Pie atvērtās Pandoras lādes

Rakstā izmantoto avotu tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 10. novembrī, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 6. (novembris/decembris) numurā, kas iznāk 11. novembrī.

Raksts sagatavots, balstoties uz Norvēģijas Veterinārijas institūta (Norwegian Veterinary Institute), CWD alianses (Chronic Wasting Disease Alliance, www.cwd-info.org), interneta vietņu mappingignorance.com, biomedcentral.com publikācijām, Eiropas Komisijas Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības direktorāta (EC Health & Consumer Protection Directorate) materiāliem, kā arī uz dažādās interneta domnīcās un FACE mājaslapā (www.face.eu) publicēto informāciju.

 Transmisīvās sūkļveida enecefalopātijas jeb TSE

Eiropu pārņēmis satraukums par nopietnu draudu mūsu kontinenta briežveidīgo dzīvnieku populācijām – šogad Norvēģijā pirmo reizi apstiprināta CWD (Chronic wasting desease jeb briežu hroniskā novājēšanas slimība) savvaļas ziemeļbriedim un alnim.

Rezultātā Eiropas Komisija aizliegusi visu veidu dabiskā briežu urīna importu medību vajadzībām no ASV un Kanādas, kur šī kaite zināma jau vismaz 50 gadus...

Par šo faktu bijis gana daudz publikāciju gan presē, gan mednieku portālos, taču jautājumu tomēr vēl aizvien ir vairāk nekā konkrētu atbilžu, tādēļ vēlreiz īsi atkārtosim gan zināmo, gan, mūsuprāt, nozīmīgākos jautājumus un minējumus, kas ar šo slimību saistīti.

 Cik senas vispār ir TSE?

Šis jautājums, protams, nav īsti korekts, jo varam atbildēt vien, kad cilvēces spējusi pirmoreiz piefiksēt kādas slimības izpausmes, nevis uz jautājumu, kad un kur slimība radusies vai cik ilgi uz mūsu planētas pastāvējusi.

♦ Pieejamie avoti liecina, ka viena no senāk zināmajām (aprakstīta 1732. gadā) šāda tipa slimībām ir skrepi slimība (angl. – Scrapie), ar ko sirgst aitas un kazas.

♦ Ļoti reta un sena slimība ir fatālais ģimenes bezmiegs. Kā liecina nosaukums, slimība izpaužas kā absolūts bezmiegs. Kaite pirmoreiz aprakstīta 1765. gadā – ar to slimojis kāds Itālijas iedzīvotājs. Kopumā zināmas apmēram 40 ar to sirgušas ģimenes. Miega traucējumu dēļ cilvēks mirst apmēram gada vai pusotra gada laikā.

♦ Kopš 1900. gadu sākuma zināma vēl kāda transmisīvā encefalopātija, kas skar cilvēku – tā dēvētā kuru. Šī slimība konstatēta Papua Jaungvinejā mītošajā fore ciltī (nosaukums atvasināts no cilts valodas un nozīmē "kratīšanās", "šūpošanās"), un tiek pieņemts, ka kaite ciltī (iespējams, no viena slima indivīda) izplatījusies, pateicoties piekoptajam kanibālisma rituālam, kas paģērējis, ka fore sievietēm jāēd miruša ciltsbrāļa smadzenes.

♦ Kopš 1920. gada zināma klasiskā Kreicfelda-Jakoba slimība, kas pārsvarā skar vecāka gadagājuma cilvēkus (vidējais vecums slimības sākuma brīdī – 64 gadi; līdz šim tiek uzskatīts, ka tā rodas spontāni).

♦ Kopš 1995. gada zināms Kreicfelda-Jakoba slimības paveids, kas skar arī jaunākus cilvēkus. Tiek uzskatīts, ka tā cēlonis bijis ar govju sūkļveida encefalopātiju (GSE) slimu dzīvnieku gaļas un citu produktu lietošana uzturā. Savulaik, kad Lielbritānijā ar šo slimību saslima vismaz 10 cilvēki, šai valstī tika likvidēti 4,5 miljoni liellopu.

♦ Pati trako govju slimība, kā vēl mēdz dēvēt GSE, zināma kopš 1985. gada, un sākotnēji tika uzskatīts, ka tā nav bīstama cilvēkam.

♦ 1936. gadā pirmoreiz aprakstīta un aprakstītāju vārdā nosaukta vēl kāda ļoti reta cilvēku TSE – Gertsmana-Štrauslera-Šeinkera sindroms. Tai raksturīga viena no lēnākajām TSE slimību norises gaitām – ar šo sindromu saslimis cilvēks nodzīvo vidēji 5–6 gadus, maksimālais zināmais laiks "līdz beigām" ir 13 gadu.

♦ Runājot par dzīvniekus skarošām TSE, vēl jāmin ūdeļu transmisīvā encefalopātija (slimība zināma kopš 1925. gada), kaķu sūkļveida encefalopātija (kopš 1990. gada) un arī mūs interesējošā briežu hroniskās novājēšanas slimība (Amerikā zināma kopš 1967. gada).

Tātad saraksts ir visai prāvs, un eksperimentos iegūtie rezultāti liek domāt, ka TSE var skart daudz vairāk sugu, nekā līdz šim aprakstīts vai domāts. Piemēram, pagājušajā gadā kāda zinātnieku komanda paziņoja, ka pēc 10 gadus ilguša slimības inkubācijas perioda saslimis pērtiķis (makaks), kas bijis eksperimentāli inficēts ar klasisko skrepi slimības ierosinātāju...

 TSE slimību izpausmes, ierosinātāji un to pārnese

Izpratne par sūkļveida encefalopātiju attīstījusies līdz ar zinātnes attīstību, tomēr līdz visu atbilžu gūšanai vēl tāls ceļš ejams.

Sākotnēji bija iespējams aprakstīt vien slimību izpausmes, kas dažādām TSE ir niansēs atšķirīgas, taču kopumā saslimušajiem īpatņiem vienmēr raksturīga netipiska uzvedība, kustību traucējumi, novājēšana un nāve, ko izraisa progresējošas deģeneratīvas centrālās nervu sistēmas pārmaiņas.

Tagad zināms, ka pie olbaltumiem piederošie amiloidproteīni, kas ir normālu nervu šūnu apvalku sastāvdaļa, kaut kādu iemeslu dēļ var pārveidot savu ķīmisko konfigurāciju un pārvērsties par tā sauktajiem prioniem. Prionus nespēj sašķelt proteāzes – enzīmi, kas normālā šūnā noārda proteīnus. Rezultāts: pati šūna iet bojā. Uzskata, ka lielākoties (85 % gadījumu) prioni rodas spontāni, bet atlikušie 15 % saistīti ar gēnu mutācijām.

TSE slimības skarta īpatņa smadzenes izskatās pēc sūkļa, no kā tad arī radies slimību nosaukums, un šī ir arī viena no galvenajām slimības konstatēšanas pazīmēm.

Patlaban jau ir skaidrs, ka prionus var pārnest no slima indivīda uz veselu, taču vēl aizvien nav īstas skaidrības par to, kā īsti tas notiek un cik plašā amplitūdā prioni var "pārlēkt" starpsugu barjeru. Agrāk uzskatīja, ka viena TSE inficē tikai vienas sugas dzīvniekus, taču jau kopš CWD (briežu hroniskās novājēšanas slimības) pirmās identificēšanas 1967. gadā ASV Kolorado štata savvaļas dzīvnieku izpētes stacijā radās aizdomas, ka briežu saslimšana kaut kā saistīta ar aitu skrepi slimību, jo abu sugu dzīvnieki izmantoja vienas un tās pašas ganības.

Kopš ar klasisko skrepi slimību izdevies inficēt gan ģenētiski pārveidotu (ar cilvēka gēniem) peli, gan pērtiķi, bet vienu no Kreicfelda-Jakoba slimības (KJS) paveidiem saista ar "trako govju slimību", nav nekāda pamata cerēt, ka CWD ir bīstama tikai briežveidīgajiem... Vēl jo vairāk – interneta dzīlēs atrodami arī stāsti par mednieku nāvi no Kreicfelda-Jakoba slimības, kas Amerikā tiek saistīta ar CWD slimu briežu gaļas izmantošanu mednieku uzturā. Ja var ticēt interneta datiem, šādu saslimšanas gadījumu skaits esot līdz pat 300 gadā, taču ne visi no tiem tiekot diagnosticēti pareizi, jo radinieki nelabprāt novēlot savu tuvinieku smadzenes padziļinātai izpētei...

Tas, cik maz mēs patiesībā vēl zinām par prionu slimībām, lieliski redzams arī dažādu oficiālu iestāžu dokumentos. Piemēram, mūsu pašu Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā norādīts: "Nav pierādījumu, ka KJS var izplatīties ar asins produktiem vai dzimumkontakta ceļā, un novērojumi rāda, ka tāda iespēja maz ticama."

Turpat gan minēts, ka slimību var pārnest:

"1) injicējot no cilvēka hipofīzes ražotu augšanas hormonu pituitrīnu (aprakstīti ap 70 gadījumiem, bet kopš 1985. gada tiek izmantots tikai sintētiski iegūts pituitrīns, kas pilnībā izslēdz inficēšanos);

2) dura mater(cietā smadzeņu apvalka – red.) transplantācijas rezultātā no KJS slima donora (aprakstīti 15 gadījumi);

3) veicot galvas smadzeņu operācijas ar instrumentiem, ar kuriem pirms tam ticis operēts KJS slimnieks, jo parastas sterilizācijas metodes neiedarbojas uz prioniem."

Pēdējā piezīme ir īpaši svarīga – tiešām, prioni ir mazāki par vīrusiem un apbrīnojami noturīgi, tos "neņem" ne parastie dezinfekcijas līdzekļi, ne karstums, ne jonizācija, ne saules starojums.

Pavisam nesen, 2015. gada jūnijā, Sietlā (ASV) reģistrētā portālā "Food safety news" ("Pārtikas drošības ziņas") publicēts raksts par zinātnieku jaunākajiem atklājumiem prionu pētniecībā, un žurnālisti šīs ziņas nosaukuši par pārsteidzošām. Man gan vairāk gribētos tās saukt par ļoti satraucošām, jo Teksasas Veselības zinātnes universitātes Hjūstonā (UTHealth) pētnieki atklājuši, ka infekciozos prionus var uzņemt, saistīt un transportēt zālaugi! Šīs universitātes pētnieki analizēja kviešu spēju uzņemt prionu olbaltumvielas caur saknēm un lapām un secināja, ka pat ļoti lielā "atšķaidījumā"prioni ir infekciozi – ar šiem kviešiem barotie kāmīši saslima ar TSE. Turklāt šī zinātnieku komanda atklāja, ka arī zeme var tikt inficēta ar slimu dzīvnieku izkārnījumiem un urīnu, no kurienes augi šo piesārņojumu (infekciju?) vēlāk uzņem un transportē tālāk. Tādējādi zinātnieki atklājuši, ka augi var spēlēt svarīgu lomu TSE slimību horizontālā (starp vienas sugas pārstāvjiem) izplatīšanā un ka slima dzīvnieka izņemšana no populācijas ir visai nepietiekams pasākums, lai likvidētu prionu slimības perēkli!

Šis atklājums ir tik nepatīkams, ka licis zinātniekiem brīdināt sabiedrību, ka faktiski ir ļoti maz iespēju ar prioniem piesārņotās (kontaminētās) teritorijas kaut kādā veidā no tiem atbrīvot (atcerēsimies – prionus nespēj likvidēt dezinfekcijas līdzekļi, UV starojums, karstums!).

Tātad... Kaut arī CWD briežiem un "trako govju slimība", kas izraisa Kreicfelda-Jakoba slimību cilvēkiem, ir (zinātnieku vārdiem runājot) "pilnīgi atšķirīgas", diezgan naivi būtu izlikties neredzam draudus un cerēt, ka cilvēku sugu tās neskars... Piedevām – mēs nevaram zināt arī to, cik daudz cilvēku jau nēsā dažādu TSE infekciozos prionus, jo šo slimību izraisītāju inkubācijas periods ir visai ilgs – no 5 līdz pat 40 gadiem...

 Par CWD, Eiropu un pasaules globalizāciju

♦ Kā iepriekš minēts – ASV briežu hroniskās novājēšanas slimība zināma kopš 1967. gada un patlaban izplatījusies (apstiprināta?) 24 ASV štatos, kā arī divās kaimiņos esošās Kanādas provincēs.

♦ 1994. un 1997. gadā no Kanādas fermām uz Dienvidkoreju eksportēti 95 dzīvi vapiti brieži, un 2000. gadā šo briežu pēcnācējiem konstatēta CWD.

♦ Eiropas Komisijas Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības direktorāta dokumentos pieejami dati, kas apgalvo, ka dzīvi brieži no ASV un Kanādas uz Eiropu nav tikuši importēti. Toties importēta briežu gaļa! Piemēram, no Kanādas uz Vāciju, Čehiju, Franciju un Beļģiju –10 gados kopumā apm. 177 tūkstoši tonnu!

♦ Vienlaikus faktiski nekur Eiropā līdz šim nav notikusi regulāra CWD monitorēšana briežveidīgajiem. Izņēmums varētu būt Beļģija, kur kopš 2006. gada pārbaudīti vairāk nekā 200 stirnu liesu un smadzeņu paraugi. Arī Norvēģijā pēdējos padsmit gados testēti vismaz 2200 dažādu sugu brieži. Somijā un Dānijā pēdējos piecos gados pārbaudīti +/- 100 "aizdomīgi" dzīvnieki, dažas pārbaudes veiktas arī Latvijā. Turpretī Polijā, Holandē, Lietuvā, Apvienotajā Karalistē un Portugālē šādas pārbaudes nav veiktas vispār...

♦ Šā gada 5. aprīlī Norvēģijā tika apstiprināts Eiropā pirmais CWD gadījums savvaļas ziemeļbriedim, bet maijā – arī diviem aļņiem. Šis bija vispār pasaulē pirmais gadījums, kad CWD konstatēts ziemeļbriedim. Un jāpiebilst, ka slimība tika pamanīta, ja tā var teikt, vienīgi veiksmīgas sagadīšanās pēc – nomira izpētes vajadzībām ar raidītāju aprīkota ziemeļbriežu mātīte no apmēram 400 briežu lielā Nordfjellas bara...

 Pa MMD rakstu pēdām

Kaut arī tikko minētie ir pirmie Eiropā oficiāli apstiprinātie CWD gadījumi, jau 2004. gadā MMD publicēja Zviedrijā dzīvojošā Gunāra Rodes rakstu seriālu par Zviedrijā 1985. gadā Elvsborgas lēnī konstatētu mīklainu aļņu saslimšanu, kas vienmēr beidzās letāli un tika nosaukta par Elvsborgas slimību jeb aļņu novājēšanas sindromu (Moose Wasting Syndrome – MWS). Kaut arī autors atgādina, ka nevajadzētu jaukt CWD un MWS, rakstu sērijas nobeigumā tiek izteikti arī minējumi par MWS iespējamo saistību ar prioniem un uzdots retorisks jautājums – vai no sabiedrības kaut kas netiek slēpts? Vēlāk dīvainā slimība tikusi konstatēta arī citos Zviedrijas apgabalos, turklāt ne tikai aļņiem, bet arī stirnām.

Un vēl. Pēc minētajām publikācijām (uzsveram – tas bija 2004. gadā!) MMD redakcija saņēma vairāku mednieku tālruņzvanus, un zvanītāji teicās Latvijā nomedījuši vai redzējuši briežus ar tādām pašām pazīmēm kā aprakstītajiem Elvsborgas aļņiem...

G. Rodes raksti patlaban izlasāmi MMD mājaslapas www.zurnals-mmd.lv sadaļā "Pa pēdām".

 Oficiālās darbības un vēl daži retoriski jautājumi

Kā jau ievadā minēts, patlaban Eiropas Komisija aizliegusi medību vajadzībām paredzētā briežu urīna importu no ASV un Kanādas. Arī Latvijā izstrādāti grozījumi MK 2012. gada 17. aprīļa noteikumiem Nr. 275 "Prasības tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu apritei, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam". Noteikumus ierosināts papildināt ar 29.1 punktu šādā redakcijā: "29.1. Nav atļauts izmantot, laist tirgū Latvijas teritorijā, ievest no trešajām valstīm un Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā arī eksportēt briežu dzimtas dzīvnieku urīnu, kas paredzēts dzīvnieku pievilināšanai."

Tātad Latvija plāno "iet tālāk" par EK ieteikto un nepieļaut nedz urīna importu, nedz eksportu, un liegums ietver ne tikai importu no ASV un Kanādas, bet urīna starpvalstu apriti vispār.

Vai ar to pietiks, lai izsargātos no CWD? Mūsuprāt, nepietiks – ja jau slimības ierosinātājus, kā atklāts pērn, spēj uzņemt un pārnēsā pat kultūraugi, tad...

Taču... Nu, jā, kaut kas, protams, jādara.

Vienlaikus rodas jautājums pēc jautājuma.

♦ Piemēram, nevar saprast, kādēļ šāds aizliegums nāk tikai tagad – brīdī, kad slimība jau klāt, kaut otrpus okeānam tā plosās jau gadus 50?

♦ Tāpat nav saprotams, kādēļ uzsvars tiek likts tikai uz medību mānekļiem, bet neskar citus dzīvnieku (gaļa, piens, tauki, želatīns, kaulu milti, dzīvi dzīvnieki utt.) un augu (lopbarība, pārtika utt.) izcelsmes produktus? Varbūt tas ir tikai tādēļ, ka urīns medību vajadzībām nav "stratēģisks produkts", bet aizliegt tirdzniecību ar citām precēm ir gandrīz neiespējami?...

Daudzos ASV štatos jau sen ieviesti dažādi aizliegumi un arī ieteikumi neizmantot nekādas no briežu dzimtas dzīvniekiem iegūtas sastāvdaļas atgremotāju barībā, kā arī ieteikums neizmantot dzīvniekus no inficētām fermām plēsēju barošanai. Tomēr CWD šai kontinentā strauji dodas uz priekšu – lielisku animētu slimības izplatības "laika skalu" var redzēt CWD alianses mājaslapā www.cwd-info.org. Citur starptautiskajā tīmeklī atrodamas ziņas, ka dažos štatos slimība skārusi jau apmēram pusi tajos esošo briežu fermu, dažās no tām inficēti jau 80–90 % dzīvnieku...

Situācija ir patiesi nopietna, tādēļ EK uzdevusi Eiropas pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA – European Food Safety Authority) līdz šā gada beigām izstrādāt zinātnisko atzinumu par to, kas dalībvalstīm būtu jādara slimības uzraudzības, sabiedrības veselības un risku mazināšanas jomā. Tiklīdz šie ieteikumi būs plaši pieejami, ar tiem, protams, iepazīstināsim arī MMD lasītājus.

 * * *

Kāds ir mūsu viedoklis pēc iepazīšanās ar patiesi teju neskaitāmiem zinātniskiem un zinātniski populāriem rakstiem par šo problēmu, kā arī pēc iedziļināšanās interneta blogu un komentāru vidē?

Skaidrs, ka TSE slimību aizvien plašāko izplatību un akumulēšanos vidē radījis tikai un vienīgi cilvēks ar savu darbību, jo mūsu tehniskais varējums ir stipri pārsniedzis prāta iespējas. Dzīvnieku koncentrēšana fermās, pārtikas produktu "vizināšana" apkārt pasaulei – tā ir mūsu pašu atvērtā Pandoras lāde, kuras dzīļu "bagātības" pamazām sākam baudīt...

Sagatavoja Anita Upīte

Pieraksties jaunumiem