Medījamo dzīvnieku patoloģijas (1)

Avots: izdevums "Medījamo dzīvnieku patoloģiju atlants" (Atlas patológie zveri I, 2012). Autori: Dušans Rajskis (Doc.MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Lāslo Ištvans Sugars (Prof., Dr. László Istvan Sugár, PhD.) un kolektīvs.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2017. gada 11. maijā, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 12. maijā.

 Prionu izraisītas slimības un vīrusu izraisītas slimības

 Hroniskā novājēšanas slimība jeb HNS (angliski – Chronic Wasting Disease jeb CWD)

Etioloģija. Hroniskā novājēšanas slimība ir transmisīva sūkļveida encefalopātija (TSE). Transmisīva sūkļveida encefalopātijas ir slimību grupa, ko subvīrusu līmenī izraisa patogēni. Šo patogēno aģentu veido infekcijas proteīns, ko 1982. gadā nodēvēja par prionu. Slimības izraisītājam ir afinitāte (spēja sasaistīties – red.) ar centrālo nervu sistēmu. HNS pirmo reizi kā klīnisks sindroms aprakstīts nebrīvē turētam melnastes briedim – tas notika 1967. gadā Fort Collins saimniecībā Kolorādo pavalstī (ASV).

Klīniskie simptomi. HNS ir fatālas sekas, un tās galvenais simptoms ir novājēšana – pakāpenisks svara zudums. Sākotnējie simptomi ir izmainīta uzvedība, jo īpaši bailīguma trūkums, kustību traucējumi, iegurņa ekstremitāšu bojājumi, noliekta galva un nolaistas ausis. Novērots palielināts ūdens patēriņš un pārmērīga siekalu izdalīšanās. Klīniskā aina parasti parādās dzīvniekiem vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Skartie īpatņi mirst 2–3 mēnešu laikā pēc slimības uzliesmojuma. Individuāls simptoms – ragu nenomešana tēviņiem.

Patologanatomiskā aina. Autopsijas laikā netiek konstatētas būtiskas, HNS izraisītas iekšējo orgānu izmaiņas. Diagnozi nosaka ar īpašām laboratorijas metodēm.

Izplatība. HNS sākotnēji saistīja ar nebrīvē audzētu briežu stresu un uzturvielu deficīta apstākļiem. HNS kulminācijas periodā Fort Collins saimniecībā nomira 90 % dzīvnieku. Šobrīd daudzi fakti apstiprina uzskatu, ka tieši no tās slimības tālāk izplatījusies savvaļā Ziemeļamerikā. Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienības valstīs šī slimība nav konstatēta (N.B.! 2106. g. 5. aprīlī tika apstiprināts Eiropā pirmais CWD gadījums savvaļas ziemeļbriedim, bet maijā – arī diviem aļņiem; vairāk lasiet MMD 2016/06 – red.!), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) 2004. gadā publicēja atzinumu, kurā ieteica kopienā veikt mērķtiecīgu briežveidīgo uzraudzību, lai noteiktu iespējamo HNS klātbūtni. Uzraudzības programmu precizēja komisijas 2007. gada 19. marta lēmums par apsekojumu saistībā ar briežu dzimtas dzīvnieku hronisko novājēšanas slimību. 2007./2008. gadā Slovākijā prionoze tika pārbaudīta 605 briežu sugas īpatņiem, un rezultāts bija negatīvs. Minētajā laikposmā citviet ES valstīs tika pārbaudīti 8054 briežu sugas īpatņi, rezultāts arī negatīvs. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) sniegto informāciju, nav zinātnisku pierādījumu par HNS pārnēsāšanu no dzīvnieka uz cilvēku.

 Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 Klasiskais cūku mēris jeb KCM (Pestis suum europaea)

♦ Etioloģija. Klasiskais cūku mēris ir mājas un meža cūku vīrusu slimība. Slimības izraisītājs pieder Flaviviridae dzimtai. Infekcija izplatās kontaktā ar slimiem dzīvniekiem, to izdalījumiem, piesārņotu pārtiku, ūdeni un tamlīdzīgi. Pasīvi vīrusu var pārnēsāt grauzēji, plēsēji, putni un kukaiņi. Mirušo mežacūku līķi ir infekcijas avots tikai īsu laiku, jo, līķim sadaloties, vīruss inaktivējas 2–3 dienu laikā, tomēr cauruļveida kaulu smadzenēs virulence saglabājas 15 dienas un ilgāk. Sasaldēta mežacūku gaļa var būt infekcioza ilgāk par gadu, bet sālītas zarnas var būt infekciozas 3–5 mēnešus. No tā izriet, ka dzīvnieku izcelsmes produkti un pārtika nereti ir slimības izplatīšanās iemesls. Cilvēkiem slimība nav bīstama.

Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 5–10 dienas, ļoti reti – ilgāk. Pirmais slimības simptoms ir nespēks un dabiskā bailīguma trūkums. Akūtā stadijā dzīvnieki, jo īpaši mežacūkas, mirst bez klīniskiem simptomiem. Nāve iestājas individuāli, taču mēdz būt arī grupās, bieži vien ārpus meža kompleksa, pilsētas nomalē, salmu kaudzēs un lauksaimniecības kultūrās. Citi slimības simptomi ir nervu un kustību koordinācijas traucējumi, kā arī muskuļu spazmas. Mežacūku mirstība ir aptuveni 30–90 %. Visagrāk mirst cūkas, jo īpaši jaunuļi, visbeidzot – pieauguši īpatņi. Uzmanību piesaistījušas savvaļas populācijas netipiskās slimības formas bez konkrētiem sindromiem un ierastās patologanatomiskās ainas, ar zemu mirstību. Profilakse savvaļā ir vērsta uz seroloģisko un virusoloģisko infekcijas uzraudzību mežacūku populācijā, ievērojot pareizus medību pārvaldības principus.

 Patologanatomiskā aina. Autopsijā konstatēti zemādas audu asinsizplūdumi, asiņošana uzbalsenī, sirdī, nierēs un citos orgānos. Kuņģa gļotāda mēdz būt perfuzēta, resnajā zarnā ir novēroti abscesi un nekrotiskas izmaiņas. Liesai ir normāls izmērs, būtisks konstatējums ir tumšā koronārā tromboze, kas ir lokalizēta malās. Limfmezgli ir piebrieduši, griezuma virsma marmorizēta. Bieži tiek konstatētas iekaisuma izmaiņas plaušās un pleirā. Atklāti arī zemādas ausu un purna asinsizplūdumi.

♦ Izplatība. Pirmo reizi klasiskā cūku mēra epizootija aprakstīta 1833. gadā ASV (Ohaio pavalstī). 19. gadsimta beigās slimība, uzliesmojusi Anglijā, izplatījās pa visu Eiropu. Tomēr ir arī viedoklis, ka infekcija vispirms parādījusies Eiropā un tad aizvesta uz Amerikas kontinentu. Pastāv saistība starp KCM izplatību mājas un meža cūkām, tādēļ veterinārie pasākumi aptver ne tikai mājas cūku saimniecības, bet arī savvaļas populāciju.

♦ Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 Miksomatoze(Myxomatosis cuniculorum)

♦ Etioloģija. Miksomatoze ir akūta infekcijas slimība, ar kuru slimo truši un zaķi. Slimības izraisītājs pieder poksvīrusu dzimtai. Slimības izplatās kontaktā ar slimiem dzīvniekiem un ar vīrusu inficētiem asinssūcējiem kukaiņiem.

♦ Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 4–10 dienas. Slimie truši un zaķi pārtrauc uzņemt barību, zaudē bailīgumu, novājē un mirst.

♦ Patologanatomiskā aina. Novēro pietūkušus acs plakstiņus; mugurkaula, galvas, ausu, dzimumorgānu apvidū veidojas galertveida tūska.

♦ Izplatība. Miksomatoze sākotnēji konstatēta savvaļas trušiem Dienvidamerikā. 20. gs. 50. gadu sākumā vīruss nolūkā cīnīties ar savvaļas trušu pārlieku lielo populāciju mērķtiecīgi ievests Austrālijā, pēc tam arī Eiropā (Francijā) un sācis nekontrolēti izplatīties.

♦ Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

 Hemorāģiskā vīrusu slimība jeb trušu mēris (Morbus haemorrhagicus cuniculorum)

♦ Etioloģija. Hemorāģiskā vīrusu slimība (trušu mēris) ir slimība, kas nav bīstama citiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Izraisītājs pieder Caliciviridae dzimtai. Slimība izplatās tiešā kontaktā, orāli vai ar asinssūcējiem kukaiņiem.

♦ Klīniskie simptomi. Inkubācijas periods ilgst 2–3 dienas. Truši ir mierīgi, neuzņem barību. Novēro bailīguma trūkumu, asiņošanu no deguna atverēm, nedabisku galvas pozīciju. Perakūtā slimības gaitā dzīvniekiem iestājas pēkšņa nāve bez klīniskiem simptomiem.

♦ Patologanatomiskā aina. Autopsijā konstatēta plaušu tūska, asinsizplūdumi ķermeņa dobumā un plaušu parenhīmā. Aprakstīta aknu nekroze, liesas patoloģiska palielināšanās, enterīts un nieru iekaisuma izmaiņas.

♦ Izplatība. Hemorāģiskā vīrusu slimība Eiropas valstīs izplatījusies pēdējās divās desmitgadēs. Slimības epizootoloģija joprojām tiek pētīta.

♦ Gaļa nav derīga lietošanai uzturā.

Pieraksties jaunumiem