Vilki Slovākijā

Autori: Inž. Matūšs Rajskis (Matúš Rajský),PhD., inž. Peters Kaštjers (Peter Kaštier), PhDr.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2017. gada 15. martā, savukārt žurnālā MMD – 2017. gada 2. (marts/aprīlis) numurā, kas iznāk 16. martā.

Raksta autori pārstāv Slovākijas Nacionālo lauksaimniecības un pārtikas centru, Slovākijas Nacionālo mežsaimniecības centru un Centrāleiropas savvaļas dzīvnieku ekoloģijas institūtu Nitrā, Vīnē, Brno. Raksta pirmpublicējums – Čehijas mednieku žurnāla "Myslivost" 2014. gada 4. numurā; pēc saziņas ar MMD autori to papildinājuši ar jaunākajiem datiem par "vilku jautājumu" Slovākijā.

Vilku skaits un viņu izplatības teritorija Slovākijā mūsdienās, salīdzinot ar 20. gadsimta sākumu, ir ievērojami palielinājusies, tādēļ Slovākijā notiek regulāras diskusijas par pelēkā vilka (Canis lupus) medību pārvaldību un ar to saistītajiem jautājumiem dažādos forumos – gan ar medībām saistītajos, gan nesaistītajos. Problēma ir aktuāla, arī raugoties no dažu kaimiņvalstu viedokļa, kur vilku populācija bija praktiski izskausta, bet kur tie atkal parādās (piemēram, Vācijā, Austrijā un Čehijā).

Vilku plašā izplatība Slovākijā ir saistīta gan ar to aizsardzību (patlaban vilku medības ir aizliegtas no 15. janvāra līdz 31. oktobrim), gan labvēlīgu dabisko vidi (daudz mežu), kā arī lielā mērā ar barības, jo īpaši mežacūku un staltbriežu, pieejamību (būtisku skaita pieaugumu). Biezas sniega kārtas gadījumā vilki galvenokārt medī mežacūkas, kam īso ekstremitāšu dēļ salīdzinājumā ar staltbriežiem ir grūtāk pārvietoties. Vilki spēj pārvietoties pa sasalušo sniega virskārtu un mežacūku efektīvi nomedīt. Turklāt vilki izvēlas mežacūkas kā galveno upuri arī tām raksturīgās aizsardzības uzvedības dēļ – atšķirībā no briežiem, kuri bēg, mežacūkas, nonākot saskarsmē ar vilkiem, nostājas aizsargpozā un daudzos gadījumos cenšas cīnīties pret vilku uzbrukumu.

 Likumdošanas akti un medības

Vilku medībām Slovākijā mūsdienās (līdzīgi kā Latvijā – red.) tiek piemēroti Eiropas Savienības tiesību aktu izņēmumi. Vilku medību sezona noteikta no 1. novembra līdz 15. janvārim. Kopš 2010. gada katrai medību sezonai Slovākijas Republikas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija, konsultējoties ar Slovākijas Republikas Vides ministriju un Valsts dabas aizsardzības dienestu, nosaka vilku nomedīšanas apjomu, tostarp īpašus nosacījumus konkrētajai sezonai. Iepriekšējā medību sezonā – 2015./2016. gadā – nomedījamo dzīvnieku skaits bija 90 vilku.

Vilkiem Slovākijā paredzētas arī aizsargājamās teritorijas, kur tos vispār nemedī.

Visvairāk lieguma teritoriju atrodas Čehijas pierobežā. Tur vilkus aizliegts medīt Bratislavas (Bratislava) un Trnavas (Trnava) reģionā, Trenčīnas reģionā (Trenčín) vilkus atļauts medīt tikai Prievidzas (Prievidza) novadā, kas nerobežojas ar Čehiju (attālums līdz robežai – 35 km). Arī Žilinas (Žilina) reģionā medību limits noteikts tikai novadiem, kas nerobežojas ar Čehiju (attālums – 43 km).

Ungārijas pierobežā vilku medības daļēji atļautas divos novados – Lučenecā (Lučenec) un Rimavska Sobota (Rimavská Sobota).

Arī Austrijas un Ukrainas pierobežā vilkus nemedī. Polijas pierobežā pelēkā vilka medības nav atļautas sekojošās Eiropas nozīmes teritorijās: Stinska (Stinská), Bukovices kalni (Bukovské vrchy), Beskidi (Beskyd), Daņova (Daňová), Dukla (Dukla), Stebnicka Magura (Stebnicka Magura), Pienini (Pieniny), Pieninu klintis (Pieninské bradlá), Čergovski Minčola (Čergovský Minčol), Tatri (Tatry), Babjas kalns (Babia hora), Pilsko (Pilsko), Koleņova (Koleňová), Kisuckas Beskidi (Kysucké Beskydy), Prīslopa (Príslop), Malipoloma (Malý Polom), Pliškova (Pliškov).

2013. gadā saistībā ar vilku medībām noteica dažus papildu noteikumus – piemēram, vilkus drīkst medīt tikai individuālajās medībās, ne kolektīvajās. Pēc vilka nomedīšanas medniekam nekavējoties (pirms nākamās darbības) jāsastāda akts, jāfiksē medības medību atļaujā un nekavējoties jāziņo par nomedīšanas faktu medību saimniecības pārvaldniekam vai citai atbildīgajai personai. Medību saimniecības pārvaldniekam nekavējoties jāziņo par vilka nomedīšanu atbildīgajam reģionālās iestādes (Zemes un meža dienesta) darbiniekam un Valsts dabas aizsardzības dienestam, lai tā pārstāvis veiktu vizuālu apskati, noņemtu paraugus un kopā ar mednieku aizpildītu aktu par vilka nomedīšanu (nāvi). Jāpiebilst, ka vizuālo apskati un paraugu ņemšanu veic nomedīšanas vai dzīvnieka atrašanas vietā. Vilka apskates laikā Valsts dabas aizsardzības dienesta darbiniekam jāreģistrē nomedīšanas vietas koordinātas.

Reģionālā iestāde piecu dienu laikā pēc nomedītā vai nomirušā vilka vizuālās apskates informē Slovākijas Republikas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministriju.

Atrastos nedzīvos dzīvniekus ieskaita nomedīšanas limitā.

Jebkura miruša vilka galvaskauss obligāti jāiesniedz veterinārajai ekspertīzei. Reģionālajai mednieku apvienībai 14 dienu laikā pēc veterinārās ekspertīzes pabeigšanas jānosūta ministrijai informācija, kas attiecas uz nomedīto vai mirušo vilku trofejām.

2016./2017. gada medību sezonā vilku medību noteikumi tika daļēji mainīti. Vilkus atļāva medīt arī kolektīvajās medībās, savukārt vienā medību iecirknī medību sezonas laikā drīkst nomedīt ne vairāk kā divus vilkus.

 Vilki Slovākijā pagātnē un mūsdienās

Agrāk vilkus Eiropā apkaroja, jo tos uzskatīja par apdraudējumu ne tikai lauksaimniecības dzīvniekiem, bet arī, kā toreiz apgalvoja, cilvēkiem. Tādēļ lielākajā daļā Eiropas valstu vilkus iznīcināja, to populācija saglabājās tikai Austrumkarpatos. Tas viss notika par spīti zināmajam, ka vilki apdzīvotā vai apsaimniekotā teritorijā cilvēkiem parasti neuzbrūk. Vienlaikus jāatzīst, ka zinātniskajā literatūrā minēti arī pretēji gadījumi, kas gan lielākoties saistīti ar attāliem, retāk apdzīvotiem vai civilizācijas mazāk skartiem apgabaliem. Piemēram, ir ziņas, ka Indijā vilki ik gadu nogalinājuši vairākus desmitus bērnu; saglabājušās arī vēsturiskas liecības par vilku uzbrukumiem bērniem Krievijā, kas savukārt saistītas ar nabadzību un badu lauku rajonos vai kara laiku, kad ciematos dzīvojušas tikai sievietes, bērni un veci cilvēki, kam nav bijis šaujamieroču, kā dēļ vilki pakāpeniski zaudējuši bailes no cilvēkiem. Vēl viens no iemesliem, kāpēc vilki var uzbrukt cilvēkam, ir trakumsērga.

Par vilku medību pārvaldības jautājumiem Slovākijā pēdējos gados rakstījuši vairāki autori. Kaut vilki jau izsenis dzīvojuši mūsu reģionā, 20. gadsimta sākumā to populācija tagadējās Slovākijas teritorijā (austrumos) bijusi minimāla – vien daži īpatņi. Retumis fiksēti vilku bari, kas ieradušies no Polijas. Jāatzīst, ka tolaik Slovākijā ļoti maz bija arī vilku barības – mežacūku un staltbriežu (nesalīdzināmi ar skaitu patlaban, ko var dēvēt pat par nepieņemami augstu). Tā nu tolaik brīžos, kad vilki neatrada pietiekami daudz pārtikas savvaļas dzīvnieku veidā, viņi parasti sāka medīt lauksaimniecības dzīvniekus, izraisot ievērojamu kaitējumu lopkopjiem, un šā iemesla dēļ cilvēki vilkus intensīvi vajāja.

Vilku populācija Slovākijā sāka palielināties pēc Otrā pasaules kara. 1975. gadā vilku medībām tika noteikts lieguma periods – no 1. marta līdz 15. septembrim. Kad bija noteikts laikposms, kurā vilki tika aizsargāti, paplašinājās arī vilku izplatības teritorija. 20. gadsimta 80. gados vilki jau regulāri parādījās ne tikai Slovākijas austrumos, bet arī ziemeļos un centrālajā daļā, iekļūstot arī Ziemeļmorāvijā.

Mūsdienās viedokļi par vilku skaitu Slovākijā ir samērā atšķirīgi, turklāt daudzos gadījumos – pat diametrāli pretēji. Lielākā daļa ekspertu piekrīt, ka tie varētu būt 400–450 īpatņi. Vienlaikus jāņem vērā arī vilku baru migrācija uz mūsu valsts teritoriju, piemēram, no Polijas (kur tos nemedī). Vilku populācijas pieaugums ir līdz pat 50 % no īpatņu pamatskaita pavasarī, tāpēc tiek atzīts, ka nepieciešama šo dzīvnieku skaita racionāla regulēšana.

Vilku populācijas palielināšanos Slovākijā ilustrē attēls. Lai gan vilki mūsu zemē ir ekoloģiski saistīti ar kalnainu apvidu mežu biotopu, pēdējos gados viņu izplatības teritorija ir paplašinājusies dienvidu un dienvidrietumu virzienā līdz Banska Bistricas (Banská Bystrica) un Nitras (Nitra) kalnu pakājes apgabaliem. Viens no gadījumiem, kas apstiprinājis vilku populācijas izplatību arī mazāk tipiskās vietās, bija divgadīga īpatņa nomedīšana Nitrā 2005. gada 11. janvārī medību iecirkņa laukā, kas robežojās ar apdzīvotu Nitras piepilsētu. Veterinārajā ekspertīzē Nitrā vilka galvaskauss tika novērtēts ar 39,73 CIC punktiem.

 Vilku barība

Mūsdienās vilki Slovākijā atrod pietiekami daudz barības lielu medījamo pārnadžu (mežacūku un staltbriežu) veidā, tā radot kaitējumu medību saimniecībām. Arī vilku izraisītie kaitējumi lopkopībā kļuvuši nozīmīgi. Saskaņā ar medību statistiku 2008.–2012. gadā kopējais vilku izraisītais kaitējums tika aprēķināts 2,7 miljonu eiro apmērā, kas veido līdz pat 70 % kopējā kaitējuma, ko šajā periodā radīja pie mums dzīvojošie plēsēji (vilki, lāči, lūši). Tiek lēsts, ka vilks dienā patērē apmēram 2 kg gaļas, gadā tātad – 500–800 kg. Tomēr jāuzsver, ka ne visu vilku nomedīto upuru gaļu apēd paši vilki – no šīs barības pārtiek arī lapsas, vārnu dzimtas putni un citi dzīvnieki. Jāmin vēl kāds labvēlīgs aspekts – vilks veic medījamo pārnadžu dabisko izlasi, proti, parasti nomedī mazākus un lēnākus īpatņus. Vienlaikus zināms arī fakts, ka gadījumā, ja vilkiem rodas iespēja nogalināt vairākus dzīvniekus, viņi tā arī dara, turklāt tas attiecas gan uz savvaļas, gan lauksaimniecības dzīvniekiem. Mūsu medību praksē dzirdēts arī par tā dēvētajiem "dzīvajiem konserviem", proti, staltbriežiem, kuriem vilki savaino kājas, bet nenogalina. Šādi ievainoti īpatņi parasti nepamet attiecīgo teritoriju, savukārt vilki pie "iezīmētajiem" pēc vairākām dienām atgriežas un gūst vieglu medījumu.

 Vilki un medījamie pārnadži (mežacūkas un staltbrieži)

Kā jau minēts, atsevišķu medījamo pārnadžu sugu populācijas (un arī nomedīto īpatņu skaits) pēdējos gados Slovākijā ir sasniegušas vēsturiski vislielāko vērtību.

♦Lielās staltbriežu un mežacūku populācijas labvēlīgi ietekmē vilku populācijas palielināšanos, vilku dzimstību un izdzīvošanas spējas. Stirnas, salīdzinot ar mežacūkām un staltbriežiem, retāk kļūst par vilku upuriem, jo: pirmkārt, šo dzīvnieku skaits Slovākijā ir samazinājies; otrkārt, atšķiras dabiskā vide, ko apdzīvo šīs sugas, respektīvi, stirnu galvenā izplatības teritorija Slovākijā nepārklājas ar vilku galveno izplatības teritoriju.

♦ Nepārprotami, ka, neskatoties uz to, ka vilkus Slovākijā medī, to skaits palielinās – tas ir, vilku skaita regulēšana neapdraud to populāciju mūsu valstī.

♦ Pieejamā informācija rāda arī ciešo saikni starp mežacūku un staltbriežu (kā barības) un vilku (kā plēsēju) skaita dinamiku. 2012./2013. gada medību sezonā Slovākijā tika nomedīti 24 010 staltbrieži, 49 997 mežacūkas un 149 vilki, kam jāpieskaita pieci atrasti miruši dzīvnieki. Līdzīgi liels vilku un medījamo pārnadžu skaits Slovākijā reģistrēts arī 20. gadsimta 80. gadu beigās, savukārt vēlāk, 90. gadu sākumā, kad medījamo pārnadžu populācijas ievērojami samazinājās, šīs pārmaiņas ietekmēja arī vilku skaitu – tas samazinājās.

Un vēl. Atsevišķu dzīvnieku sugu medību iezīmes, skatītas kopsakarā, vislabāk atspoguļo faktisko situāciju gan dzīvnieku skaita, gan populāciju attīstības ziņā.

 Vilki un lauksaimniecības dzīvnieki

Vilki un citi lielie plēsēji izraisa kaitējumu lauksaimniecībai – medījot aitas, kazas un liellopus; lāči savukārt rada regulāru kaitējumu biškopjiem.

Jau rakstīts, ka 2008.–2012. gadā vilku kopējie nodarītie zaudējumi Slovākijā bija 2,7 miljonus eiro prāvi. Parasti gan uzskata, ka faktiskie postījumi ir vēl lielāki, jo ir gadījumi, kad lauksaimnieki par uzbrukumu ganāmpulkam neziņo.Piezīme: lai gan lielo plēsēju nodarītos zaudējumus lauksaimniekiem saskaņā ar tiesību aktiem kompensē valsts, šo tiesību aktu piemērošana praksē ir problemātiska.

Atļausimies minēt dažus faktorus, kas veicina vilku, lāču un retos gadījumos arī lūšu uzbrukumus mājlopiem:

a) patlaban vilku un citu lielo plēsēju populācijas Slovākijā labvēlīgu dzīves apstākļu dēļ ir labā stāvoklī;

b) mednieki ne vienmēr īsteno pareizu pārnadžu medību "struktūru", proti – necenšas samazināt medījamo pārnadžu skaitu līdz optimālam līmenim; teiktais attiecas arī uz nepieciešamību pareizā apjomā medīt arī "netrofejas" dzīvniekus – mātītes un jaunuļus;

c) lauksaimniecības dzīvnieki ir salīdzinoši viegls laupījums plēsējiem, šādā veidā plēsējs spēj viegli apmierināt vajadzību pēc barības;

d) aitu, kazu un liellopu ganības atrodas un ganīšana notiek dabiskajā vilku, lāču un lūšu izplatības vidē;

f) no ganībām apdzīvoto vietu tuvumā savlaicīgi netiek aizvākti mirušie lopi, kuru ķermeņi piesaista plēsējus;

g) netiek veikti atbilstoši lopkopības dzīvnieku aizsardzības pasākumi (piemēram, algoti gani, ganu suņu izmantošana, elektrisko ganu izmantošana);

e) un, visbeidzot, turpinot par ganāmpulku sargāšanu – to īpašnieki mēdz neņemt vērā atziņu, ka tieši augu veģetācijas fāzē prognozējams lielākais plēsēju kaitējums. Respektīvi, lopkopji neņem vērā to, ka vilku (un arī lāču) uzbrukumiem mājlopiem raksturīga zināma sezonalitāte, ko izraisa, piemēram, nepieciešamība nodrošināt gaļu mazuļiem.

 Secinājums

 

Vilki ir Slovākijas dabas resurss, un tie neapšaubāmi ir ļoti nozīmīga ekosistēmas sastāvdaļa. Sabiedrībā kopumā, neraugoties uz šo plēsēju dabu un kaitējumu, ko tie izraisa, pret vilkiem dominē labvēlīga attieksme. Vienlaikus vilku populācijas stabilā palielināšanās Slovākijas teritorijā apliecina arī to, cik ļoti nozīmīga ir to medību pārvaldība.

 

Pieraksties jaunumiem