Par medībām modernajā sabiedrībā

Autori: M.N. Peterson, H.P. Hansen, M.J. Peterson & T.R. Peterson; Raksta pirmpublicējums: žurnāls "Wildlife Biology in Practice" (2010/6(2), "atvērtās pieejas" (open access) licence CC BY-SA.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2017. gada 6. jūlijā, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 7. jūlijā.

 Kā medības stiprina sabiedrības zināšanas par savstarpēji saistītajām cilvēka un dabas sistēmām

Pieaugošā atsvešinātība starp cilvēkiem un dabu, iespējams, ir visbūtiskākais izaicinājums cilvēces un pasaules ilgtspējībai. Cilvēces labklājība ir atkarīga no izpratnes uzlabošanas par saistību starp cilvēku un dabas sistēmām un šīs izpratnes pielietojumu politikas arēnā, lai risinātu cilvēces sociālās problēmas. Diemžēl "mūsdienīguma projekts" lielākoties balstās uz cilvēka atsvešināšanos no dabas.

 Ievads

Cilvēks vēlas dabu kontrolēt. Līdz ar to mūsdienu sabiedrībā cilvēku un dabas saites tiek dažādos veidos maskētas. Kapitālisms, kas ir viena no būtiskākajām patēriņa preču ražošanas sistēmām mūsdienu laikmetā, balstās uz principu, ka strādnieks – produkcijas ražotājs – tiek atsvešināts no sava darba augļiem. Tas pat ir viens no modernā kapitālisma pamatprincipiem – šī atsvešināšana, kas paredz nodalīt vidi, kur produkts tiek ražots, no vides, kur produkts tiek patērēts. Šādi, aizvien vairāk slēpjot dabu no cilvēka, tiek veidota mūsdienu modernās sabiedrības "seja". Kā norāda Deivids Hārvijs (David Harvey,profesors Graduate Center of the City University of New York, ievērojams mūsdienu pētnieks ģeogrāfijas, sociālo teoriju un politekonomijas jomā; raksta autori citē viņa grāmatu "The condition of postmodernity: An enquiry into the origins of cultural change" – red.): "Mēs varam ieturēt mūsu ikdienas brokastis bez domām par neskaitāmiem cilvēkiem, kas nodarbojušies ar to ražošanu." Un, tā kā pārtikas materialitāte kļūst aizvien mazāk un mazāk saskatāma, cilvēku prātos pamazām, bet aizvien vairāk un vairāk izbālē arī tās neizbēgamā saistība ar dabiskajiem procesiem, piemēram, dzīvību un nāvi.”

Pēdējo desmitgažu laikā sabiedrības un dabas savstarpējās izolācijas tempi un apjoms pieauguši aizvien vairāk un ātrāk. To veicinājusi urbanizācija (pilsētu un pilsētnieku īpatsvara pieaugums – red.), tehnoloģiju aizvien lielākā loma un arī dabas komodifikācija (tirdznieciskošana, komercializācija, padarīšana par preci – red.). Urbanizācija tīri fiziski nodala cilvēkus no viņu eksistences materiālā pamata dabā. Modernās tehnoloģijas ir mākslīgs agrāk dabā sakņoto tiešo cilvēku saziņas un sociālo attiecību aizvietotājs. Un, visbeidzot, 20. gadsimta nogalē pasaulē triumfējušais privatizācijas un "visa uz zemes šīs" komercializācijas vilnis ir novedis pie tā, ka agrākās sociālās un materiālās saites, kas ļāva cilvēkam it labi saskatīt un izprast pārtikas rašanās un ražošanas mehānismus, mūsdienās ir kļuvušas gandrīz neredzamas.

Mūsdienās ir sabiedriskie strāvojumi (piemēram, tie, kas popularizē "zaļās" un "godīgās" pārtikas ražošanas idejas, alternatīvās jeb tiešās tirdzniecības ideju vai cīnās par dzīvnieku labturību), kuri cenšas novākt vai vismaz pavērt priekškaru, kas slēpj patēriņa preču – no gaļas līdz māju būvniecības materiāliem – ražošanas nianses. Diemžēl šo strāvojumu pūliņi nespēj pārvarēt vareno barjeru, ko sabiedrības apziņā uzcēlusi modernā pārtikas un patēriņa preču sistēma – tā veiksmīgi bloķē dziļāku izpratni par cilvēka un dabas attiecībām.

Šajā rakstā mēs centīsimies parādīt un paskaidrot, kā medības, šī mūsdienu modernajā sabiedrībā par anahronismu uzskatīta nodarbe, var modernajai sabiedrībai palīdzēt izprast saikni starp antropogēnajām un dabas sistēmām. Mēs centīsimies to parādīt šādi: gan skaidri demonstrējot pārtikas ieguves un rašanās materiālo jeb "tehnisko" pusi, gan arī rādot medību kultūras kā pārtikas ieguves veida simbolisko nozīmi, kas sakņojas dabas sistēmās.

Kā veidosim savu stāstu?

Sāksim ar īsu ieskatu, kurā centīsimies noskaidrot, kāpēc medības modernajā pasaulē – īpaši Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā) un Rietumeiropā – tiek uzskatītas par anahronismu. Pēc tam attēlosim ceļus, kā medības veicina izpratni par pārtikas izcelsmi – to darīsim, rūpīgi izsekojot medību praktiskajai norisei visā tās ceļā: sākot no posma, kurā mednieks meklē, atrod un izseko medījumu, turpinot ar medījuma nogalināšanu un beidzot ar medījuma apstrādi un izmantošanu pārtikā. Līdztekus centīsimies arī izgaismot veidus, kā situācija, ko rada tehnoloģiju kundzība, oficiālā un neoficiālā sabiedrības nostāja un vispārējā komercializācija, var samazināt medību spēju skaidri demonstrēt iepriekšminētās saites starp cilvēku un dabas sistēmām.

 Sociālais un politiskais konteksts

Mainoties cilvēku sabiedrības sociālajai, kultūras un materiālajai videi (dēvēsim šo procesu par modernizāciju), daba pamazām kļūst aizvien "priekšmetiskāka" un tiek no cilvēka aizvien vairāk atdalīta. Sociālās un ekonomiskās pārmaiņas (piemēram, industrializācija, zinātniski tehniskā revolūcija un neoliberālās ekonomiskās sistēmas uzplaukums) "iedevušas" mums dabu, ko uzlūkojam kā izmērāmu un kontrolējamu sistēmu. Teorija apgalvo, ka modernā kapitālistiskā sistēma tiecas mazināt cilvēcisko attiecību nozīmi, to vietā priekšplānā tiek izvirzīts materiālais. Markss šo parādību dēvē par preču fetišismu, savukārt Elings (Bo Elling), attīstot Marksa domu, apgalvo, ka modernajā sabiedrībā, vienkāršoti runājot, tieši prece, zīmols ir visas sistēmas centrā. Par pārējo – par izejvielām, par darbu, kas patērēts preces radīšanai – tiek klusēts. Teiktais attiecināms arī uz pārtiku – mūsdienās cilvēks to uztver kā esošu realitāti, pārtika viņam vienkārši (var teikt arī – maģiski) parādās uz galda: aromātiska, koša, uzturvielām bagāta, un tai nav nekāda sakara ar izcelsmi un darbu – to, kāda ir šīs pārtikas izcelsme un kādā veidā tā top.

Medības ir izeja no šādas nezināšanas – tās, uzskatāmi demonstrējot pārtikas rašanās ceļu, ļauj arī moderno cilvēku saistīt ar dabas sistēmām. Medības turklāt ir globāla parādība, faktiski fenomens – patiesi, tieši medības ir pasaules dažādās kultūras vienojošs elements! Neiebildīsit – faktiski ikvienā mūsu Zemes kultūrā atrodamas sensenas šīs nodarbes saknes! Teiktais attiecas arī uz šā raksta "mērķobjektiem" – Rietumeiropu un Ziemeļameriku. Šajos reģionos mīt modernas nācijas, kur medības ir šīm kultūrām nozīmīga nodarbe, kas kopš sendienām dažādos laikposmos un dažādās sociālekonomiskās situācijās saistījusies ar pārtikas ieguvi, pabarojot miljoniem cilvēku.

Mūsdienās (2007. g.), vērtējot Eiropas mednieciskākās nācijas, priekšgalā ir Īrija – šajā zemē medību procesā piedalās 9 % iedzīvotāju. Ziemeļvalstīs medībās piedalās apmēram 4 % iedzīvotāju. Prāva mednieku populācija mājo arī Francijā (2,1 %), Spānijā (2,3 %), Portugālē (2,3 %) un Grieķijā (2,7 %). Pārējās Eiropas valstīs mednieku īpatsvars iedzīvotāju vidū ir mazāks par 2 %, arī "mednieciskajā" Vācijā medniekiem pieskaitāmi tikai 0,4 % iedzīvotāju.

Amerikas Savienotajās Valstīs esošie apmēram 12,5 miljoni mednieku veido aptuveni 4 % populācijas, savukārt Kanādā medī 5,1 % iedzīvotāju (1996. gada dati, nacionāla mēroga pārskats "Dabas nozīme kanādiešu dzīvē" (Importance of Nature to Canadians; http://www.ec.gc.ca/nature)). Vēl jāpiebilst, ka iepriekšminētos skaitļus vajadzētu skatīt saistībā ar katras minētās nācijas demogrāfisko profilu. Piemēram Dānijā, kur, vērtējot visus valsts iedzīvotājus, medniecībai pieskaitāmi "nieka" 3,3 %, mednieku īpatsvars reāli ir lielāks – vairāk nekā 5 %, ja aprēķins tiek veikts, pamatojoties uz to iedzīvotāju skaitu, kuri šai valstī drīkst medīt (personas, kas vecākas par 15 gadiem).

Kopumā var teikt: neraugoties uz to, ka kopš 20. gadsimta beigām daudzās nācijās novērojams mednieku īpatsvara kritums, medības joprojām ir plaši izplatīta nodarbe arī industriāli attīstītos un postindustriālos pasaules reģionos. Turklāt cilvēku iesaiste šai nodarbē ir krietni stabilāka un pastāvīgāka nekā daudzās citās modernajās dabā sakņotajās rekreācijas formās. Vienlaikus jāteic, ka šajās sabiedrībās medības mūsdienās pamazām "maina orientāciju" – tai nozīmē, ka medības pamazām attālinās no lauku dzīvesveidu papildinošas formas, vairāk tuvojoties tādam nodarbes raksturam, ko varētu dēvēt par pilsētsabiedrības brīvā laika pavadīšanas veidu. Tiesa, joprojām ir arī "iedzimtās" sabiedrības, kur šī tendence ir vājāk izteikta.

Pētot medniecības sociālos aspektus, parasti tiek minētas trīs aktivitātes, trīs sastāvdaļas, kas visas kopā veido medību "seju":

1) medījamā dzīvnieka meklēšana un izsekošana;

2) dzīvnieka nogalināšana;

3) medību guvuma apstrāde un izmantošana.

Protams, mūsdienās daudzi mednieki mēdz aizrautīgi interesēties arī par citiem sava vaļasprieka aspektiem – politiskajiem, likumiskajiem un tehnoloģiskajiem –, taču šīs aktivitātes tomēr nav tik fundamentālas kā minētās trīs: dzīvnieka uziešana, ja meklēšana bijusi sekmīga – nogalināšana un sekojošā izmantošana. Tādēļ mūsu medību analīze šai rakstā aprobežosies ar tām. (..)

Mūsdienu lauksaimniecības (lauku? – red.) norisē socioloģijas zinātnes ietvaros bieži un plaši tiek kritizēta gan dabas ekspluatācija, gan arī to strādnieku, kas piedalās pārtikas ražošanā, ekspluatācija. Ir divi pētījumu virzieni. (..) Pirmais virziens balstās Marksa politekonomijas teorijas kritikā, otrais – tā dēvētajā Dirkheima (Émile David Durkheim; sociologs, socioloģijas metodoloģijas pamatlicējs, funkcionālisma virziena attīstītājs – red.) teorijā. No Marksa viedokļa raugoties, mēs apgalvojam, ka preces vērtība ir jēdziens, ko nosaka pieprasījums, nevis tās radīšanā ieguldītais darbs, izmantotie izejmateriāli un instrumenti. Savukārt no Dirkheima teorijas pasmeļam jēdzienu "totēmisms" – sabiedrības tendenci piešķirt svētuma statusu kādam objektam un pēc tam šo totēmu izmantot, lai piešķirtu citam objektam (bieži – precēm) sociālu (sabiedrisku) nozīmi. Mūsu analīzē ļoti būtiski ir tas, ka totēmisms bieži vien rada intensīvu sociālo kohēziju (saliedētību – red.), veidojot sajūtu saistību starp attiecīgo sociālo grupu un tiem objektiem, kas kļuvuši totēmiski. (..)

Cilvēku sabiedrībā totēmiska jēga piešķirta arī pārtikai. Un tieši medības piedāvā izcilus līdzekļus, lai savienotu šo pārtikas totēmisko nozīmi ar dabas sistēmām. Tieši medības sniedz intriģējošu iespēju sasaistīt moderno sabiedrību ar dabu, jo pārtikas simboliskā nozīme "izaug" no medībām, tās saknes sniedzas ļoti dziļi – tālā pagātnē, laikā pirms modernās pasaules, kurā valda materiālisms, dzimšanas. Šai ziņā medības acīm redzami atšķiras no strāvojumiem, kas radušies modernajos laikos, piemēram, tā dēvētajām slow food, fair trade un organiskās pārtikas kustībām. Vienlaikus medības saskaras ar tiem pašiem apdraudējumiem, kas ir vērsti pret minētajiem neoliberālajiem strāvojumiem. Aktīvo mūsdienu debašu par medībām (..) būtībā ir sadursme, kurā piedalās pirmsmūsdienu kultūra, kas cieši saistīta ar dabu, un mūsdienu kultūra, kas tendēta uz privatizāciju un komercializāciju.

Mūsu izvēlētie divi fokusa punkti – Ziemeļamerika un Rietumeiropa – ļauj labi salīdzināt dažādas kultūras:

♦pirmkārt, tajās pārtikas komercializācijas seju veido ļoti atšķirīgas patērētāju un ražotāju darbības (piemēram, ASV produkti, kuru sastāvā ir ģenētiski modificēti organismi, pat netiek īpaši marķēti, turpretim Eiropā daudzu ģenētiski modificētu organismu izmantošana pārtikā nav atļauta, savukārt atļauto "ģenētiķu" izmantošanas fakts ir jānorāda marķējumā);

♦otrkārt, arī medības šais vietās saskaras ar atšķirīgiem politiskiem un sabiedriskiem izaicinājumiem.

Paši pamati ir līdzīgi: gan Ziemeļamerikā, gan Rietumeiropā savvaļa (daba) kopumā tiek uzlūkota vienādi – kā sabiedriska vērtība, par kuras labturību godprātīgi jārūpējas valsts varai. Līdzīga ir arī pamatattieksme pret medību jomu – gan Ziemeļamerikā, gan Rietumeiropā neatkarīgi no īpašuma formas, kur medības risinās (valsts vai privātīpašums), medību pamatprincipus regulē valsts vara. Atšķirība ir detaļās.

Kanādā un Savienotajās Valstīs, izņemot migrējošo putnu medību regulējumu, kas ir visas valsts līmeņa "darbs", medību regulējums tiek uzticēts provinces/štata/teritorijas varai. Tais ASV un Kanādas reģionos, kur medībām piemērotās teritorijas lielākoties ir valsts īpašums, medību tiesības ir plaši pieejamas, medīšana ir salīdzinoši lēta vietējiem iedzīvotājiem, bet viesmedniekiem jārēķinās ar papildu maksu par atļauju medīt. Savukārt ASV reģionos, kur medības pārsvarā notiek privātajās zemēs, pieejamība mazinās – ikvienam medītgribētājam parasti jāmaksā īpašniekam vai nu par atļauju uzturēties (medīt) viņa īpašumā, vai arī medību tiesības jānomā.

Eiropa... Ziemeļvalstīs – Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā – cilvēks neatkarīgi no zemes īpašuma formas ir tiesīgs gan brīvi klejot savvaļā, gan izmantot "visas cilvēka tiesības" – ierīkot nometni, kāpt kalnos, ogot vai vienkārši vērot dabu. Šis pamatprincips ietver arī mazo dzīvnieku medības. Lielo dzīvnieku medības gan valsts, gan privātajās zemēs regulē dažādi individuāli un/vai vietējā mēroga noteikumi. Turpretim medības Eiropas kontinentālajā daļā līdzinās medībām ASV privātajās zemēs – tur mednieka nozīmīgākie izdevumi ir maksājumi privātajam zemes īpašniekam.

Kopumā var teikt, ka mūsdienu pasaulē ir prāva virkne dažādu veidu, kā mednieks var tikt pie medībām. Šos veidus uzrauga vai nu katras valsts "lielā" likumvide, vai atsevišķā teritorijā noteiktais regulējums, vai kādi citi noteikumi. Un arī sabiedrības uzliktās normas vai iesakņojušās tradīcijas.

Medības kā rīks, kas modernajai sabiedrībai palīdz izprast dabu. Medījuma meklēšana, atrašana un izsekošana

Medījamā dzīvnieka meklēšana, atrašana un izsekošana (turpmāk īsuma labad – vienkārši uziešana) tradicionāli paģērē no mednieka prasmi, izpētot medību teritoriju –

♦ pamanīt gan dzīvnieku atstātās zīmes (miņas, pazīmes, kas liecina par barošanos u.tml.),

♦ gan arī prast izvērtēt ainavas (dabas) īpašības – vai tās ir labvēlīgas attiecīgās medījamās sugas eksistencei un uzvedībai.

Tādējādi mednieki iegūst ievērojamu ekoloģisko zināšanu bagāžu gan par medījamo dzīvnieku sugām, gan par ekosistēmām, kur notiek medības. Uziešana mēdz būt vislaikietilpīgākā medību sastāvdaļa, jo ne jau katra meklēšanas reize ir veiksmīga un noslēdzas ar medījamā dzīvnieka nogalināšanu un medījuma gaļas ēšanu. Piemēram, Savienotajās Valstīs tikai aptuveni 25 % mednieku izdodas nomedīt briedi sākotnēji iecerētajā medību sezonā. Protams, mazo medījumu (mazie zīdītāji, putni) kārotāji no medību "tūres" visbiežāk atgriežas ar guvumu somā, taču arī viņiem medījuma uziešana parasti aizņem lielāko daļu medībās pavadītā laika.

Jāteic, ka šī uziešanas prakse atšķiras no citu dabā gājēju (piemēram, putnu vērotāju) uziešanas prakses. Mednieka virsmērķis nav atrast un "ierakstīt katalogā" to vai citu sugu. Mednieka praksē dzīvnieka meklēšana ir tikai viens lielāka procesa posms – darbība ar tālākas attīstības potenciālu, kas paredz medījuma nogalināšanu un "konvertēšanu" pārtikā. Tādēļ, lai viņa pūles nebūtu veltīgas, medniekam nākas labi izzināt medījamo dzīvnieku paradumus, izturēšanās modeļus to dzīvotnēs. Lai šīs prasmes iegūtu, medniekam jāmācās dzīvnieku "saprast", vērojot to savvaļā dažādā laikā un dažādās situācijās. Rezultātā mednieks nereti iemācās ne tikai ieraudzīt, bet arī saost vai citā intīmā līmenī nojaust dzīvnieku vai viņa darbības pazīmes. Jā, mednieks to visu dara ar mērķi iegūt gaļu, taču vienlaikus šī meklēšana notiek bez jebkādas garantijas, ka gala rezultātā medījums atradīsies somā. Tādējādi mednieks un arī tie, kuri gaida mednieku pārnākam (piemēram, mājās ģimenes locekļi), atsakās no noteiktības un kontroles iespējām, ko piedāvā modernais pārtikas veikals. Kā raksta Makgveins (amerikāņu rakstnieks Thomas Francis McGuane, šeit citēts fragments no viņa 2009. gada darba "A novelist takes aim" – red.): "Māmiņa vēlējās divas irbītes uz šāvakara galda, un es nostaigāju daudzas jūdzes, cerot tās nomedīt..." Jāteic gan, ka šajā citātā manāma arī mūsdienu modernajai pasaulei raksturīga iezīme, kas liecina par vēlmi garantēti kontrolēt "dabas kaprīzes" – lai gan "māmiņa" pati netaisās medīt, viņa vēlas jau iepriekš noteikt ēdienkarti.

Medījuma uziešanas prakses totēmiskās nozīmes centrālā ass – pārtikas iegūšana – sakņojas dabas sistēmās. Mednieks, meklējot pārtiku, tieši mijiedarbojas ar dabu. Šīs totēmiskās nozīmes saknes ir ļoti senas, to pirmsākumi rodami jau ebreju un kristiešu mītā par Ēdenes dārzu, kur pirmajiem cilvēkiem Ādamam un Ievai tiek pavēlēts dienišķo maizi vaiga sviedros pelnīt (Jahve Ādamam: "Tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu..." – red.). Mednieku stāstos un medību literatūrā bieži sastopami tēlojumi ar izdzīvošanas, episku ceļojumu elementiem, ar epizodēm, kurās aprakstīts, kā mednieks pārspēj viltībā medījamo dzīvnieku; kā mednieks cīnās ar grizlilāci (Ursus arctos horribilis); kā medniekam, lai pēc medībām atgrieztos "mājās", jākāpj pa stāva kanjona sienu, uz muguras nesot 50 kg nomedītā brieža (Cervus canadensis) gaļas. Šie tēlojumi pilnībā saistās ar senajiem mītiem un tieši balstās uz dabas sistēmām. Mēs, cilvēki, allaž konkurējam ar citām sugām barības ieguvē vai cīnāmies ar citām sugām par telpu, kur audzēt kultūraugus; var teikt – mēs cīnāmies ar dabu, lai pabarotu sevi. Būtībā medījuma meklēšana iemieso sevī cīņu pret entropiju (nesakārtotību, haosu – red.) – cilvēkam ir mērķtiecīgi jāstrādā, lai viņš būtu iekšēji sakārtots, paēdis un dzīvs.

Tiesa, mūsdienās, kad līdzās pastāv gan senie medību aspekti, gan eksistē modernā pasaule, kurā dzīvo mednieki, noved pie situācijām, kurās medījuma uziešanas saistība ar dabu ir daudz vājāka nekā agrāk. Modernās tehnoloģijas padara uziešanu daudz vieglāku. Bezceļam paredzēti transportlīdzekļi ļauj sasniegt daudz tālāku mērķi daudz īsākā laikā nekā agrāk, kad pārvietošanās līdzeklis bija tikai mednieka kājas vai piejaucētais dzīvnieks – zirgs. Optiskās ierīces ļauj pārskatīt ainavu tālāk, plašāk un detalizētāk nekā ar neapbruņotu aci, radari ļauj izsekot ūdensputnus migrācijas laikā un atpūtas vietās.

Sabiedrības kontrole pār medībām mūsdienās tiek īstenota ar dažādu politisku metožu un administratīvu regulējumu palīdzību. Ja šīs metodes un regulējumi izpaužas kā aizliegumi medīt, neizbēgams ir arī uziešanas prakses sarukums. Un tad mēdz rasties atgriezeniskā saite. Aizliegums nereti noved pie sekām – kādas sugas pārmērīgas savairošanās un šāda "sociāla sprādziena" radīta apdraudējuma cilvēku īpašumam vai pat drošībai. Rezultātā suga, kuras īpatņus sabiedrība agrāk uzlūkojusi kā tīkamus un vēlamus savvaļā mītošus radījumus, nu šīs pašas sabiedrības acīs un prātā iegūst apzīmējumu "kaitēklis". Sākas runas par pārāk lielu blīvumu, "pārprodukciju" utt. Rezultāts – apvidos pilsētu tiešā tuvumā, kur šāda savairošanās notikusi, parasti tiek pieņemts lēmums par sugas blīvuma samazināšanu, un pieaicinātajiem medniekiem atliek vien šais vietās (piemēram, golfa laukumos, kapsētās) veikt pie cilvēkiem daļēji pieradušo dzīvnieku "novākšanu". Diemžēl šāda prakse vairs neprasa gandrīz nekādas uziešanas prasmes, kurās, kā jau teikts, ietilpst arī mednieka apjausma par sugas un ekosistēmas mijiedarbību. Tātad samazinās viņam nepieciešamo ekoloģisko zināšanu apjoms! Mainās arī medījuma uziešanas totēmiskā nozīme, jo šie mednieki vairs nedodas īstā mežā, savannā vai tundrā, lai iesaistītos episkos izdzīvošanas piedzīvojumos nolūkā sagādāt sev pārtiku dabā. Šādam medniekam vairs nav nepieciešams pētīt un izprast dabu, "likvidēšanas brigāžu" mednieki dodas turp, kur tiek piešķirta atļauja izšaut dzīvniekus, kam sabiedrība izdomājusi piešķirt kaitēkļa statusu.

Arī savvaļas platību komercializācija – samazināta piekļuve platībām, kur medības var notikt – noved pie sekām, kas mazina cilvēka saikni ar dabas sistēmām. Savulaik, gadsimtiem ilgi, maksāšana par medībām un medību kā "gatavas, iesaiņotas preces" saņemšana bija tikai Eiropas aristokrātu un karalisko ģimeņu privilēģija, bet kopš 20. gadsimta 60. gadiem tā kļuvusi par plaši izplatītu komerciālu praksi visā pasaulē. Mūsdienās medību komersanti audzē gan Virdžīnijas paipalas (Colinus virginianus), fazānus un dažādu sugu ūdensputnus, gan dažādu sugu briežus un citu sugu dzīvniekus. Kad rodas pieprasījums, nebrīvē izaudzētais dzīvnieks tiek (vai nu "dzimtajā" saimniecībā, vai pārdodot citam komersantam) "atbrīvots" – pasniegts medniekam pa šāvienam. Šāda "noliek-un-paņem" (put-and-take) medību prakse mūsdienās ir plaši izplatīta, to piekopj privāto zemju īpašnieki, dažādas medību aģentūras. Ir pat gadījumi, kad "noliek-un-paņem" metode tiek izmantota arī mednieku apmācības un izglītošanas programmās. Tas viss dramatiski samazina medījuma uziešanas posmu un līdz ar to arī mednieka zināšanas par dzīvnieku uzvedību dabā. Turklāt šai gadījumā no patērētāja (medību dalībnieka) faktiski tiek slēptas produkta (dzīvnieka) "ražošanas" nianses fermās.

Arī prakse, kad mednieks nopērk vietu tornī pie automātiskās barotavas, kas droši un noteiktā laikā piesaista dzīvniekus, ieskaitāma modernajā "noliek-un-paņem" lauciņā. Tuvu tam ierindojami arī gadījumi, kad medījuma meklēšanas lielo darbu paveic medību gids un maksātspējīgajam klientam atliek tikai izšaut.

Nav īpaši jāskaidro, ka šāda komercializācija ietekmē arī medību totēmisko nozīmi. Medības tiek pārveidotas par preci, no kuras vislielāko peļņu gūst tirgotājs. Visvērtīgākās šai ziņā ir trofejmedības, kur pircējs nereti maksā tūkstošiem dolāru par viena trofejnesēja dzīvnieka nomedīšanu. Šādos gadījumos medījuma meklēšanas simboliskā nozīme zaudē saikni ar dabas sistēmām un kļūst līdzīga lielajam sportam, kurā galvenais ir pēc iespējas augstāks rezultāts, nevis dabiskā būtība (..) – meklēt, atrast un izsekot, un nogalināt dzīvnieku, lai iegūtu pārtiku dabiskā sistēmā.

Medības kā rīks, kas modernajai sabiedrībai palīdz izprast dabu. Nogalināšana

Neatkarīgi no tā, vai tas tiek vai netiek uzskatīts par galveno mērķi, iespēja nogalināt atšķir medības no jebkāda cita veida atpūtas dabā. Arī simboli, ko izmanto mednieki, apstiprina, ka nogalināšana ir patiešām ļoti svarīga medību procesa sastāvdaļa. Piemēram, kādas prāvas ASV reģionālās mednieku organizācijas logotipā iekļauts baltastes brieža (Odocoileus virginianus) galvaskausss ar prāvu ragu rotu. Uzlīmes un uzšuves ar šo logotipu centrā rotā organizācijas biedru automašīnas un apģērbu. Līdzīga nozīme ir nomedīto dzīvnieku fotogrāfijām, kas dara pievilcīgas daudzu medību preses izdevumu lappuses. "Galvenā loma", kas medībās piemīt nogalināšanai, tiek izspēlēta kā akts, kurā dzīvības atņemšana tiek konvertēta taustāmā vērtībā – barībā; šā procesa jēga – mednieks ir "aci pret aci" ar savu pārtiku.

Modernās tehnoloģijas rada zināmu distanci starp mednieku un medījumu. Piemēram, moderns vītņstobra ierocis ar jaudīgu optisko tēmēkli ļauj prasmīgam lietotājam "paņemt" lielo pārnadzi (piemēram, staltbriedi Cervus elaphus, alni Alces alces) no vairāku simtu metru attāluma, ja mērķis ir labi saredzams un nepārvietojas. Tomēr, lai gan modernās tehnoloģijas savvaļas dzīvnieka nogalināšanu padara mazāk "fiziski savienotu" ar dabas sistēmām, nekā tas ir gadījumā, kad medniekam nākas pielavīties medījumam cieši klāt, nogalināšanas akts ir un paliek kā svinīgs apliecinājums tam, ka medījums, kas pirms tam bija dzīva ekosistēmas daļa, ir pārtapis pārtikā.

Un jāteic, ka mednieki to apzinās – ne velti medību literatūrā ir ļoti daudz stāstu, kuros aprakstīts, kā mednieks apzināti izvēlas primitīvāku ieroci, lai nogalināšanas aktu padarītu, ja tā var izteikties, intīmāku. Tas tiek pat ieteikts. Piemēram, kāda Zviedrijā izdota medību rokasgrāmata ieteic medniekam doties uz Teksasu (ASV), kur mežacūku medībās atļauts doties ar tikai dunci rokā. Pamatojoties uz Austrālijā gūtu pieredzi, kāds "atvaļinājies profesionāls mednieks" Zviedrijā 2010. gadā pat nāca klajā ar pretrunīgi vērtētu oficiālu priekšlikumu – visefektīvākā metode, lai veiksmīgi kontrolētu šai valstī strauji augošo mežacūku populāciju, būtu plašam iedzīvotāju slānim pieejamas medības ar "nazi un suni". No viņa viedokļa raugoties, personisko risku, ko šādās medībās uzņemtos cilvēks, atsvērtu ieguvumi, kas rastos, medniekam daudz ciešāk kontaktējoties ar dabu; šādi mednieks atkal tuvinātos tai medību pirmatnībai, ko viņš ir daļēji zaudējis, izmantojot modernās tehnoloģijas.

Medību aizliegumi var gan palielināt, gan samazināt redzamās saites starp cilvēku un dabas sistēmām – tie vai nu maskē, vai arī, gluži pretēji, izceļ savvaļas dzīvnieka nogalināšanas aktu. Sociālie protesti, kas parasti saistās ar vēlmi aizliegt kādu medību metodi, padara nāves faktu daudz redzamāku – tas notiek, pateicoties skaļām publiskām akcijām un plašsaziņas līdzekļu iesaistei. Cita situācija rodas, ja kādas sugas populācijā, pateicoties medību ierobežojumam, sākusies "pārapdzīvotība" un tiek pieņemts politisks lēmums par skaita samazināšanu, izmantojot arī tādas modernas tehnoloģiskas metodes kā ķīmiskā sterilizācija, kontracepcija un/vai īpašas, efektīvas nogalināšanas metodes, piemēram, ar nāvējošas gāzes palīdzību vai algojot profesionālus snaiperus.

Piemēram, savulaik dažu ASV priekšpilsētu apvidos pārvaldes iestādes sankcionēja šādu snaiperu brigāžu darbību, lai naktīs, izmantojot efektīvus ieročus ar klusinātājiem, "iztīrītu" šīs teritorijas no cilvēkus traucējošajiem baltastes briežiem. Nogalināto dzīvnieku ķermeņi tika ātri un klusi iekrauti slēgtās auto kravas kastēs un aizvesti uz pārstrādes vietu, uz zemes palikušās asinis un citas šīs akcijas pēdas – nekavējoties nomazgātas.

Taču ne vienmēr maskēšana izdodas. Iepretim tikko minētajām briežu likvidēšanas akcijām, kurās īstenoto "kluso nogalināšanu" noslēpt izdevās diezgan veiksmīgi, zosu likvidēšanai ar gāzes palīdzību ir bijis pretējs efekts [– masveida nogalināšanas fakts izskanējis skaļi]. Nav nekāds noslēpums – Nīderlandē un Savienotajās Valstīs ieviestie medību aizliegumi kombinācijā ar piekopto lauksaimniecības praksi radījuši savvaļas zosu "pārprodukciju". Un, tā kā medības šajās teritorijās, īpaši jau biezi apdzīvotās vietās, modernā sabiedrība neuzskata par pieņemamu populācijas samazināšanas līdzekli, amatpersonas nereti lemj izmantot alternatīvas metodes. Piemēram, spalvmešanas laikā lidot nespējīgās zosis masveidā ķert ar tīkliem un pēc tam eitanazēt (parasti – ar nāvējošu gāzi). Tieši šādu "gāzēšanas iniciatīvu" pēc tam, kad sadursmes ar zosi dēļ avarēja un Hudzonas upē piezemējās "US Airways" 1549. reisa lidmašīna, nolēma veikt Ņujorkas pilsētas varas iestādes. Nīderlandē tiek izmantota arī cita metode – lauksaimniecības platības tiek tik efektīvi aizsargātas ar tīkliem, ka zosis tām nespēj piekļūt un mirst (īpaši jaunās) no bada. Beļģijā un Savienotajās Valstīs līdztekus ķeršanai ar tīkliem un indēšanai ar gāzi plaši tiek izmantota arī egg addling metode (apaugļotās olas uz laiku tiek izņemtas no ligzdas; kad embrija dzīvība izdzisusi, ola tiek atlikta atpakaļ, kā rezultātā ligzdā atgriezusies zoss nevis dēj jaunu olu, bet turpina perēt vanckaru – red.).

Modernajā sabiedrībā valdošie strāvojumi maina arī mednieku uzvedību. Lai gan ikviens mednieks lieliski apzinās saikni starp medījuma nogalināšanu un pārtikas iegūšanu, mūsdienās mednieki gan paši izlemj, gan tiek mudināti un mācīti slēpt no pārējās sabiedrības šo saikni un šo apzināšanos. Tā ir saprotama reakcija uz mūsdienu sabiedrībā izstrādājušos nepatiku pret jebkādu nāvi un aizvien pieaugošu vēlmi ieviest aizvien lielāku sabiedrības kontroli pār medībām. Kurās taču notiek nogalināšana. Tādēļ mūsdienās izglītojošajās nodarbībās medniekiem nereti tiek mācīts arī tas, kā paslēpt no pārējās sabiedrības acīm gan dzīvnieka nogalināšanas faktu, gan pēc tā palikušās pazīmes. "Ziemeļkarolīnas mednieku izglītības rokasgrāmatas" (The North Carolina Hunter Education Manual) autori topošajiem medniekiem iesaka, "dodoties mājup, slēpt no citu cilvēku acīm medību pazīmes un rezultātus". Rokasgrāmata arī ieteic ļoti rūpīgi domāt par fotogrāfijām, kurās redzams nomedījums – "tām jābūt gaumīgām". Arī "Teksasas mednieku izglītības instruktora rokasgrāmata" (The Texas Hunter Education Instructor Manual) sniedz līdzīgas instrukcijas un silti ieteic medniekam pirms došanās atpakaļ uz pilsētu likvidēt apģērba pazīmes, kas liecina par dalību medībās.

Medību komercializācija vēl vairāk apdraud modernās sabiedrības spēju sasaistīt medību procesu ar pārtikas ieguvi. Komerciālās medību darbības ("noliek-un-paņem"), kurās tiek izmantoti speciāli audzēti medījamie dzīvnieki (piemēram, fazāni, pīles) sabiedrības sapratni par pārtikas izcelsmi var aptumšot vēl vairāk nekā modernās komerciālās lopkopības sistēmas. Šādās komerciālās medību darbībās to rīkotāji parasti tiecas nāvei piešķirt mazu lomu, cenšas nāves faktu "dezinficēt". Šādās medībās nereti, kad uzņemtas pēcmedību fotogrāfijas ar guvumu, medījumu savāc palīgpersonāls, ko noalgojis medību rīkotājs. Un nereti ir gadījumi, kad mednieks paša gūto medījumu nākamreiz ierauga tikai tad, kad tas jau ir pārtapis apstrādātā, sasaldētā iepakotas gaļas klucī. Citās situācijās maksa par medījuma gūšanu (veiksmīgu šāvienu) tiek atdalīta no maksas par medījuma gaļu – to medniekam pārdod vai pats izmanto medību rīkotājs vai pavadonis. Un tas nozīmē, ka šai kontekstā medībās galvu jau paceļ preču fetišisms – mednieks medī, lai tiktu pie preces (ievāktu tikai trofeju), bet par pārtikas ieguvi domāts netiek.

Vēl pirms gadsimta šādas "tikai trofeju" medības bija lielākoties tikai bagāto un vareno nodarbe. Mūsdienu sabiedrībā situācija mainījusies – "tikai trofeju" medībās dodas arī aizvien vairāk tādu mednieku, kuru turība nav ievērojami liela. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo modernajā pasaulē ir daudz komercuzņēmumu, kuru darbības tiešais un galvenais mērķis ir nodrošināt indivīdam iespēju "ievākt trofeju ražu". Un, tā kā komersanta veiksmes pamats ir nodrošināt klientu ar preci, ko klients vēlas iegūt, šādu medību fokusa punkts tiek pārvietots – malā paliek medību process, centrā nonāk galarezultāts, t.i., prece. Novārtā, bez pienācīgas uzmanības paliek arī tik svarīgās cilvēka un dabas sistēmu attiecības.

Pašreizējās "Boone and Crockett Club" (liela un ietekmīga medību un dabas aizsardzības organizācija ASV, dibināta 1887. gadā, viens no dibinātājiem bija ASV 26. prezidents Teodors Rūzvelts, pazīstams arī kā kaislīgs mednieks – red.) ietvaros notiekošās debates par to, vai iežogojumā nomedīto dzīvnieku trofejas iekļaujamas organizācijas uzturētajos trofeju rekordu sarakstos (līdz šim šāda prakse netika atbalstīta), liecina, ka arī šā kluba iekšienē diemžēl parādās spriedze, kas rosina medību došanos komercializācijas virzienā.

Medījuma nogalināšanas totēmiskā nozīme vairumam mednieku saistās ar laiku, kad cilvēks bija "profesionāls mednieks" un dabas sistēmās viņa rangs bija plēsēju "topa" pats augšgals. Arī medību literatūra attēlo mednieku, kas, cīnoties par eksistenci dabas vidē, dzīvo pēc dabas likumiem; šī pasaule ir nežēlīga un sāpju pilna – katra dzīvība tajā var izdzīvot tikai uz citas dzīvības rēķina. Kaut arī šī simbolika var šķist nepatīkama un pat šaušalīga, tā tomēr ir balstīta un stingri sakņojas dabas sistēmās, kur valda likums: dzīvnieki izdzīvo, patērējot citus organismus. Medību totēmiskā nozīme, iegremdējot sevi šais dabiskajās nāves sistēmās, iegūst argumentu, ka "dabiskumam" nav jāiet rokrokā ar ētiku, ja šāda situācija noved pie konstrukcijas, kur cilvēks iegūst virsvaru un spēju ekspluatēt dzīvniekus. Fakts, ka dabiskums nepadara nogalināšanas aktu ētisku, tomēr nelikvidē medību spēju piešķirt totēmisku nozīmi arī dabas sistēmās sakņotajai pārtikai.

Medības kā rīks, kas modernajai sabiedrībai palīdz izprast dabu. Guvuma apstrāde un izmantošana

Dabiskajām sistēmām burtiski pieskaras mednieks, kurš veic medījuma apstrādi. Pēc tam, kad medījamais dzīvnieks nomedīts, mednieks tā pirmapstrādi – iekšu izlaišanu – parasti veic turpat dabā. Ja guvums ir kāds no lielajiem pārnadžiem, piemēram, briedis vai alnis (autori acīmredzot izklāsta ASV piekopto praksi – red.), mednieks turpat uz vietas medījumu parasti arī nodīrās, atdalīs ekstremitāšu lejasdaļas un galvu, sadalīs liemeni četrās daļās un katru no šīm daļām ievietos tīrā kokvilnas maisā – šādi apstrādāta medījuma gaļa ir ērti nogādājama līdz tuvākajam ceļam, kas var atrasties vairāku kilometru attālumā. [Pēc tam] daudzi mednieki Eiropā un Ziemeļamerikā joprojām mēdz paši sava medījuma gaļu atdzesēt, sadalīt sīkākās vienībās, iesaiņot un sasaldēt turpmākai izmantošanai vēlāk, ilgākā laika posmā.

Nomedīto savvaļas dzīvnieku apstrādes un izmantošanas totēmiskā nozīme rada sociālās saites (starp medniekiem un pārējo sabiedrību), kurās mednieki ir pārtikas gādātāji. Savulaik, uzrunājot Aļņu pētniecības centra atklāšanas sarīkojuma dalībniekus, Norvēģijas lauksaimniecības un pārtikas ministrs Larss Peders Breks (Lars Peder Brekk) līdzās citam uzsvēra arī šādu ļoti īpašu veselīgas aļņu populācijas saglabāšanas nozīmi – šo dzīvnieku medības ir instruments, kas gan palīdz atveseļot un aktivizēt lauku kopienas, gan ļauj iedzīvotājiem tieši piedalīties pārtikas "ražošanā"; diemžēl šādu vērtīgu rīku modernajā sabiedrībā kļūst aizvien mazāk.

Vienlaikus joprojām gan visā Rietumeiropā, gan Ziemeļamerikā briežu gaļa, savvaļas paipalu, pīļu, zosu, tītaru un citu medījamo dzīvnieku gaļa ir pastāvīgs mednieku gandarījuma avots, šīs delikateses lepni tiek celtas galdā arī tad, kad jāpacienā īpašs viesis. No medījuma gaļas gatavoti ēdieni medniekiem un nemedniekiem rada iespēju kopīgi tuvināties dabai ar to sajūtu palīdzību, kas rodas šīs gaļas baudīšanas laikā un ko nodrošina šai procesā iesaistītās dažādās maņas – garša, oža, pieskāriens utt., u.t.jpr. Šī kopīgā empīriskā bāze savukārt atver durvis jautājumiem par ekosiostēmām, kur mitis dzīvnieks pirms nokļūšanas uz pusdienu galda, un mednieku atbildes uz šiem jautājumiem tieši demonstrē to, ka pārtikas totēmiskais statuss sakņojas dabiskajās sistēmās. Šādas maltītes parasti ietver arī mednieku stāstus par vienu vai otru, vai vairākiem aspektiem, kas saistās ar medību procesu (piemēram, medījuma uziešanu, nogalināšanu, apstrādi), un tas vēl vairāk pastiprina maltītes dalībnieku saikni ar dabas sistēmām. Mednieka ģimenes locekļi jau izprot, ka mednieks "ņem" pārtiku no dabas sistēmām un spēj pastāstīt par to, kā tas tieši notiek, bet nu arī viesi, nobaudījuši maltīti, sāk dalīties šai simbolismā un, ļoti iespējams, nodos to arī tālāk, dzirdēto un izjusto pārstāstot citiem cilvēkiem. Šis simbolisms ietver arī saites uz mītiem, kas vēsta par pūlēm, kādas nepieciešamas, lai medījuma gaļa nonāktu uz galda – kā, piemēram, jau iepriekš minētajā vēstījumā par nomedītā brieža gaļas iznešanu no kanjona vai stāstā par nomodā nometnē savvaļā pavadītu nakti, lai nosargātu gūto medījumu (to pašu briedi) no melnā lāča (Ursus americanus) tīkojumiem pēc gaļas.

Tomēr modernās sabiedriskās un politiskās tendences, par kurām runāts jau iepriekš, arī medījuma apstrādes un izmantošanas ziņā ierobežo iespējas izgaismot saiknes starp cilvēku un dabas sistēmām. Medību aizliegumi ierobežojumus veicina gan tieši, gan netieši.

Netiešie ierobežojumi saistās ar situāciju, kurā mednieki pēc tam, kad kādviet medību aizlieguma rezultātā pieauguši postījumi, tiek aicināti tos mazināt. Šādā gadījumā medījamie dzīvnieki, kas normālā medību situācijā tiek uzlūkoti kā savdabīga balva un potenciālā pārtika, mēdz kļūt par sava veida atkritumiem – ja mednieki "pārprodukciju" nespēj novērst, pārvaldes iestādes noalgo "kaitēkļu kontroles ekspertus", kas pēc darba paveikšanas nogalināto dzīvnieku ķermeņus nogādā bioloģiskajiem atkritumiem paredzētajās izgāztuvēs.

Protams, var būt arī reizes, kad šādu savvaļas populāciju kontroles ietvaros veiktie skaita samazināšanas pasākumi nemaskē dabisko lietu kārtību – tā tas noticis, piemēram, gadījumos, kur pēc tam, kad oficiālo iestāžu algoti šāvēji veikuši briežu izšaušanu, nogalināto dzīvnieku gaļa ziedota t.s. pārtikas bankām un šis fakts ticis atspoguļots arī plašsaziņas līdzekļos. Tomēr lielākajā daļā gadījumu šāda pārtikas ziedošana nenotiek. Ziemeļamerikas un Rietumeiropas valstīs pārsvarā ir strikts pārtikas drošas aprites tiesiskais regulējums ar no tā izrietošu prāvu birokrātisko prasību slāni, tādēļ lielākā daļa savvaļas dzīvnieku, kas tiek nogalināti iepriekš minētajās skaita samazināšanas akcijās, diemžēl nonāk vai nu atkritumu poligonā, vai (retāk) komposta kaudzē.

Līdzīgi notiek tā dēvēto nenāvējošo tehnoloģiju (piemēram, ķīmiskās sterilizācijas un kontracepcijas) izmantošanas gadījumā – tās ne tikai samazina mednieku iespējas palīdzēt sabiedrībai izprast dabu, bet arī viltīgā veidā maina šīs sabiedrības uzskatus par veselīgas, olbaltumvielām bagātas pārtikas avotiem. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs jautājumi, kas saistās ar vielām, ko izmanto savvaļas dzīvnieku ķīmiskajā sterilizācijā un kontracepcijā, savulaik bija Pārtikas un zāļu administrācijas (Food and Drug Administration jeb FDA) pārziņā. 2006. gadā šī joma tika nodota Vides aizsardzības aģentūras (Environmental Protection Agency jeb EPA) pārziņā. Mainījās arī likumiskā bāze – mūsdienās šo ķīmisko vielu izmantošanu regulē likums, kas "nodarbojas" ar nevēlamo kaitēkļu apkarošanas vielām – Insekticīdu, fungicīdu un rodenticīdu federālais akts (Federal Insecticide, Fungicide, and Rodenticide Act). Šī pakļautības maiņa pati par sevi liecina, ka savvaļas dzīvnieki (piemēram, baltastes brieži) modernajā sabiedrībā tiek uzlūkoti kā kaitēkļi, nevis kā potenciāls veselīgas pārtikas avots.

Arī komercializācija, līdz minimumam reducējot medījuma apstrādes procesa "taustāmību", vājina medību spēju izgaismot saiknes starp cilvēku un dabas sistēmām. Piemēram, daudzās komercmedību saimniecībās nevis pats mednieks, bet algots darbinieks izlaiž medījuma iekšas, savāc liemeni un nogādā to tālākajā apstrādes vietā. Mūsdienās tas diemžēl vairs nav nekas neparasts – mednieks, kurš nomedījis, piemēram, briedi, savu nomedījumu tuvumā redz vien pāris reizes. Pirmā ir tūdaļ pēc šāviena, bet otrā – pēc tam, kad medījuma gaļa ir vai nu jau iepakota, vai pat pārtapusi desās, gandrīz kā mājas cūku gaļa veikalā.

Raugoties uz šādu situāciju, jāteic – lai arī medību kultūras vispārējā nozīme tajā vēl saskatāma, komercializācija ļoti apdraud pašu medību būtību. Arī pieminētais [Larss Peders] Breks savas runas (skat. iepriekš – red.) secinājumu daļā faktiski reducē medību plašo jēgu, jo sāk piedēvēt tām galvenokārt ekonomisku nozīmi. Nemanāmi pabīdījis malā iepriekš paša cildināto aļņu medību sabiedrisko un nācijas kultūrā balstīto nozīmi, norvēģu ministrs rosina diskusiju par šo medību kapitalizēšanu, palielinot ar medībām saistītas produkcijas pārdošanu.

Tieši tāpat medību dabisko būtību komodificē arī t.s. tīrās trofeju medības – cilvēku un dabas sistēmu saikne neizbēgami izbālē, ja par totēmu kļūst trofeja, nevis pārtika. Arī mūsdienu medību preses izdevumos aizvien biežāk redzamas fotogrāfijas, kurās "advancēts", "apgreidots", modernā kamuflāžas apģērbā tērpts mednieks pozē, cēlis plecos nevis pārvietošanai sagatavotu medījumu, bet gan tikai trofeju, piemēram, varenus ragus. Tieši tāpat arī "dari pats" tipa rakstos šais žurnālos aizvien biežāk lasāmas pamācības par to, kā sagatavot trofejas eksponēšanai, bet aizvien retāk – kā veikt pirmapstrādi vai kā pareizi un lietpratīgi sadalīt porcijās medījuma liemeni.

Diskusija

Šā raksta pamatā, kā jau ievadā teikts, bija ideja, ka aizvien lielākā atsvešinātība starp cilvēkiem un dabu ir viens no vislielākajiem draudiem mūsu pasaules ilgtspējībai. Pārtikas ražošana un patērēšana ir dabisks, dinamisks cikls, kas izceļ saikni starp cilvēku un dabas sistēmām. Mūsdienu tā dēvētā ilgtspējīgas pārtikas aizstāvju kustība cīnās, lai, padarot redzamus pārtikas ražošanas apstākļus un procesus, palīdzētu patērētājiem saskatīt to, cik nozīmīga ir dabas loma viņu ēdiena izcelsmē. Vienlaikus tā dēvētā bioloģiskās pārtikas nozare tiek kritizēta par mākslīgas totēmiskas nozīmes piedēvēšanu bioloģiskajai pārtikai – šāda attieksme vairāk maskē, nevis izceļ bioloģiskās lauksaimniecības būtiskos aspektus. Kritiķi min piemērus, kas liecina: šīs, mūsdienās aizvien populārākās, idejas vārdā tiek iznīcināti savvaļas biotopi, novērojama pārmērīga fosilā kurināmā izmantošana gan bioloģiskās produkcijas ražošanā, gan transportēšanā, un arī šai nozarē nodarbināto darba apstākļi mēdz būt "aizvainojoši".

Pārtikas "ražošana", izmantojot medības, piedāvā alternatīvu pieeju cilvēku un dabas tuvināšanā. Savvaļā mītoša medījuma uziešanas, nogalināšanas, apstrādes un izmantošanas (patērēšanas) praksei piemīt liels potenciāls, kas ļauj saistīt cilvēku ar procesiem dabā un ar objektiem, kam lemts piedalīties mūsu pārtikas radīšanā. Tomēr, tāpat kā citas kultūras, arī medību kultūra ir ļoti uzņēmīga pret mūsdienu tendenci pozicionēt cilvēku kā atsevišķu, pār citām radībām dominējošu būtni. Šāda "kontrole" ir iluzora. Būtiskus apdraudējumus medībām mūsdienās rada modernās tehnoloģijas, sabiedrības attieksme un komercializācija. Turpmāka medību potenciāla izmantošana, lai uzturētu un demonstrētu saikni starp cilvēku un dabas sistēmām, visvairāk atkarīga no medību spējas noturēties līdzsvarā uz šaurās līnijas starp moderno un pirmsmoderno pasauli.

Medības uztur un joprojām palīdz mums sazināties ar praksē sakņotu pieredzi un zināšanām par pārtikas ieguvi. Viena no lielākajām un vienlaikus viena no vismazāk novērtētajām medību vērtībām ir spēja pretoties modernās sabiedrības vēlmei apslēpt nāvi. Medībām piemītošais neizbēgamais nogalināšanas akts neļauj mūsdienu cilvēkiem ignorēt patiesību, ka dzīvība izmanto nāvi, lai turpinātu mūžīgo dzīvības ciklu. Īstenojot medībām piemītošo samierinošo potenciālu, medību kultūrai mūsdienās nāktos iemācīties dzīvot neviennozīmīgu attiecību apstākļos: no vienas puses atsaukties modernās sabiedrības vēlmei izmantot pēc iespējas dabiskāku pārtiku, bet no otras – aizvien censties mazināt šai pašai modernajai sabiedrībai raksturīgos centienus slēpt nāvi no sabiedrības acīm. Turklāt, saprotot, ka medību nākotnei potenciāli bīstamos elementus – tehnoloģijas, modernās sabiedrības attieksmi un komercializāciju – nav iespējams pilnībā neitralizēt, ir skaidrs, ka medniekiem arī ļoti jācīnās, lai no medībām nepazustu tās saknes, kas iesniedzas "nemodernajos" laikos. Mēs redzam, ka tā acīmredzami ir arī politiska problēma.

Medību kultūra mūsdienās izvirzījusi politisku uzdevumu – pozicionēties kā nozīmīgam ilgtspējīgas attīstības veicinātājam, skaidri uzsverot medību lomu vietējās un dabiskās pārtikas "ražošanā". Piemēram, Ziemeļeiropā novērojamais aizvien jaudīgākais un skaļākais pretmedību opozīcijas spiediens mudinājis mednieku organizācijas Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Dānijā un Islandē daudz aktīvāk sadarboties sabiedrības informēšanas virzienā, lai atainotu medību ētiskos un sociālos aspektus, popularizētu lielo šīs nodarbes potenciālu cilvēku sabiedrības un dabas sistēmu vienošanā, kā arī – lai vairotu sabiedrības zināšanas par iekšējo nenoteiktību, ko modernie laiki rada medību kultūrā. Šī darbošanās materializējusies arī dokumentā, kura vispirmais adresāts bija Eiropas transnacionālās institūcijas. Dokumentā formulēts Ziemeļvalstu medību kultūras identitātes pamatprincips – ka medības ir pieejamas ikvienam šo zemju iedzīvotājam. Teksts fokusējas uz medību saistību ar pārtikas ieguvi, ieguldījumu ilgtspējībā un apraksta praksi un pieredzi, kas ļauj medniekiem sniegt pārējai sabiedrībai izpratni par saiknēm, kas vieno cilvēku un dabu. Izceļot šos elementus, Ziemeļvalstu mednieki cenšas radīt pretsvaru tām modernisma tendencēm, kas draud sagraut tos medību pamatprincipus, kas joprojām ir spējīgi atjaunot un uzturēt mūsdienu cilvēka saiknes ar dabas sistēmām.

Vienlaikus jāatzīst, ka šāda mednieku sociālās identitātes popularizēšana politiskā līmenī tomēr nespēj aizkavēt mūsdienu pasaulē notiekošās strukturālās pārmaiņas – tādas kā privatizācija un komodifikācija, kam piemīt tieksme šo medību potenciālu vājināt. Tas notiek par spīti ilglaicīgai un nostiprinātai atziņai un praksei, ka medības ir derīgs papildinājums cilvēces ceļā uz dabas saglabāšanu un ilgtspējību. Šeit kā piemēru var minēt vienu no Amerikas Savienotajās Valstīs ieviestajām putnu dzīvotņu aizsardzības programmām (CP-33-Habitat Buffers for Upland Birds program within the Conservation Reserve Program), kas paredz maksājumus zemes īpašniekiem par laukmalu kopšanu un uzturēšanu tādā veidā, lai tās būtu piemērotas dzīvotnes Virdžīnijas paipalai (Colinus virginianus) – mednieku ļoti augstu vērtētai medījamo putnu sugai. Programmai ir arī labi blakusefekti – tā samazina gan augsnes eroziju, gan arī lauksaimniecībā izmantoto ķimikāliju ietekmi uz daudzām dziedātājputnu sugām, kas atkarīgas no dzīvotnēm sākotnējās sukcesijas fāzē.

Modernās medības, iespējams, ir visilgtspējīgākā pārtikas "ražošanas" forma cilvēces vēsturē. Ar dažiem izņēmumiem (piemēram, barības lauciņi, kuros medījamo dzīvnieku piesaistei tiek audzēti kultūraugi) pārtikas ieguve medījot pielīdzināma apdraudētu un ražīgu ekosistēmu (piemēram, palieņu, mitrāju utt.) aizsardzībai, jo pārtikas ieguve notiek dabiskā ceļā, šīm vajadzībām īpaši nepielāgotā vidē. Medības patiesībā ir daudz vairāk "brīvas no nežēlības" nekā modernā industriālā lauksaimniecība – vienas vienīgas lauksaimniecības mašīnas parādīšanās uz lauka (bet parasti vienību ir vairāk) nogalina daudz vairāk dzīvnieku (piemēram, lauku peles, uz zemes ligzdojošos putnus) nekā medības. Viens lauksaimniecībā iegūta pārtikā izmantojama augu proteīna grams dabai patiesībā izmaksā daudz dārgāk nekā medību rezultāts. Turklāt visas lauksaimniecības formas (tai skaitā arī bioloģiskajā un ilgtspējīgajā versijā) dzīvniekus nogalina arī netiešā veidā – pārvēršot lauksaimniecības platībā zemi, kas citādi varētu būt kādas noteiktas sugas dzīvotne.

 

Neraugoties uz tikko minētajām pozitīvajām īpašībām, kas medības saista ar dabas aizsardzību, medību ieguldījums cilvēces kultūrā, ļoti iespējams, ir daudz vērtīgāks. Medības saista moderno sabiedrību ar dabas sistēmām, jo demonstrē tiešu saikni starp cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm. Praktiski īstenojot medījuma uziešanu, nogalināšanu, apstrādi un izmantošanu pārtikā, mednieki piedāvā mūsdienu sabiedrībai iespēju saprast sarežģīto abpusējo atkarību, kas vieno cilvēci un citas dzīvās radības.

 

Pieraksties jaunumiem