Ziemas rapsis un stirnas

Autori: Doc. MVDr. Dušans Rajskis (Dušan Rajský)PhD.Ing. Matūšs Rajskis(Matúš Rajský)PhD.,MVDr. Miroslavs Vodņanskis (Miroslav Vodňanský)PhD.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 8. septembrī, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 9. septembrī.

Saindēšanās gadījumi ar tā dēvēto ziemas rapsi stirnām ir veselības problēmas, kas nu jau atkārtojas katru ziemu. Šī problēma aktualizējās Austrijā 1986.–1987. gada ziemā, kad pirmo reizi tika ziņots par daudziem aizdomīgiem stirnu uzvedības izmaiņu gadījumiem (Vodňanský un Rajský, 2004). Skartajiem indivīdiem bija vērojamas samazinātas bailes no cilvēkiem vai medību suņiem, kā arī akluma pazīmes.

 Austrija 86/87

Minētajā gadījumā tika pārbaudīti 86 miruši dzīvnieki, kuru fiziskā kondīcija bija ļoti slikta. Galvenā pazīme – slimīgi izdilis ķermenis. Autopsijā tika konstatēts pārāk liels asiņu daudzums iekšējos orgānos, lielākajai daļai dzīvnieku bija arī ūdeņains, bieži – ar putām pārklāts priekškuņģa saturs. Tajā konstatētais sausnas īpatsvars kopumā bija mazāks par 10 %, kas ir puse no vērtības, ko parasti konstatē stirnu spureklī. Ķīmisko analīžu rezultāti uzrādīja augstu olbaltumvielu saturu un gluži pretēji – ļoti nelielu šķiedrvielu daudzumu. Zīmīgi, ka mirušo dzīvnieku gremošanas aparāta satura botāniskajā analīzē galvenokārt tika atrasta rapša masa, kuras proporcija visnopietnākajos gadījumos bija gandrīz 100 %.

Lielākā daļa (vairāk nekā 80 %) mirušo dzīvnieku bija stirnu jaunuļi. Kā jau minēts, ļoti pamanāma bija lielākās daļas mirušo jaunuļu nepietiekamā fiziskā kondīcija – to vidējais svars bez iekšējo orgānu izņemšanas bija 12,4 kg. Zemākais konstatētais svars bija 8,4 kg. Salīdzinājumam: vidējais normāli attīstītu un veselu stirnu jaunuļu dzīvsvars ziemā parasti ir lielāks par 15 kg (Rajský et al., 2013). Fiziskā stāvokļa īpašo parametru (piemēram, taukaudu saturs, glikogēna saturs aknās, kas liecina par noteiktām organisma ārkārtas enerģijas rezervēm) izmeklējumu rezultāti uzrādīja zemākas vērtības nekā veselu dzīvnieku fizioloģijai raksturīgās, kas liecināja par ķermeņa enerģijas izsīkumu.

Papildus minētajiem 86 atrastajiem mirušajiem dzīvniekiem tika izmeklētas arī 20 selektīvi nomedītas stirnas. Nomedīšanas iemesls – izteiktas tobrīd mīklainās slimības pazīmes. Visi nomedītie dzīvnieki bijuši apātiski, nav reaģējuši ne tikai uz cilvēka klātbūtni, bet pat uz tiešu pieskārienu. Zināmā mērā dzīvniekiem bija saglabājusies vien izpratne par starpību starp gaismu un tumsu – tika novērots, ka šīs stirnas vairās no vietām ar paaugstinātu apgaismojuma intensitāti. Bija informācija arī par šo stirnu barošanos – uzņemtās barības devas bija izteikti mazākas par parastajām, stirnas negribīgi ēda pat tām piedāvātu ļoti pievilcīgu un uzturvielu ziņā piemērotu barību. Daļai slimības skarto indivīdu, visticamāk, bija mainījušās arī garšas un ožas izjūtas – tika novērots, ka šīs stirnas ēd pakaišus un ekskrementus, bet bieži vien gandrīz nepieskaras pasniegtajai piemērotajai barībai.

Savukārt ūdens patēriņš, salīdzinot ar veseliem dzīvniekiem, gluži pretēji, bija ievērojami lielāks. Vēl viena uzkrītoša traucētas uzvedības izpausme bija dzeršanas paradumi – daži saslimušie indivīdi, dzerot ūdenī, iegremdēja tajā visu galvu līdz pat ausīm.

Bija vērojamas arī asins sastāva izmaiņas. Visiem slimajiem dzīvniekiem tika konstatēta izteikta anēmija. Sarkano asinsķermenīšu skaits vidēji veidoja tikai pusi no normālas fizioloģiskās vērtības. Gandrīz līdzīgā apjomā bija samazinājies arī hemoglobīna daudzums. Papildus tam asinīs tika konstatēts paaugstināts urīnvielas saturs.

Kas bija šīs saslimšanas iemesls? Acīmredzot – lauksaimniecībā šai laikā aizvien intensīvāk ienākošais rapsis.

(Redakcijas piebilde. Kā vēsta pieejamie avoti, rapša kā lauksaimniecības kultūrauga ekspansija sākusies nesen – pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Eiropā vēl līdz pat astoņdesmito gadu vidum tā audzēšanas apjomi bija niecīgi, bet tad sākās īsts bums. Piemēram, Čehijā laikposmā no 1975. līdz 2013. gadam rapšu sēklu ieguves apjoms pieauga 14 reizes (no 0,1 līdz 1,4 miljoniem tonnu), Vācijā – deviņarpus reizes (no 0,6 līdz 5,8 milj.t)).

 Turpinājums sekoja

Laikam ritot, ziņojumi par stirnu saindēšanās gadījumiem ar rapsi pakāpeniski sāka pienākt arī no citām Eiropas valstīm, piemēram, Vācijas, Čehijas, Ungārijas, Polijas utt. Un nepagāja ilgs laiks, kad arī Slovākijā mednieki katru gadu sāka ziņot par saindēšanās gadījumiem. Detalizēti aprakstīts kāds gadījums, kas risinājās Donavas zemienes apvidū laikposmā no 1988. gada decembra līdz 1989. gada janvārim. Zīmīgākā šā gadījuma epizode – 120 hektāru lielā rapša laukā trīs dienu laikā saindēšanās dēļ nomira 14 dzīvnieki no sākotnēji 22 galvas lielā stirnu pulka; astoņi no bojā gājušajiem bija stirnu jaunuļi (Rajský et al., 2014).

 Izpausmes

Neskatoties uz ievērojamu klīnisko simptomu mainīgumu un intensitāti gadījumos, kad stirnas saindējas ar rapsi, var nosaukt vairākas kopējās izpausmes pazīmes:

• akūtas intoksikācijas gadījumā vērojamas neapšaubāmas indivīda uzvedības izmaiņas;

• hroniskas saindēšanās gadījumā – acīm redzams svara zudums un caureja, dažos gadījumos redzes orgānu darbības traucējumi izraisa aklumu.

• Slovākijā, pētot mirušos atrastos un selektīvi jeb sanitāri izmedītos dzīvniekus, pamatā konstatētas hemorāģiskas, iekaisīgas izmaiņas stirnu priekškuņģī un zarnās. Kāds pastāvīgs konstatējums autopsijas laikā: nelabvēlīgas izmaiņas dzīvnieku aknās, nierēs, arī plaušās un citos iekšējos orgānos. Raksturīga arī timpānija (uzpūšanās) ar pārāk lielu asiņu daudzumu gremošanas traktā un netipisku šā trakta satura struktūru un krāsu, turklāt gremošanas trakta saturs bieži bija pārklāts ar putām. Tika novērotas arī caurejas ekskrementu paliekas kažokā ap anālo atveri un uz ekstremitātēm iegurņa apvidū.

 Procesi stirnas organismā

Tā dēvētās rapša slimības gadījumā stirnas organismā notiek divi procesi, kas noris neatkarīgi viens no otra.

• Viens no tiem ir gremošanas traucējumi, kas rodas, pārmērīgi ēdot rapša lapas. Tajās ir augsts slāpekļa savienojumu (kopproteīna) saturs un ļoti neliels strukturālo šķiedrvielu daudzums. Līdz ar to spureklī notiek fermentācija, kas bieži vien saistīta ar uzpūšanos un glumenieka un zarnu gļotādas iekaisuma procesiem. Šī slimības norise parasti ir strauja un bieži izraisa akūtu skartā dzīvnieka nāvi, turklāt pat bez iepriekš minētajiem tipiskajiem "rapša slimības" simptomiem.

• Otrs veselības traucējumu cēlonis ir pārmērīga aminoskābes S-metilcisteīnsulfoksīda uzņemšana. Šo aminoskābi lielā daudzumā satur rapša (un arī citu kāpostu dzimtas augu) stublāji un lapas. Šī viela atgremotāju spureklī gremošanas laikā pārvēršas par toksisko dimetildisulfīdu, kas pēc iekļūšana asinīs izraisa saindēšanos un iepriekš minētos traucējumus, kā arī sarkano asinsķermenīšu sadalīšanos. Hemoglobīna saturam samazinoties, tiek ierobežota asins spēja plaušās uzņemt skābekli un transportēt to tālāk organismā. Nepietiekama skābekļa piegāde savukārt veicina dažu dzīvībai svarīgu orgānu fizioloģisko funkciju samazināšanos. Viens no orgāniem, kas ir visjutīgākais pret skābekļa trūkumu, ir smadzenes, un tātad tieši noteiktu smadzeņu centru darbības traucējumi nepietiekamas skābekļa piegādes gadījumā tiek minēti kā viens no saindēšanās skarto stirnu netipiskās uzvedības cēloņiem. Bojātie iekšējie orgāni, jo īpaši aknas un nieres, izraisa pakāpenisku organisma disfunkciju, kā rezultātā dzīvnieks mirst.

 Bez iespējām glābt

Ja stirnai ir vērojamas tipiskas slimības klīniskās pazīmes un tā pārstājusi uzņemt barību, atliek tikai konstatēt, ka intoksikācija jau ir smagā formā. Mūsu pieredze liecina, ka šādos gadījumos, pat neskatoties uz ievietošanu iekštelpās un ārstēšanas mēģinājumiem, prognozes nav iepriecinošas – slimība ir neatgriezeniska un neārstējama.

Vai iespējams pasargāt?

Diemžēl arī stirnu aizsardzību pret saindēšanos ar rapsi ir ļoti grūti īstenot.

Kā rāda prakse, iespējamai atbaidīšanai paredzēto līdzekļu (repelentu) izmantošanai ir tikai ierobežota nozīme. Žogus ap nozīmīgiem rapša laukiem izveidot ir sarežģīti, un šis apstāklis izslēdz arī mehāniskās profilakses iespējas. Nebūtu iesakāma arī biedēšana un stirnu aizdzīšanu no rapša laukiem. Pirmkārt, šādām darbībām nav ilgstošas iedarbības un dzīvnieki šajos laukos atgriežas. Otrkārt – šādi izraisīts stress ziemā stirnām rada virkni citu nelabvēlīgu faktoru.

Tādēļ par piemērotāko rīcību uzskatām, ja tā var izteikties, agrīnu profilaksi. Vispiemērotākā metode – pareizs dzīvnieku uzturs to uzturēšanās vietās ziemā. Raksta autori, sadarbojoties ar medību iecirkņu lietotājiem, ir pārbaudījuši šādu preventīvo pasākumu efektivitāti.

 Metodes recepte

Tiešā rapša lauku tuvumā vienkāršās, pārnēsājamās barotavās jau augusta otrajā pusē sākām izvietot lucernu un āboliņa sienu, kaltētus zarus un dzinumus (zarus ar sausajām lapām, ko sagatavojām vasarā). No spēkbarības barotavās likām tikai auzas (vienā reizē līdz 2–3 kg vienā barotavā). Plus – brīvi izlikts laizāmais sāls.

Barošanas vietas bija no 10 līdz 100 metru attālumā no rapša lauka malas.

Mūsu novērojumi liecināja, ka dzīvnieki izvēlējās tās barošanas vietas, kur bija pieejams arī sāls.

Te gan jāpiebilst, ka medību saimniecībās stirnas ne vienmēr, tostarp pat ārkārtas situācijās, ēd sienu un līdz ar to šīs barības pasniegšana, lai izvairītos no saindēšanās ar rapsi, problēmu nespēj risināt. Daudz labāka situācija ir biotopos, kur stirnām ir iespēja dabiskā veidā baroties ar koku zariem – parasti šādā situācijā saindēšanās ar rapsi nenotiek vai arī vērojama ļoti mazā apjomā. Tādēļ acīmredzot arī ieteicamākā barība barotavās daudzviet būs iepriekš minētie vasarā sagatavotie kaltētie zari un dzinumi ar lapām (lapu koku zaru slotiņas – red.).

Noslēgumā – daži secinājumi

• "Rapša slimība" parādās tad, kad rapša proporcija uzturā veido vairāk nekā 60 %.

• Paaugstinot kopējo vides lietderību, pareizi īstenojot selektīvās medības un ieguldot mednieku darbu, var īstenot efektīvus pasākumus, lai samazinātu "rapša slimības" uzliesmojumu skaitu vietās, kur tādi konstatēti.

• Biotopos, kur stirnām nav pieejami svaigi koku zari, galvenais pretpasākums joprojām un vienmēr ir pareiza piebarošana.

• Medību saimniecībās ar palielinātu "rapša slimības" iespējamību papildus iepriekš minētajai kvalitatīvas barības pasniegšanai var palīdzēt arī ābolu izspaidu, auzu un īpaša barības maisījuma kombinācija, kas satur daudz strukturālo šķiedrvielu.

• Parasti tomēr ļoti svarīgi ir stirnām barību pasniegt savlaicīgi, tas ir, pirms ziemas sākuma, lai dzīvnieki varētu pie tās pierast. Barība jāpasniedz pietiekamā daudzumā, tai jābūt labas kvalitātes barībai, turklāt pasniegšanai jābūt regulārai.

• Un visbeidzot – ir svarīgi apzināties, ka gadījumā, ja nolemsiet pareizi piebarot stirnas, medību saimniecībā jānodrošina mierīga vide, jo pareiza stirnu un citu atgremotāju gremošana var notikt tikai vidē, kur dzīvnieki netiek traucēti.

Pieraksties jaunumiem