izplatību savvaļas briežu dzimtas pārstāvjiem dažādos Ziemeļamerikas reģionos sniedz datus par 2–8 % izplatību.

Eiropā šo parazītu pirmo reizi atklāja briežu dzimtas atgremotājiem Itālijā, briežu dārzā Turīnas tuvumā, kur tos kopā ar vapiti ieveda no Ziemeļamerikas 1865. gadā. Pakāpeniski slimību konstatēja Spānijā, Vācijā, Francijā, Polijā, Šveicē un citās Eiropas valstīs. Čehijas Republikas teritorijā tā, visticamāk, tikusi introducēta 1910. gadā. Slovākija pirmo reizi tā atklāta mirušas briežu mātītes aknās Gabčīkovas slūžu būvlaukumā 1988. gadā. Ungārijā un Austrijā prognozes par slimības izplatīšanos šo valstu teritorijā apstiprinājās attiecīgi 1994. un 2000. gadā. Pēc 2000. gada slimība atklāta uzņēmīgiem briežu dzimtas pārstāvjiem arī Horvātijā, Slovēnijā, Rumānijā un Serbijā.

!!! Medījuma izmantošana. Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā formā, gaļu pēc aknu izņemšanas var lietot uzturā.

 

Pieraksties jaunumiem