Nedaudz par briežu ģenētiku un medību saimniecību

Autors: Radovans Kasarda, Slovākijas Lauksaimniecības Universitāte Nitrā, Slovākijas Briežaudzētāju asociācija

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2018. gada 14. martā, savukārt žurnālā MMD – 2018. gada 2. (marts/aprīlis) numurā, kas iznāk 15. martā.

 

Briežu ģenētikās analīzes metodes pašreiz nokļuvušas zinātniskās pētniecības topa virsotnē un tas ir ļoti atzīstami. Pirmkārt, tādēļ, ka staltbriedis ir mūsu mežu karalis no Donavas līdz pat augstāko kalnu virsotnēm (šeit un turpmāk lasītājam jāņem vērā, ka autors pārstāv Slovākiju – red.). Otrkārt, pēdējā laikā bieži šķiet, ka vārdi "ilgtspēja" un "bioloģiskā daudzveidība" vairāk tiek izmantoti politiskā, nevis zinātniskā nozīmē. Taču ģenētika, kā absolūti zinātniska un “neitrāla” bioloģijas nozare mums sniedz apolitisku skatījumu uz briežu populāciju un nav svarīgi, vai tā mīt savvaļā, medību parkos vai briežu fermās.

Ģenētisko analīžu rezultāti ir izteikti skaitļos, kas sniedz iespēju tos salīdzināt vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī, neņemot vērā atsevišķu valstu politisko nostāju. Jo, kā teikuši mūsu gudrie priekšgājēji prof. Paule un prof. Ciberejs, – dzīvnieki nepazīst nedz valstu, nedz reģionu robežas...

Jaunāko molekulārās ģenētikas metožu izmantošana ierindo Slovākiju pasaules attīstītāko valstu saimē. Mēs meklējam atbildes, ko varētu uzskatīt par pareizām (un kļūdu līmenis aizvien samazinās!). Visbiežāk tas nozīmē mēģinājumu atbildēt par populāciju sajaukšanās ietekmi uz lokālās adaptācijas līmeni no vienas puses un mākslīgu hibridizāciju no otras puses, kā arī par pasugu vai citu taksonu esamību.

Taču ar ģenētikas palīdzību var atspoguļot arī atšķirības DNS līmenī apakšpopulāciju ietvaros un aprēķināt vēsturiskas krustošanās ar citām pasugām (vai pat filoģenētiski tuvām sugām) iespējamo ietekmi.

No dažādiem vēstures avotiem un pieejamiem dokumentiem redzams, ka šādi gadījumi ir bijuši arī pašreizējās Slovākijas teritorijā.

Problēma

Neraugoties uz tādām no ģenētikas viedokļa neapšaubāmām krustošanās priekšrocībām kā labāka auglība, paaugstināta rezistences un izdzīvošanas spēja (jeb, vienkāršāk izsakoties, labāka dzīvnieka fiziskā kondīcija) un arī citām pozitīvām krustošanās iezīmēm (piemēram, lielāka augšanas intensitāte un agrāka nobriešana), mednieku skatījumā nekas no tā nav noteicošais. Pat krustošanās pozitīvo ietekmi uz brieža ragu attīstību un trofeju kvalitāti mednieku kopiena nav oficiāli pieņēmusi ētisku apsvērumu dēļ.

Taču krustošanās ir realitāte daudzās Eiropas valstīs, tostarp Slovākijā. Piemēram, debates par staltbriežu ragu morfoloģiju bieži vien noved pie to līdzības ar maralbriežu vai vapiti ragu attīstību... Mūsu valstī droši vien būs grūti atrast mednieku, kurš nav dzirdējis par Tatru Javorinas "svilpjošo briedi" (meklējot avotos, MMD redakcijai izdevās uziet vienu ziņu par dīvainu staltbriedi, kura balss līdzinās sikabrieža balsij jeb svilpienam – red.). Tālu nav jāmeklē arī citi apliecinājumi, ka staltbriežu un Sika briežu krustošanās patiešām notiek – atliek vien šķērsot Morāvas upi, lai nonāktu Čehijā. Nenoliedzami briežu līdzīgā vairošanās bioloģija un hibrīdu labā pielāgošanās spēja vietējiem dabas apstākļiem padara tos par draudu staltbriežiem. Arī mednieki uzskata, ka krustotiem dzīvniekiem trofeju vērtība ir zemāka. Šai ziņā mēs atšķiramies no kolēģiem, piemēram Ziemeļamerikā, kur medniekus, ar nelieliem izņēmumiem, galvenokārt interesē dzīvnieku gaļa nevis trofejas izskats. Līdzīga attieksme ir arī valstīs, kur medības uztver lielākoties kā sportu un svarīgāks ir nomedīto dzīvnieku skaits. Bet, kā jau teikts, mūsu medību tradīcijas un ētika šādus uzskatus nepieļauj.

Pētījums

Tātad – ko varētu līdzēt ģenētika? Mēs jau sen spējam identificēt konkrētas sugas vai dzimuma dzīvnieku (par to neviens nestrīdas!), taču jaunākās zināšanas ļauj mums gūt arī dziļāku ieskatu populācijas ģenētiskajā uzbūvē. Esam veikuši Slovākijas staltbriežu ģenētisko analīzi – paraugi tika ņemti gan no briežsaimniecību, gan savvaļas dzīvniekiem un, tos analizējot, tika meklēta ģenētiskās radniecības pakāpe ar citām briežu dzimtas(Cervidae) sugām un pasugām.

Iegūtie rezultāti ir ticami un salīdzināmi ar starptautiski pieejamiem datiem.

Balstoties uz vairākām biostatistiskām pieejām, kas tika pielietotas dzīvnieku genoma datu izvērtēšanā, mums izdevās nepārprotami pierādīt atsevišķu kopu filoģenētisko izcelsmi, īpaši attiecībā uz briežu (Cervus), dambriežu (Dama) un aksisbriežu(Axis) ģintīm. Svarīgi pieminēt, ka Slovākijas staltbriežu grupa, kā uzskatāmi redzams A attēlā, tika analizēta kā homogēna vienība.

Kā jau iepriekš prognozēts, kopumā izmeklētajām piecām sugām (pasugām) tika pierādīta tikai viena sajaukšanās – starp briežu jeb Cervus ģintī ietilpstošo staltbriedi un maralbriedi. Atrastā ģenētiskā līdzība ir trīs briežu pasugu (C. Elaphus Hippelaphus, C. Elaphus Sibiricus, C. Elaphus Canadensis) vēsturiskās introdukcijas rezultāts: šie brieži Slovākijā tika ievesti 19. gadsimtā, kad dabiskā populācija bija tuvu izmiršanai.

Ko mēs vēl uzskatām par pozitīvu šo pētījumu rezutātu? To, ka mūsu briežu paraugos neatradām DNS segmentus, kas līdzinātos sikabrieža DNS segmentiem.

Nozīme un jautājumi

No speciālistu un praktiskā viedokļa šie rezultāti varētu būt ļoti nozīmīgi ne tikai Slovākijas staltbriežu populācijai, bet arī kaimiņvalstu vietējām populācijām, kuru ģenētiskā daudzveidība nākotnē varētu tikt apdraudēta. Izskatās, ka mūsu valstī esošā briežu populācija varēs kalpot kā vērtīga gēnu krātuve, tādejādi aizsargājot ģenētisko daudzveidību plašākā apkārtnē. Vēl jāpiebilst, ka mēs (Slovākijas Lauksaimniecības Universitātes Dzīvnieku ģenētikas un vairošanāsbioloģijas nodaļas speciālisti – red.) sadarbojamies ar citām pasaulē plaši pazīstamām institūcijām, kas strādā pie līdzīgām tēmām, tādēļ mums pieejami dati arī par citām populācijām, un ieguvums no šādas sadarbības ir tas, ka varam salīdzināt šo dažādo populāciju ģenētiskās unikalitātes līmeņus.

Protams, mēs varam un mums vajag uzdot arī daudzus jautājumus. Piemēram...

Vai mums Slovākijā ir vajadzīgs "svilpjošais briedis"? Vai mums nepietiek ar mūsu tradicionālajām medījamajām sugām? Vai mums krustojot ir jāattīsta kaut kas tāds, ko galu galā mēs nemaz nevēlamies redzēt dabā? Vai mums nav pietiekami daudz brīnišķīgu un augstvērtīgu savu trofeju dzīvnieku? Vai pie mums ir tik liels pieprasījums pēc medību gaļas, ka to nevar apmierināt, izmantojot "tradicionālos kanālus"?

Varam palūkoties, ko šajā jomā dara kaimiņi. Savulaik Čehijas Republikā lielais pieprasījums pēc medījuma gaļas izraisīja peļņas kāres diktētu produkcijas apjoma pieaugumu briežsaimniecībās, kas tika gūts, veicot šajās saimniecībās mītošo dzīvnieku mērķtiecīgu krustošanu. Pēcāk globālā tirgus iespaidā pieprasījums pēc gaļas kritās, un radās jautājums – ko iesākt ar hibrīdiem? Sekas bija tādas, ka daudzi no tiem vēlāk nokļuva ārpus žoga. Var īsi paskaidrot, kā tas notika. Proti, pieprasījums pēc gaļas kritās, tāpēc aizvien populārākas kļuva tā dēvētās hobija saimniecības. Pieauga nepieciešamība sniegt pakalpojumus prasīgajiem klientiem, tādēļ tūrisma apgabalos pie viesu mājām arvien biežāk sāka parādīties tādi jauni objekti kā mini zoodārzi un "mīļdzīvnieku dārzi". Bet nebija pārraudzības, neviens šais saimniecībās neuzraudzīja nevēlamu krustošanos, un nebija arī risinājuma problēmai – ko darīt tad, kad tūrisma pakalpojuma sniedzējs spiests pārtraukt savu darbību? Kas notika ar dzīvniekiem, kad tie izkļuva brīvībā un sāka dzīvot kā "ielas suņi"...?

Vai mums vajadzīgas jaunas daudz eksotiskākas sugas ārpus žogiem? Kā tas palīdzētu saglabāt mūsu vietējās dzīvnieku populācijas, to daudzveidību?

Daudzveidība un staltbriedis

Dzīvnieku sugu daudzveidības aizsardzība, pirmkārt, ietver populācijas saglabāšanu tās dabiskajos (izcelsmes) reģionos (ja iespējams). Populācijas saglabāšana teritorijās, kur šī populācija tikusi veiksmīgi introducēta (ievesta un izplatījusies), ir tikai sekundāra – tā kļūst būtiska tikai tad, ja nav iespējama konkrētās sugas populācijas saglabāšana tās izcelsmes reģionos.

Šajā kontekstā mēs varam runāt par ziemeļbriežu reintrodukcijas mēģinājumiem Slovākijā.

Vai šādai darbībai tiešām ir praktisks iemesls? Vai šī ir suga, kuras mūsu mežos medību ziņā ļoti pietrūkst? Vai šeit ir tās izcelsmes reģions? Es nedomāju, ka mēs varētu atrast iemeslu, lai to darītu, un pat medību tūrisma piesaukšana nevarētu būt pietiekami svarīga, jo Slovākijā šī tūrisma nozare vēsturiski nav tik ļoti attīstīta kā, piemēram, Ungārijā. Mums no medību pārvaldības viedokļa svarīgāk būtu risināt muflonu (īpaši mātīšu un mazuļu, kas nav trofeju dzīvnieki) un mežacūku skaita lielo pieaugumu vairumā Slovākijas medību parku un klubu teritorijās. Mufloni mūsu medību klubu teritorijās visbiežāk nav "sākotnējā suga", tādēļ to pārvaldība ir jāmaina – pagarinot medību sezonu vai iztiekot vispār bez saudzes laika. Runājot par mežacūkām, der minēt statistisku – 2016. gadā vairāk nekā 60% mežacūku tika nomedīts t.s. lauku klubos lauksaimniecības platībās. Mēs nevaram to neņemt vērā! Nepieciešamas izmaiņas likumos, jo savvaļas dzīvnieku izraisītie postījumi pieaug. Protams, šīs tikko minētās sugas staltbriežus neietekmē tiešā veidā, taču konkurē ar tiem par barību un ekoloģiskā plastiskuma dēļ var izspiest briežus no to dzīves vietām. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka arī staltbriežu medības šajos klubos kļūst aizvien un aizvien ražīgākas – tikko minētajā 2016. gadā nomedīto staltbriežu "lauku klubos" bija par 40% vairāk nekā iepriekšējā sezonā.

Tādēļ uz medībām mums vajadzētu lūkoties plašāk, ne tikai "caur ieroča tēmēkli". Mums ir ģenētiski vērtīga staltbriežu populācija, kurā nav "nevēlamu" gēnu, taču dzīvniekiem nav robežu, tādēļ  migrācija, it īpaši riesta laikā, ir vairāk nekā iespējama. Lai novērstu mūsu staltbriežu nevēlamu krustošanos ar "bīstamiem" ienācējiem, medniekiem der savas teritorijas pieskatīt arī šai ziņā – preventīvu pasākumu veikšana vienmēr ir lētāka un vieglāka nekā kļūdu labošana vēlāk. Šajā rakstā apskatītie riski tiešām pastāv!

Mums notiek regulāra informācijas apmaiņa par ģenētikas jautājumiem ar Slovākijas briežaudzētāju asociācijas locekļiem, un viņi ir publiski paziņojuši par iespēju uzglabāt labāko mūsu briežu ģenētisko materiālu (sēklu), tādējādi radot ilglaicīgas iespējas izmantot un atjaunot sākotnējās populācijas ģenētiku dažādu katastrofu (piemēram, plūdu, meža ugunsgrēku utt.) gadījumā. Es domāju, mēs zinām pareizo rīcības modeli, jo mums jābūt lepniem par to dabas daudzveidību, kas vēl sastopama Slovākijā.

Selekcija un medīšana

Kāda ir mākslīgās izlases ietekme uz dabiskās populācijas daudzveidību? Daudzveidība ir subpopulāciju (pasugu, šķirņu, dzimtu, grupu, kā arī atsevišķu indivīdu) atšķirība. Ja populācija ir daudzveidīga, to raksturo īpatņu laba fiziskā kondīcija, produktivitāte, vairošanās (auglība), ilgmūžība (izdzīvošana un rezistence jeb veselība), kā arī spēja piemēroties mainīgajiem vides apstākļiem.

Darvina evolūcijas teorijas kontekstā mākslīgā izlase darbojas pret dabisko izlasi – konkrētajiem apstākļiem labāk piemēroto īpatņu atlasi, kuras virmērķis ir saglabāt populāciju (sugu). Mākslīgā izlase, vispārīgi runājot, ir virziens, kas vērsts uz efektivitātes palielināšanu ģenētiska progresa sasniegšanai populācijā jebkāda galamērķa vārdā (piemēram, mednieku gadījumā šāds galamērķis ir trofejas kvalitātes uzlabošana). Šādas pozitīvi virzītas izlases rezultātā (strikti atlasot tikai labāko dzīvnieku pāri, lai radītu pēcnācējus) tiek samazināta ģenētiskā daudzveidība, palielinās tuvradnieciskās krustošanās jeb inbrīdinga risks un ilgtermiņa perspektīvā pasliktinās populācijas kopējā izdzīvošanas spēja. Dabiskās populācijās kaut kas tāds nav iespējams.

Mūsu medību apgabalosvairumā gadījumu notiek tā dēvētā negatīvi virzītā izlase, kas galvenokārt tiek veikta, lūkojoties caur ieroča tēmēkli. Mēs izvēlamies medīt dzīvniekus, kuri morfoloģiski (ķermeņa lielums, fiziskā forma, trofejas izskats) neatbilst kaut kādiem mūsu pieņemtiem standartiem vai arī tādus dzīvniekus, ko pieņemts medīt pēc mūsu līdzšinējās pieredzes un valdošajām medību tradīcijām. Piemēram, bez ierobežojumiem mēs medījam tikai lielu vecumu sasniegušus trofejdzīvniekus. 

Diemžēl šāda negatīvi virzīta izlase nerezultējas acīmredzamā ģenētiskā progresā. Igtermiņa perspektīvā raugoties, šādi saimniekojot, mēs katru sezonu redzēsim (un medīsim) tādus pašus vietējās populācijas negatīvos īpatņus un neredzēsim būtisku trofeju kvalitātes progresu. Veicot negatīvo izlasi, ja tiek medīts mēreni, panākt ģenētisku populācijas uzlabošanos patiesībā ir gandrīz neiespējami. Tam nepieciešama būtiska populācijas apmēru ietekmēšana. Turklāt jāņem vērā, ka gadījumā, ja šāda radikāla iejaukšanās –  būtiska populācijas samazināšana – tomēr tiek veikta, tā var izraisīt populācijas ģenētiskās daudzveidības un līdz ar to arī reprodukcijas spēju pazemināšanos un tai sekojošu vēl lielāku populācijas apmēru samazināšanos, kas nav vēlama.

No medību saimniecības pārvaldības viedokļa mums vienkārši arī jādara viss, lai ļautu trofeju dzīvniekiem parādīt viņu ģenētisko potenciālu – jāpalīdz dzīvniekiem ar pareizu piebarošanu gada aukstajā periodā, jāsamazina plēsīgo dzīvnieku traucējums un – tas ir ne mazāk svarīgi! – jāļauj dzīvniekiem sasniegt briedumu (tādu vecumu, kad trofeja ir maksimāli attīstīta).

Vai iespējams arī kāds cits ceļš?

Reizēm novērojam, ka kāda medību iecirkņa jaunie īpašnieki, cerot gūt ātrāku ģenētisko progresu, dabiskajā populācijā iepludina virzīti izlasītus (pozitīvi vērsta izlase, mērķis – trofeju kvalitāte) dzīvniekus no briežu dārziem vai medību parkiem. Tomēr nekas dabā nenotiek tik vienkārši, kā sākotnēji šķiet  – šādos gadījumos nereti novērojama spēcīga GxE (genotips-vide) mijiedarbība. Tas nozīmē, ka vienos noteiktos apstākļos (piemēram, briežu dārzā) atlasītie pārākie dzīvnieki dabiskos apstākļos nespēj iedzīvoties un savu pārākumu zaudē. Piemēram, dārzā dzīvojis izcilu ragu nesējs staltbriedis teritorijā ārpus saimniecības visticamāk nevarēs turpināt uzturēt savu pārākumu atšķirīgo apstākļu dēļ (knapāka barošanās, pajumtes un aizsardzības trūkums, nepieciešamība izvairīties no plēsīgajiem zvēriem u.tml.). Kāds mēdz būt redzamais rezultāts, ja, piemēram, saimniecībā briedim bijuši izcili ragi ar 30 žuburiem? Atbilde: divu "savvaļas sezonu" laikā – pēc visu uzkrāto rezervju zaudēšanas, neatkarīgi no ģenētikas – šāda brieža ragu "kuplums" mēdz samazināties vidēji līdz 16 žuburiem.

Tādēļ ieteicamā pārvaldības loma dabiskajos medību apgabalos ir populācijas apmēru saprātīga regulēšana (mērķis – lai dzīvnieku nebūtu par daudz), ņemot vērā arī rūpes par dzīvnieku labturību, veselīgu dzīvnieku saudzēšanu un prasmīgu "negatīvo variantu" izņemšanu no populācijas atbilstoši vietējiem apstākļiem un zināšanām par tiem. Šādai pārvaldībai noteikti būs pozitīvi rezultāti vietās, kur iespējama pietiekami konsekventa un intensīva saimniekošana, ja:

♦ būs iespējams veikt ikgadēju, skaita ziņā faktiski neierobežotu negatīvo selekciju jaunākajā vecuma grupā,

♦ populācijā tiek atstāts pietiekami daudz veselīgu, nobriedušu lielākas vecuma grupas dzīvnieku (tie vairosies un audzēs dzīvnieku skaitu populācijā);

♦ tiks nomedīti tikai atsevišķi skaisti dzīvnieki ar vērtīgām trofejām.

Ir svarīgi saprast, cik ļoti svarīga populācijai ir ģenētiskā daudzveidība, lai tā dabiskos apstākļos spētu saglabāt veselīgu reprodukcijas spēju. No otras puses, nepieciešama arī izlase (ja grib sasniegt kādas izmaiņas ģenētiskā līmenī), lai vēlamā veidā mainītu populācijas genofondu. Vienlaikus jāpatur prātā, ka populācijai ir jāsaglabā arī spēja pietiekami vairoties, lai tā varētu aizvietot vecos vai iepriekšējā sezonā nomedītos dzīvniekus (ilgtspēja), nepieļaujot savstarpēji radniecīgu dzīvnieku atlasīšanu un atstāšanu populācijā, kas var novest pie radniecīguma pakāpes pieauguma jeb tā saucamā inbrīdinga.

 

Pieraksties jaunumiem