Medības – vai un cik "zaļas"? 

Autori: Didzis Pakalns, Valdis Aleksandrovs, Anita Upīte

Raksti šajā lpp. publicēti 2017. gada 15. septembrī, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 16. septembrī. Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Jēdziens "zaļais dzīvesveids" ir gaužām izplūdis. Kādam tas nozīmē cīņu ar putām uz lūpām pret visu progresīvo, kas patērē dabas resursus. Citam tas nozīmē "grauzt burkānus" un neēst gaļu. Nogalināt savvaļas dzīvniekus? Ak, Jēziņ!!!...

Kā šai kontekstā iekļaujas medības?

Modē nākušais politkorektums un aizvien virspusējāka un liekulīgāka attieksme pret dabisko lietu kārtību ir ne tikai ieradinājusi sabiedrību no šīs tēmas pēc iespējas norobežoties – tas viss tāltālā aizkrāsnē nobāzis vispatiesāko un visdabiskāko nozīmi – to, ka medības izsenis bijušas cilvēku pārtikas avots. Un joprojām ir! Ir – par spīti tam, ka mūsdienās pat mednieku sabiedrībā tas vairs neskaitās labais tonis – publiski atzīt, ka, dodoties medībās, tu ceri atgriezties mājās ar gaļu mugursomā. Ar pārtiku, kas, grozi kā gribi, ir krietni "zaļāka" nekā tas, kas veikalā nopērkams.

Šajā MMD numurā tam pievēršamies padziļināti:

  • 1) gan neklātienes diskusijā pētot, cik daudz iepriekš teiktais attiecināms uz medniekiem Latvijā (lasiet ŠEIT);
  • 2) gan rādām medniecības devumu sabiedrībai, izmantojot Zaubes Savvaļas kulinārā festivāla piemēru (ŠEIT);
  • 3) gan salīdzinām visai liekulīgo "attīstītās pasaules" un, mūsuprāt, godprātīgo "latviski medniecisko" pieeju ilgtspējīgas dabas resursu apsaimniekošanas jautājumiem (ŠEIT).

 

Pieraksties jaunumiem