Medījamo dzīvnieku patoloģijas (2)

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2017. gada 6. jūlijā, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 7. jūlijā.

 Vīrusu izraisītas slimības. Putni

 Putnu gripa (Influenza avium)

Etioloģija. Putnu gripa ir vīrusa izraisīta putnu slimība. Ar šo slimību var inficēties arī zīdītāji un noteiktos apstākļos arī – cilvēki. Slimības izraisītāji pieder ortomiksovīrusu dzimtai. Savvaļas putnu gadījumā slimību visbiežāk konstatē ūdensputniem, kā arī fazāniem, plēsīgajiem putniem un citiem. Infekcija izplatās tiešā kontaktā ar slimiem putniem, to izdalījumiem vai pasīvi kontaminētiem objektiem.

♦ Klīniskie simptomi. Inkubācijas perioda ilgums ir variabls. Pirmie klīniskie infekcijas simptomi var parādīties pāris stundu laikā vai līdz pat dažām dienām pēc inficēšanās. Putnu gripas vīruss izraisa divas slimības formas – augsti patogēnu putnu gripu (APPG) un zemi patogēnu putnu gripu (ZPPG). Īpašu uzmanību pievērš HPAI-H5N1 tipa vīrusam. Perakūtas putnu gripas gadījumā nāve iestājas bez klīniskiem simptomiem. Citu veidu slimības gaitas simptomi ir apgrūtināta elpošana, iesnas un nervu darbības traucējumi. Viens no slimības klīniskajiem simptomiem ir bailīguma trūkums.

♦ Patologanatomiskā aina. Konstatēts galvas un guzas pietūkums un cianoze (zilgana ādas krāsa), kā arī iekšējo orgānu un trahejas oderes asiņošana. Biežāk slimība izpaužas kā acu plakstiņu tūska un acs konjunktīvas iekaisums.

♦ Izplatība. Pirmā informācija par slimību fiksēta jau 18. gadsimta beigās. Par slimības vīrusa izraisītājiem runāja jau 1901. gadā Itālijā. Eiropā augstas patogenitātes putnu gripa izplatījās 2005. gadā. Tika pierādīts, ka infekciju šeit izplatījuši no Āzijas migrējošie putni. Slovākijā diagnosticēti divi šāda H5N1 tipa gadījumi: lielajam piekūnam (Falco peregrinus) Gabčīkovā (Gabčíkov) un lielajai gaurai (Mergus menganser) Bratislavas piepilsētā.

♦  Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 

 Ņūkāslas slimība (Morbus Newcastle)

♦  Etioloģija. Ņūkāslas slimība ir vīrusu izraisīta putnu, jo īpaši vistveidīgo, slimība. Zooantroponoze (slimība ir bīstama cilvēkiem).

♦  Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods fazāniem parasti ilgst 4–7 dienas. Akūtas slimības gadījumā ir apgrūtināta elpošana un ūdeņaina, bālgandzeltena caureja. Jaunu fazānu mirstība ir līdz pat 100 %.

♦  Patologanatomiskā aina. Fazānu autopsijā konstatēta tipiska asiņošana (asinsizplūdumi) iekšējos orgānos, jo īpaši kuņģī, zarnās un trahejas gļotādā. Bieži sastopama plakstiņu tūska un acs konjunktīvas iekaisums.

♦  Izplatība. Slimība aprakstīta 19. gadsimta vidū.

♦  Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 

 Fazānu liesas sērga (Marble spleen disease jeb MSD)

♦ Etioloģija. Fazānu liesas sērga ir fazānu vīrusu slimība (izņēmuma kārtā slimo arī tītari un pāvi). Izplatās kontaktā ar inficēto dzīvnieku.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 6–10 dienas. Slimībai lielākoties ir akūta norise. No klīniskajiem simptomiem novēro apetītes trūkumu.

Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā konstatēta patoloģiski palielināta, pelēkbrūna (marmorizēta) liesa, hemorāģiska plaušu tūska, asinsizplūdumi uz miokarda un aknās. Putni mirst, esot labā fiziskā formā.

♦ Izplatība. Slimība izplatīta visā pasaulē.

♦ Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 

 Pīļu vīrusu enterīts jeb pīļu mēris (Pestis anatum)

♦ Etioloģija. Pīļu mēris (pīļu vīrusu enterīts) ir akūta ūdensputnu slimība. Izraisītājs pieder herpesvīrusu dzimtai. Līdztekus savvaļas un mājas pīlēm slimība bīstama arī meža zosīm, gulbjiem, retāk – citām sugām. Slimībai ir sezonāls raksturs, un tā bieži ir saistīta ar ūdensputnu migrācijas laiku. Infekcija izplatās tiešā kontaktā ar slimiem putniem un to izdalījumiem.

♦ Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 4–7 dienas. Slimība sākas ar apetītes trūkumu, raksturīgs simptoms ir ūdeņaina, dzeltenzaļa caureja, kas pakāpeniski kļūst asiņaina. Raksturīgi centrālās nervu sistēmas traucējumi, kas parasti izpaužas kā astes spalvu sagriešanās, izstiepts kakls un ekstremitātes. Agonālajā stadijā parādās asiņošana no deguna atverēm.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijā konstatēts gremošanas trakta, jo īpaši barības vada, zarnas un kloākas, gļotādas iekaisums. Sirdī un plaušās vērojami asinsizplūdumi, aknas ir pietūkušas, tajās parādās audu nekroze. Atšķirībā no citām slimībām, kuru dēļ meža pīles mēdz būt novārgušas, šīs slimības laikā putni ir labā fiziskā formā.

♦ Izplatība. Slimība pirmo reizi aprakstīta Nīderlandē 1923. gadā. 1947. gadā pīļu mēra uzliesmojumu konstatēja Francijā, 1963. gadā – arī ASV, Kanādā, Ķīnā, Taizemē un citur. 1986. gada epizootijas laikā Dienviddakotas (ASV) ezeru apvidū trīs mēnešu laikā pīļu mēra dēļ gāja bojā vairāk nekā 40 tūkstoši ūdensputnu. Eiropā slimība pakāpeniski aprakstīta Anglijā, Itālijā, Vācijā, Ungārijā un citās valstīs. Ņemot vērā iepriekš minēto, arī mūsu apstākļos šīs slimības izplatības risks var būt lielāks, nekā iepriekš paredzēts.

♦ Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Pieraksties jaunumiem