Medījamo dzīvnieku patoloģijas (3). Bakteriālās slimības

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2017. gada 15. septembrī, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 16. septembrī.

  Mikobakteriozes (Mycobacteriosis)

Mikobakteriozes ir patogēnu un saprofītisko Mycobacterium ģints Mycobacteriaceae dzimtas baktēriju izraisītu slimību grupa. Mycobacterium ģints ietver vairāk nekā 70 patogēnu un nepatogēnu sugu, kas dzīvo dzīvu būtņu organismā, augsnē vai ūdenī – parazitējot un saprofītiski.

Patogēnās Mycobacteria sugas izraisa infekciozas slimības, piemēram, tuberkulozi un paratuberkulozi. Mikobakteriozes ietver arī Krona slimību un lepru. Mikobaktēriju sugas, kas pieder potenciāli patogēnajām, galvenokārt izraisa tikai izmaiņas limfmezglos vai lokālas orgānu izmaiņas. Dažas mikobakteriozes, ko izraisa dabā brīvi sastopamas sugas, dēvē arī par atipiskām, un iepriekš tās netika uzskatītas par patogēnām. Tās skar plaušas un citus iekšējos orgānus, un patologanatomiskā aina ir līdzīga tuberkulozei. Bieži rodas novājinātas imunitātes dēļ. Atipiskās mikobaktērijas apgrūtina diagnostiku un izraisa nespecifiskas reakcijas.

Tuberkuloze (Tuberculosis)

Etioloģija. Tuberkuloze (TB) ir bakteriāla dzīvnieku slimība. Zooantroponoze – slimība, kas lipīga arī cilvēkiem. Raksturīga pazīme ir īpašu mezgliņu – tuberkulu – veidošanās. Slimības izraisītājas ir mikobaktērijas. Pie visizplatītākajām Mycobacterium ģints sugām pieder patogēnās Mycobacterium tuberculosis, M. bovis un M. avium. Mikobaktērijas, kas izdalās no organisma, var piesārņot vidi, un dzīvnieki inficējas aerogēnā ceļā vai alimentāri (aerogēns – tāds, kas izplatās pa gaisu; alimentārs – ar uzturu sasitīts – red.). Turpmākajā izplatīšanās procesā var tikt izraisīta hroniska orgānu tuberkuloze.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Slimības norise parasti ir hroniska, un tās kopējā pazīme ir kaheksija (organisma izsīkums, kam raksturīgs vispārējs vājums, pēkšņs, jūtams svara zudums, samazināta aktivitāte – red.). Simptomi var būt dažādi atkarībā no dzīvnieka sugas, izraisītāja, skartās orgānu sistēmas un slimības stadijas. Plaušu tuberkulozes simptomi ir apgrūtināta elpošana, klepus, aizsmakums un krēpu atklepošana. Kuņģa un zarnu trakta (zarnu) tuberkulozes simptomi ir acīm redzami gremošanas traucējumi, caureja ar gļotu un asiņu piejaukumu. Piena dziedzeru tuberkuloze izpaužas kā mezglveida veidojumi, ko var sataustīt parenhīmā; parasti noris bez klīniskajiem slimības simptomiem. Medījamajiem putniem parasti novērojams svara zudums, samazinās olu skaits, novērojama miegainība, nevēlēšanās lidot, hroniska caureja, beigu posmā – muskuļu atrofija.

Patologanatomiskā aina. Plaušu tuberkulozei raksturīga pneimonija un kazeozi (biezpienveida – red.) audu slāņi. Atkarībā no procesa ģeneralizācijas pakāpes zarnās, iekšējos orgānos, kaulu smadzenēs un limfmezglos diagnosticē dažādu lielumu mezgliņus (tuberkulus). Putnu tuberkulozes gadījumā patoloģiskās izmaiņas konstatētas tuberkulu veidā putnu aknās un liesā – tie ir vienmērīgi izkaisīti vai arī tos pilnībā pāraug, izraisot šo orgānu būtisku palielinājumu.

Izplatība. Dzīvnieku tuberkuloze pieder pie globāli izplatītām slimībām. Tā ir viena no vecākajām zināmajām slimībām, ko pierāda fosilie osteloģiskie atradumi ar tuberkulozām izmaiņām. Tuberkulozes izraisītājs aprakstīts 1882. gadā. Attīstītajās Eiropas valstīs valda uzskats, ka mūsdienās M. bovis izraisītā tuberkuloze vairs nav sastopama. Pastāvīgus draudus lielām medījamo putnu un pārnadžu saimniecībām rada savvaļas dzīvnieki, kas ir kā tuberkulozes rezervuārs dabā.

Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Paratuberkuloze (Paratuberculosis)

Etioloģija. Paratuberkuloze ir bakteriāla atgremotāju slimība (retos gadījumos konstatēta arī trušiem, meža baložiem un citiem dzīvniekiem). Zooantroponoze – slimība, kas lipīga arī cilvēkiem. Slimības norise parasti ir hroniska. Tiek vērtēta paratuberkulozes saistība ar Krona slimību. Paratuberkulozes izraisītājas ir Mycobacterium paratuberculosis baktērijas. Infekcijas avots – inficēti dzīvnieki. Paratuberkulozes baktērijas izdalās vidē ar ekskrementu (izkārnījumu) un piena starpniecību. Slimība tiek pārnēsāta alimentāri. M. paratuberculosis galvenokārt tiek lokalizēta tievās zarnas gļotādā, resnās zarnas priekšējā daļā, mandelēs un limfmezglos. Patoloģiskā procesa laikā zarnas gļotāda kļūst raupja.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ir ilgs un var ilgt vairākus mēnešus vai pat gadus. Lielākajai daļai inficēto dzīvnieku slimību sākotnēji notiek subklīniskā (neredzamā – red.) formā. Simptomi pakāpeniski kļūst izteiktāki, intensīvā caurejā vērojams gļotu un asiņu piejaukums.

Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā novērota izteikti tievās zarnas kaudālās daļas gļotādas sabiezējumi un resnās zarnas izmaiņas.

Izplatība. Slimība ir globāli izplatīta un konstatēta daudzās valstīs. Piemēram, Čehijā šī slimība savulaik tika diagnosticēta staltbriežiem briežu audzētavās, bet vēlāk – arī savvaļas medību iecirkņos.

Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Bruceloze (Brucellosis)

Etioloģija. Bruceloze ir bakteriāla dzīvnieku slimība. Galvenokārt skar reproduktīvo sistēmu. Zooantroponoze – slimība, kas lipīga arī cilvēkiem. Slimības izraisītājas ir Brucella ģints baktērijas. Pie visizplatītākajām Brucella ģints baktēriju sugām pieder Brucella abortus, B. melitensis un B. suis. No savvaļas dzīvniekiem bruceloze aprakstīta staltbriežiem, mežacūkām un citiem atgremotājiem, zaķiem, kā arī putniem. Dzīvnieki bieži inficējas pārošanās laikā, netieši vai alimentāri.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ir dažāds, ilgst 20–200 dienas. Simptomi nav izteikti specifiski. Zaķiem ir vērojami aborti. Stirnām sporādiski vērojams klibums iekaisušu locītavu un cīpslu dēļ.

Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā tēviņiem var tik konstatēti palielināti sēklinieki, mātītēm – ārējo dzimumorgānu tūska.

Izplatība. Bruceloze ir globāli izplatīta slimība. Pastāvīgus draudus rada savvaļas sugas, kas veido brucelozes rezervuāru dabā.

Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Tularēmija (Tularaemia)

Etioloģija. Tularēmija ir bakteriāla dzīvnieku slimība. Slimības izraisītājas ir Francisella tularensis baktērijas. Zooantroponoze – slimība, kas lipīga arī cilvēkiem. Ļoti jutīgi pret to ir zaķi, ondatras, kāmji un ūdensžurkas. Šīm sugām slimība attīstās ļoti ātri, un tai ir augsti mirstības rādītāji. Tularēmija tiek pārnēsāta, dzīvniekiem savstarpēji kontaktējoties; to pārnēsā arī asinssūcēji kukaiņi. Slimība izplatās arī aerogēnā ceļā, caur ādu un konjunktīvu.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 3–7 (14) dienas. Slimība noris akūtā formā (hemorāģiska septicēmija) un hroniski (novājēšana un abscesu veidošanās). Zaķiem parasti novērojama akūtā forma, dzīvniekiem trūkst dabīgā bailīguma, tie ir apjukuši un mirst ātri. Hroniskas slimības gadījumā vērojama kaheksija vai dažreiz limfmezglu abscedēšana (iekaisums – red.).

Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatēti septiski liesas audzēji un izmaiņas nierēs. Aknās ir daudz asiņu, tās ir nedaudz palielinātas un ar nelielām nekrozēm. Hroniskas slimības gadījumā šīs izmaiņas ir ļoti pamanāmas. Konstatēts arī perikardīts un dažos gadījumos – plaušu abscesi.

Izplatība. Tularēmija aprakstīta 1911. gadā Tulārā (Kalifornijā). Eiropā atklāta 1936. gadā.

Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Aktinomikoze (Actinomycosis)

Etioloģija. Aktinomikoze ir bakteriāla dzīvnieku slimība, kas izpaužas kā īpašu strutainu granulomu (aktinomikomu) veidošanās. Slimības izraisītājas ir Actinomyces (Actinomyces bovis, A. israelii)ģints baktērijas, taču to izraisa arī Micrococcus, Corynebacterium ģints un citas baktērijas. No savvaļas atgremotājiem pret šo slimību visuzņēmīgākās ir stirnas, atsevišķi aktinomikozes gadījumi konstatēti arī staltbriežiem, retāk – dambriežiem. Uzņēmīgi ir arī zaķi, mežacūkas, aļņi, suņi, kaķi arī āpši. Noteiktos apstākļos var inficēties arī cilvēks. Organismā infekcija nokļūst visbiežāk caur mutes dobuma gļotādas, smaganu, mēles vai ādas mikrotraumām. Slimības rašanās vietā veidojas nelieli aktinomikozi audu slāņi, bet to apvidū – intensīvs iekaisums.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ir diezgan ilgs un var ilgt vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Viens no pirmajiem aktinomikozes simptomiem ir tūskas veidošanās skartajās mutes dobuma vietās, visbiežāk – dzerokļu apvidū. Tūska ir cieta, bet nesāpīga. Pakāpeniski veidojas abscesi, to strutas satur dzeltenus graudiņus. Kaulu aktinomikozes gadījumā bojātajos audos veidojas kanāli (fistulas). Ja patoloģiskais process skar kaulu (parasti – apakšžokli), rodas raksturīgi kaulu audu izciļņi (aktinomikomas). Atgremotājiem šīs izmaiņas galvenokārt rodas infekcijas rašanās vietā.

Patologanatomiskā aina. Visbiežāk tiek skarta apakšžokļa locītava, kurā pēc pietūkšanas veidojas abscesi. Slimais dzīvnieks žokļa deformācijas dēļ nevar uzņemt pārtiku, novājē un galu galā iet bojā. Ja aktinomikozais process apakšžoklī ir asimetrisks, pārnadži ganībās noliec galvu uz neskarto pusi. Plašu slimības izpausmju radītās izmaņas var izraisīt pārtikas norīšanas un elpošanas grūtības. Novērojama arī mīksto audu un orgānu aktinomikoze.

Nespecifisks klīniskais aktinomikozes simptoms slimības attīstītā stadijā ir svara samazinājums un uzkrītoša fiziskās formas pasliktināšanās. Daži autori raksta arī par aktinomikozes rašanos rīklē un aktinomikoziem bojājumiem gremošanas traktā un pat plaušu parenhīmā. Aizdomas par kaulu aktinomikozi diezgan droši apstiprina tai raksturīgā patologanatomiskā aina. No diferenciāldiagnostikas viedokļa šķiet, ka ir runa par tuberkulozi, dažos gadījumos – vēzi vai citām slimībām.

Izplatība. Aktinomikoze aprakstīta 1877. gadā. Globāli izplatīta slimība. Paredzams, ka aktinomikozes izplatība, visticamāk, palielināsies vairāk, nekā tiek prognozēts; vismaz Slovākijā to apliecina medību prakses rezultāti.

Ja nomedītais īpatnis ir labā fiziskā stāvoklī un nav konstatētas patoloģiskas izmaiņas iekšējos orgānus, pēc aktinomikozes skarto daļu izņemšanas medījuma gaļu var lietot uzturā.

Pieraksties jaunumiem