Par to, vissvarīgāko...

Autori: Didzis Pakalns, Viesturs Ķerus

Raksti šajā lpp. publicēti 2016. gada 10. novembrī, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 6. (novembris/decembris) numurā, kas iznāk 11. novemmbrī. Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

 No redakcijas, D. Pakalns: "Kas ir vissvarīgākais?"

Pēc gandrīz diviem gadiem, ko MMD un tā lasītāji pavadījuši kopā ar Viestura Ķerus "Ekoloģijas pamatu" seriālu (pirmā sērija – 2015. gada 3. numurā, pēdējā jeb devītā lasāma iepriekšējā – 2016. gada 5. numurā) visai ilgi prātojām, kā kārtējā žurnālgada noslēgumā atzīmēt šā maratona finišu. Pārlasījām publicēto, likām kopā atmiņā ieguldinātās lasītāju atsauksmes, meklējām iespējamās saiknes ar citām publikācijām un...

Un nonācām pie secinājuma, ka vislabākais risinājums ir dot vārdu Viesturam. Atkal. Taču jau pavisam citā griezumā – ar kāda viņa interneta dienasgrāmatas (vkerus.blogspot.com) raksta palīdzību mēģinot tā maigi pārcelties no "lielās ekoloģijas" (zinātne, kas pēta organismu un vides mijiedarbību, kā arī attiecības starp pašiem organismiem) uz tā dēvēto cilvēku ekoloģiju, par kuru vienkāršoti var teikt, ka tā pēta cilvēka un dabas savstarpējās attiecības.

Šis IR temats, ko vērts urdīt mednieku žurnāla lappusēs. Nu, kaut vai tādēļ, ka MMD auditorija – mednieki, kuri dabā dodas salīdzinoši bieži – ir pretstats mūsdienu "cilvēkam vidējam", kurš, diemžēl, aizvien biežāk par dabu un dabā gājējiem (medniekiem tai skaitā) viszinoši spriež, tupot uz no datordzelžiem un tehnoloģijām būvētā tornī, kura pamatus veido šur tur sagrābstīta, no nejaušiem krikumiem veidota informācija.

Par "Cilvēks IR vissvarīgākais" prātojot, vēlos īpaši izcelt pēdējās rindas: "Kad jums kāds teic, ka cilvēks ir vissvarīgākais, noteikti neaizmirstiet pajautāt – kurš..." Mans papildinājums šai V. Ķerus prātulai (pieļaujot, ka autors šādam turpinājumam var arī nepiekrist) ir šāds: "Un arī tad, kad kāds cilvēks jums ļoti uzmācīgi cenšas iegalvot, ka tieši viņš ir tas īstais un patiesais dabas aizstāvis, noteikti der izvērtēt, cik daudz privātcilvēcisku – materiālu, egoistisku, gala beigās politisku – interešu varētu būt viņa "dabas mīlēšanas" pamatā."

Īsi sakot – domājot un spriežot par dabas lietām, der domāt.

Par to visu – turpmāk MMD lappusēs. Kur, ja tā labi padomā, "cilvēku ekoloģija" (iespējams, itin bieži neviļus, intuitīvi) allaž bijusi satura kodols. Ceru, ka tā būs arī turpmāk. Prātā jau rosās tēma pēc tēmas, ko šādā griezumā pētīt. Tās piespēlē pati dzīve. Nu, kaut vai, sekojot pēdējā laikā dažu "dabmīļu" ļoti aktīvi urdītiem "kariņiem" interneta vidē, niez prāts pameklēt plašākas un izvērstākas atbildes uz vairākiem jautājumiem. Piemēram...

♦ Kāpēc daļa "zaļo" tik ļoti nemīl medniekus? Un – Daba no tā iegūst vai zaudē?

♦ Kāpēc daļa mednieku tik ļoti nemīl "zaļos"? Un  – Daba iegūst vai zaudē?

♦Kas var rosināt "cilvēku neitrālo" kļūt par medību (mednieku) pretinieku? (Še uzreiz atvainojos G. Kalniņam – jūsu atsūtītās fotogrāfijas par mednieku atstāto "bardaku" mežā šajā numurā nepublicējām tādēļ, ka vēlamies tēmai pievērsties plašāk un dziļāk; vienlaikus informējam, ka ar konkrēto mednieku klubu esam sazinājušies un norādījuši uz jūsu pamatotajām pretenzijām.)

♦ Kas nepieciešams, lai patiesi "dabas draugi" gan no "zaļo", gan mednieku vides Latvijā kļūtu par reāliem partneriem?

Utt. Manuprāt, tas viss pieder pie tēmas – "cilvēku ekoloģija"...

 

 V.Ķerus: "Cilvēks IR vissvarīgākais."

Strādājot dabas aizsardzības jomā, nereti nākas dzirdēt, ka dabas aizsardzība tiek pretnostatīta cilvēka interesēm. Bieži to dara dabas aizsardzības oponenti, bet dīvainā kārtā reizēm tā izsakās arī tie, kas darbojas dabas aizsardzībā.

Dabas aizsardzības organizācijas ir cīnījušās un turpinās cīnīties pret antropocentrisku pasaules uzskatu, sakot, ka tas ir novecojis un cilvēks nav pasaules naba. Nevar nepiekrist, ka bez cilvēka pasaule bojā neietu un daudzi tās iemītnieki justos labāk. Tomēr, lai kā mēs censtos, mēs nevaram pārkāpt bioloģijai, kas mūs vada kopš dzīvības rašanās uz Zemes – katra suga ir pati sev svarīgākā: zilaļģei svarīgākā ir zilaļģe, bebram svarīgākais ir bebrs, un cilvēkam svarīgākais ir cilvēks.

Ja no tā būtu atkarīga mana bērna dzīvība, es nedomājot nobeigtu zaļo vārnu ar kailām rokām. Zaļajai vārnai par laimi tās aizsardzība neviena cilvēka dzīvību neapdraud. Pret mūsu dzīvību apdraudošiem dabas daudzveidības elementiem cilvēki vienmēr ir cīnījušies, un nav dzirdēts, ka kāda dabas aizsardzības organizācija saceltos pret mēģinājumiem izskaust difteriju, trakumsērgu vai AIDS, lai gan arī slimībām neapšaubāmi ir būtiska loma ekosistēmās.

Labi, zaļā vārna mūsu dzīvības neapdraud, bet arī neglābj, vai ne? Tad kā gan varētu būt skaidrojams, ka mūsu neizbēgami egoistiskā suga ir Garkalnē izveidojusi liegumu zaļās vārnas aizsardzībai, lai mēģinātu paglābt šo sugu no tā, ko paši esam tai nodarījuši?

Kā zināms, izdzīvošana ir tikai pamatvajadzība, bet ar to vien ir par maz. Lai apmierinātu savas vajadzības, bieži vien mums nepieciešama nauda, tāpēc mēs augstu vērtējam tās dabas vērtības, kas mums nes peļņu. Piemēram, mežā augošos kokus. Ir tādas dabas vērtības, kas mums tiešā veidā peļņu nenes, tomēr sniedz aprēķināmu ekonomisku labumu – tīrs gaiss, tīrs ūdens un citi tā saucamie ekosistēmu pakalpojumi. Un tad ir zaļā vārna. Iespējams, kaut kādu ekosistēmu pakalpojumu vērtību varētu izrēķināt arī šai sugai, bet maz ticams, ka tā atsvērtu ieguldījumus šīs sugas aizsardzībā.

Zaļajai vārnai par laimi mums ir ne tikai izdzīvošanas dziņa un vēlme pelnīt naudu, bet arī morālās vērtības. Man nav pilnīgi nekāda ekonomiska ieguvuma vai citāda praktiska labuma no vardes, kas lēkā man pa pagalmu, tomēr, ja es to nogalinātu, es justos slikti. Vēl sliktāk es justos, ja manas rīcības dēļ no Latvijas vai pat pasaules izzustu kāda suga. Jā, arī šajā gadījumā galvenais ir tas, kā jūtos es, bet es gribu justies labi, tāpēc zaļajai vārnai ir paveicies. Pirmajā brīdī vēlme justies labi varētu šķist triviāla un emocijās balstīta, tomēr jāpatur prātā, ka tieši tas mūsu dzīvē ir galvenais mērķis. IKP, nodarbinātība, mūža ilgums utt. ir tikai ērti, bet ļoti nepilnīgi surogātrādītāji, ar ko mēģinām aizstāt galveno, bet grūti izmērāmo – labklājību jeb to, vai mums klājas labi.

Zaļajai vārnai un citām sugām ir paveicies arī ar to, ka es nebūtu vienīgais, kas justos slikti to izzušanas gadījumā. 97 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu atbildība ir rūpēties par dabu, un 62 % domā, ka dabas daudzveidības samazināšanās Latvijā ir nopietna problēma ("Eirobarometra" dati). Galvenie iemesli tam, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju ir apmierināti ar dzīvi Latvijā, ir skaista daba un tīra vide ("DNB Latvijas barometrs" Nr. 74, 2014. gada novembris).

Uz tā fona, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju rūp dabas aizsardzība, ir dīvaini dažādās diskusijās no dabas aizsardzības pretiniekiem (vienalga, vai runa ir par aizsargājamo biotopu kartēšanu, meža neciršanu putnu ligzdošanas laikā vai kaut ko citu) dzirdēt saukļus "par cilvēkiem" – "Cilvēks arī ir dabas daļa!", "Sargājot dabu, mēs aizmirstam, ka jāsargā cilvēks!" utt. Dabas aizsardzība, lūk, izdzenot cilvēkus no mājām un Latvijas.

Un tad vēl ir tie brīži, kad izrādās, ka rūpju māktajiem cilvēku aizstāvjiem cilvēks nemaz nav tik svarīgs...

Meža nozares pārstāvji paziņo, ka nevar ņemt vērā to, ka 80 % Latvijas iedzīvotāju un 77 % meža īpašnieku atbalsta mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā.

Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss uzsver, ka kailciršu veikšanu māju tuvumā ar iedzīvotājiem nevajadzētu saskaņot, jo kailcirtes cilvēkiem nepatīk.

Īlē un Elejā iedzīvotāji protestē pret vietējiem svarīgu mežu izciršanu, bet iedzīvotājus tā vietā, lai uzklausītu, velk uz tiesu, un atbalstā meža nozarei izčākst Latvijas Pašvaldību savienības sauklis, ka jāsargā cilvēks. Mazāk nekā 20 % Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar Latvijas mežu apsaimniekošanu, tomēr lēmumu pieņēmēji uzskata, ka mežos viss ir kārtībā.

Un arī laukos viss ir kārtībā. Vides organizācijas (un pieņemu, ka arī atbildīgās institūcijas) laiku pa laikam saņem zvanus no iedzīvotājiem, kas tā vai citādi kļuvuši par lauksaimniecības pesticīdu lietošanas upuriem – kaimiņš nomiglojis ogu krūmus vai bioloģiski audzētas kultūras, apindējušās bites u.tml. Kad vides organizācijas vērsās Zemkopības ministrijā ar aicinājumu ieviest sistēmu kaimiņu brīdināšanai par lauku miglošanu un negāzt uz labības herbicīdus pirms tās nokulšanas, saņēmām atbildi, ka mūsu prasības ir pārmērīgas un radīs nevienlīdzīgu konkurenci ar citām valstīm. Še tev! Izrādās, Latvijā, tāpat kā Ķīnā, Bangladešā un Indijā, tomēr vēl svarīgāka par cilvēku ir uzņēmumu konkurētspēja. Indēsim vien savus iedzīvotājus, jo citādi citi saražos lētāk.

Patiesībā neiecietībai pret dabas aizsardzību pamatā ir nevis domstarpības par to, vai cilvēks ir vissvarīgākais, bet gan nevienprātība par to, kas ir svarīgs cilvēkam, un kāds cits dabas likums, kas mūsos iekodēts tikpat nepārvarami un būtībā ir pamatā tam, ka savu sugu uzskatām par vissvarīgāko, – es esmu svarīgāks nekā visi pārējie!

 

Tāpēc tad, kad jums kāds saka, ka cilvēks ir vissvarīgākais, noteikti neaizmirstiet pajautāt: "Kurš?"

Pieraksties jaunumiem