Kā viss sākās: informācija un "noziedznieki"

Autors: Didzis Pakalns

Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 10. novembrī, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 6. (novembris/decembris) numurā, kas iznāk 11. novembrī. Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

♦ Ziņa MMD lappusēs, 2015. gada novembris / decembris: "Saeimas balsojums devis zaļo gaismu arī citām izmaiņām minētajā [Sugu un biotopu aizsardzības] likumā. Piemēram, turpmāk beigtas īpaši aizsargājamas sugas radības to atradējiem vairs nebūs jānodod Dabas muzejam. Grozījumi vēsta, ka "šāda dzīvnieka vai putna nelikumīgas sagūstīšanas vai nejaušas nogalināšanas vai beigta dzīvnieka vai putna atrašanas gadījumu" atradējam būs pienākums pieteikt Dabas aizsardzības pārvaldē." Ziņas nobeigumā MMD izsaka cerību, ka, iespējams, varētu mainīties arī izbāžņu izgatavošanas kārtība:"Kā saprotam no grozījumiem, beidzot likvidēta "pelēkā zona", kurā līdz šim atradās privātpersonu īpašumā esošie aizsargājamo sugu pārstāvju izbāžņi."

♦ Raksts MMD lappusēs, 2016. gada jūlijs / augusts: "Trofejas un dokumenti", autore Gita Strode. Raksta noslēgumā publicēta tabula, kur līdzās citam atainots, kādi "papīri" nepieciešami, lai valsts jūsu (mednieka, nemednieka utt.) īpašumā esošo nemedījamas sugas izbāzni uzskatītu par legālu. Lasām un nedaudz mulstam. Gribas jautāt – vai tiešām ir tā, kā rakstīts?...

Lūk, šīs tabulas fragments, kurā izceļu, MMDprāt, vismulsinošākās atziņas...  

Īpaši aizsargājamu sugu dzīvnieki (sikspārņi, susuri, ūdrs, plēsīgie putni – pūces, vanagi, klijāni, ērgļi u.c. – un dažādi citi putni)

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) izsniedz atļaujas īpaši aizsargājamo sugu ieguvei, līdz ar to, ja ir īpaši aizsargājamas sugas trofeja, īpašniekam jābūt DAP izsniegtai atļaujai (bet, tā kā DAP nemēdz izsniegt atļaujas īpaši aizsargājamu sugu ieguvei ar mērķi no tām gatavot izbāžņus, tad šādiem dokumentiem nevajadzētu būt). Pēc 2000. gada īpašumā iegūtie īpaši aizsargājamo sugu izbāžņi nedrīkst atrasties privātpersonu īpašumā (Sugu un biotopu aizsardzības likuma 23. pants). Ja izbāžņi iegūti īpašumā pirms 2000. gada, tas dokumentāri jāpierāda. Tā kā lielākā daļa Latvijas īpaši aizsargājamo sugu ir arī CITES sugas, tad obligāti jābūt CITES sertifikātam.

Nemedījamie dzīvnieki, kas nav īpaši aizsargājami (piem., vāveres, sīļi, zīdastes, u.c.)

DAP atļauja nemedījamo dzīvnieku ieguvei.


♦ Neesam, vienīgie mulsēji. Pēc šīs publikācijas redakcijā atskan vairāki tālruņa zvani. Zvanītāji ir lasītāji, kuru īpašumā atrodas gan nemedījamu "parasto", gan īpaši aizsargājamo sugu īpatņu izbāžņi. Jautājums viens, apmēram šāds: "Ko nu? Vai tagad es esmu noziedznieks?..." Tikpat līdzīgi – arī stāsti par izbāžņu izcelsmi, ikviena no tiem "sākums" saistāms ar nejaušu bojā gājuša dzīvnieka atrašanu – visbiežāk uz autoceļa. Vēl viens vienots, neizpratnes pilns jautājums: "Vai tiešām mūsu valstij un dabai būtu labāk, ja šie atrastie būtu atstāti sapūt?..." Ar piebildi, ka vispār jau katrs šāds izbāznis – par privātiem līdzekļiem sagatavots – kļūst par priekšmetu, kuram ir gan izglītojošs raksturs, gan ļoti ilgs mūžs. Jā, arī tas tiek stāstīts – šādi izbāzeņi mēdz ceļot uz skolām, uz bērnudārziem, kur jaunie Latvijas pilsoņi no tiem gūst "tiešas zinības par dabu, un šāda mācīšana – ļaujot aptaustīt, tuvumā aplūkot – bērna prātā ieguļas daudz, daudz labāk, nekā bildītes skolas grāmatā". "Nu sakiet, vai tiešām, šādi rīkojoties, es esmu noziedzniece?!" žurnālam jautā pensionēta mežiniece D., atzīstot, ka "visu mūžu esmu vākusi tos līķus un daru to joprojām".

Viss iepriekš minētais (bet ne tikai tas) rosināja MMD aicināt uz "apaļā galda" sarunu redakcijā gan Dabas aizsardzības pārvaldes un Valsts Meža dienesta darbiniekus, gan tos amatvīrus, kam Latvijā ar "izbāžņu lietām" iznāk saskarties biežāk nekā "cilvēkam parastajam" – medību un taksidermijas nozares ļaudis. Saruna izvērtās ļoti plaša, tajā tika skarti ne tikai "nemedījamie un aizsargājamie", bet arī citi MMD auditorijai noderīgi, interesanti un joprojām diskutabli jautājumi – piemēram, Latvijā nomedīto lielo plēsēju, šo trofeju izcelsmes sertifikātu un mednieku "attiecības", mūždien kautrīgi noklusētais "ūdru jautājums" un tā tālāk.

Jau "apaļā galda" sākumā bija skaidrs, ka visu izrunāto vienā rakstā neietilpināsim, tādēļ vienojāmies: "Šķelsim daļās. Būs vairākas publikācijas. Kā nekā mērķis mums visiem viens – gan informēt, gan kopīgi meklēt iespējamos izejas ceļus no šaurām, neveiklām situācijām. Nenoliegsit taču – tādas pastāv. Joprojām pastāv – gan likumos, gan sabiedrībā..."

Vai saruna izdevās, vai ceļi tika atrasti – par to spriest tev, lasītāj. Tavā ziņā arī nojausma un secinājumi par tālāko. Par to, vai kāds mūsu zemē šādus – loģiskus, racionālus, saprātīgus, visām pusēm pieņemamus – ceļus izvēlēsies iet.

 

Bet tagad – aiziet. Pirmā sērija. "Nemedījamie un aizsargājamie". Izbāžņi. Gads pēc pārmaiņām likumā. Vai kaut kas mainījies?...

Raksts "Nemedījamie un aizsargājamie. "Apaļš galds" redakcijā. Nu ļoti apaļš"  pieejams ŠEIT.

Pieraksties jaunumiem