Dižmedības: trofejmedību aizliegums var...*

Autors: Korejs Bredšovs. Adelaides Universitāte*

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 4. jūlijā, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 6. jūlijā.

2015. gadā kārtējo reizi uzvirmoja karstas diskusijas par trofejmedību ietekmi uz sugu aizsardzību. Tās sākās pēc tam, kad plašu rezonansi visā pasaulē radīja ziņas par lauvas Sesila nomedīšanu Zimbabvē un īpaši apdraudētas sugas – melnā degunradža – medībām Namībijā. Šo divu incidentu dēļ atkal no jauna plašu skanējumu un arī zināmu sabiedrības atbalstu ieguva balsis, kas aicināja pilnībā aizliegt trofejmedības Āfrikā.

Tomēr, lai arī daudziem cilvēkiem (tai skaitā arī šā raksta autoram) tāds "rūpals" kā trofejmedību organizēšana un šīs medības kā tādas var šķist visai nepieņemams uzņēmējdarbības un naudas pelnīšanas veids, šā gada sākumā, reaģējot uz iepriekšminēto, vairāki pētnieki nāca klajā ar pilnīgi pretēja rakstura viedokli. Proti – trofejmedības, ja tās tiek organizētas un veiktas saprātīgi un balstās uz ilgtspējību, var kļūt par ļoti svarīgu instrumentu sugu saglabāšanas un dabas aizsardzības arsenālā!

 Par viedokļa izteicējiem

Jāpaskaidro, ka šis trofejmedības Āfrikā aizstāvošais viedoklis sākotnēji publicēts respektablajā un ietekmīgajā interneta domnīcā "The Conversation" (theconversation.com), kuras dibinātāju sarakstā lasāmi daudzu slavenu Apvienotās Karalistes augstskolu nosaukumi, un arī biedru saraksts ir ļoti, ļoti iespaidīgs. Domnīcas publikāciju mērķis ir sabiedrībai saprotamā veidā sniegt ziņas par akadēmisko pētījumu rezultātiem un zinātnes atziņām. Minētajā publikācijā par trofejmedību lomu sugu aizsardzībā kā autori minēti divi zinātnieki – šā raksta autors Korejs Bredšovs, Adelaides universitātes (Austrālijā) Bioloģijas zinātņu skolas sera Huberta Vilkinsa vārdā nosauktās Klimata pārmaiņu katedras vadītājs un Enriko Di Minins (Enrico Di Minin), Helsinku universitātes Dabas aizsardzības [grupas] pētnieks.

Par to, ko īsti apgalvo šie pētnieki un kādi ir viņu argumenti – turpmākajā rakstā.

Bet vispirms – īss ieskats situācijā, kas radījusi šo diskusiju...

 Plašais nosodījums

2015. gada jūlijā amerikāņu zobārsts Džeimss Palmers (James Palmer) devās uz Āfriku, kur, izmantojot medību loku, nomedīja lauvu. Šis fakts izraisīja īstu sašutuma vētru, jo, kā izrādījās, nomedītais lauva bija dabas vērotāju iemīļotais Sesils (Cecil) – patiess "skatuves zvaigzne" Hwange nacionālajā parkā, kas ir tūristu visvairāk apmeklētākā dabas aizsardzības teritorija Zimbabvē. Sašutuma vētras ugunīm eļļu vēl pielēja presē un citur izskanējušie apgalvojumi, ka attiecīgās medības bijušas nelikumīgas, kaut jāteic, ka Zimbabves valdība Palmeram nekādu apsūdzību šādā likumpārkāpumā tā arī netika izvirzījusi.

Vēl augstāks sašutuma vilnis kļuva tad, kad noskaidrojās, ka šīs nav bijušas vienīgās Teksasas zobārsta "lielās medības". Kā izrādījās, tā paša 2015. gada maijā viņš Namībijā nomedījis melno degunradzi – tātad apdraudētas sugas pārstāvi. Pēc šīs ziņas sociālie tīkli burtiski uzsprāga. Turklāt sprādziens gāja vaļā par spīti tam, ka izrādījās – šīs medības bijušas legālas, degunradža nomedīšana tikusi atļauta tādēļ, ka attiecīgais īpatnis uzskatīts par "pārpalikumu" aizsardzības programmā. "Tīklotājus" neinteresēja arī fakts, ka par šīm vienām medībām bija samaksāti 350 tūkstoši dolāru, kas nonāca sugas saglabāšanai paredzētajā kontā. Starp citu, ASV likumi ļauj ievest valstī ierobežotu daudzumu melnā degunradža trofeju, ja mednieki var neapstrīdami pierādīt, ka tās gūtas legālās medībās.

Kopumā šis ļoti politizētais gadījums ir vien niecīga lāsīte milzīgajā Āfrikas medību industrijā, kas, pieticīgi lēšot, šā kontinenta "medību valstīm" ik gadu ienes vairāk nekā 215 miljonus ASV dolāru. Jāuzsver, ka šī, pārsvarā ārzemju mednieku, par "īpašajiem dzīvniekiem" samaksātā nauda ļauj krietni papildināt citādi visai knapos līdzekļus, ko Melnā kontinenta valstis var atļauties ieguldīt dabas aizsardzībā.

 Jā, runa ir galvenokārt par naudu...

Rūpes par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu var būt (ir) dārgas. Tādēļ raizes par "naudas ģenerēšanu" šim nolūkam mūsdienās visā pasaulē kļuvušas par teju primāro domu, kas pastāvīgi nodarbina gan zaļi domājošu indivīdu un vides aizsardzības organizāciju, gan arī attiecīgo valstisko aģentūru un zinātnieku prātus. Turklāt Āfrikā līdzekļu atrašana dabas aizsardzībai ir lielāka problēma nekā citur pasaulē. Un tieši tādēļ iepriekš minētie zinātnieki atļaujas apgalvot –tieši trofeju medības ir veids, kā līdzekļus iegūt! Tas ir pat Āfrikas trofeju medību pienākums – ģenerēt naudu, lai aizpildītu robus dabas aizsardzības budžetā.

Atsevišķa tēma, protams, ir nu jau itin senais jautājums – vai trofeju medības ir ētiski attaisnojamas? Un – vai pārmetumus par medību neētiskumu mazina tas, ka medībās mūsdienās tiek izmantotas metodes un līdzekļi, kas mazina medījamā dzīvnieka ciešanas?... Te jāteic, ka morālā izvēle par vai pret trofeju medībām mums jāizdara katram pašam. Vai sabiedrībai kopumā. Savukārt, lai šo ētikas jautājumu atrisinātu, lai izdarītu optimālo izvēli, nepieciešamas zināšanas. Par to, kā viss notiek. Vai par to, kā visam vajadzētu notikt.

Pagaidām notiek tā: pasaules sabiedrībai joprojām ir daudz bažu par trofeju medībām, un šīs bažas kavē medības izmantot kā dabas daudzveidības un sugu aizsardzības instrumentu. Viena no lielākajām problēmām – no medībām gūtie ienākumi bieži nonāk privātās kabatās, nevis tiek novirzīti dabas aizsardzības vajadzībām un vietējo iedzīvotāju kopienu labklājībai. Pietrūkst arī precīzas zinātniskās informācijas, kas palīdzētu noteikt, cik daudz dzīvnieku var atļauties izņemt no konkrētās populācijas, lai procesa rezultāts būtu ilgtspējīgs. Nepārliecinoši ir arī daži no patlaban piekoptajiem trofeju medību veidiem. Piemēram, "konservētās lauvu medības" (kur lauvas tiek vairotas un audzētas nebrīvē un savvaļā palaistas mednieka ieroča priekšā) nekādā veidā nestimulē sugas labklājības veicināšanu īstajā savvaļā.

Tai pašā laikā, oponējot iepriekšējā rindkopā izteiktajām bažām, jāatzīst, ka trofeju medību pilnīga apturēšana var izrādīties pat liktenīga sugu aizsardzībai. Jā, protams, ieņēmumi no tūrisma, kas aprobežojas ar savvaļas dabas vērošanu, ir ļoti laba lieta, taču... vairākumā gadījumu ar tiem nepietiek, lai attiecīgajā vietā veiktu efektīvus sugu vai vides aizsardzības pasākumus. Vajag daudz vairāk naudas. Un, ja šādu papildu līdzekļu nav, [Āfrikā] visbiežāk pazūd arī stimuli, kas liek saglabāt savvaļas dabu. Ir pierādījies, ka tur, kur pietrūkst gribas (naudas) to saglabāt, dabiskie biotopi ātri vien pārtop par lauksaimniecības zemēm. Un, tas, saprotams, ir daudz sliktāk gan savvaļas dzīvniekiem, gan ekosistēmai kopumā.

Un vēl, tā – starp citu... Kaut šāds apgalvojums var šķist neticams, jāatzīst, ka trofeju medības rada arī mazāku oglekļa dioksīda "pēdu" nekā ekotūrisms – tāpēc, ka vienāda ienākuma gūšanai nepieciešams mazāk mednieku nekā ekotūristu. Vienkāršāk izsakoties – viens mednieks samaksā tikpat daudz, cik vesels pulciņš tūristu. Arī tas ir zināms fakts – parastu trofeju medību piedāvājums var radīt lielākus ieņēmumus nekā visveiksmīgāk strādājošais ekotūrisma uzņēmums.

Un, visbeidzot, medības var palīdzēt palielināt savvaļas populācijas, jo mednieki ir likumsakarīgi ieinteresēti lielākā dzīvnieku skaitā. Lielākas populācijas ir noturīgākas, tām nedraud izmiršana, un arī tādēļ mednieki ieinteresēti tās pasargāt. Šāda attieksme atkal jau pretstatāma ekotūrismam, kur cilvēkam nav īpašas intereses par populācijas lielumu – tūristam pietiek ieraudzīt dažus dzīvniekus, lai viņš justos saņēmis to, par ko samaksājis...

 Kā veidot trofeju medību "labo praksi"?

Lai risinātu iepriekš minētās un arī citas problēmas, kas tomēr piemīt trofeju medībām, lai uzlabotu šādu medību pienesumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, kā arī lai no šādām medībām būtu labums vietējiem iedzīvotājiem, publikācijas autori ierosina ieviest minimālos obligātos trofeju medību standartus.

Šajā "iztikas minimumā" ietilpst 12 obligāti pildāmi nosacījumi.

♦ Valdību darbs – noteikt obligātos maksājumus trofejmedību operatoriem. Būtībā – jāievieš nodoklis, kam turklāt jānonāk nevis kopējā valsts kasē, bet gan mērķfondā, kura uzdevums ir dabas aizsardzība un šīs aizsardzības organizēšana.

♦ Jāievieš īpašs marķējums un sertifikāti, kas ļautu identificēt (atpazīt) trofejas, kas gūtas vietās, kur notiek reāls dabas aizsardzības, sugu saglabāšanas un dzīvnieku labturības veicināšanas darbs.

♦ Ikvienā vietā (valstī, apvidū utt.), kur atļautas trofeju medības, nepieciešams veikt populāciju [zinātnisko] izpēti, lai pārliecinoši uzzinātu, ka medības nerada savvaļas dzīvnieku skaita samazināšanos.

♦Lai izskaustu nelegālo savvaļas dzīvnieku tirdzniecību (un tātad samazinātu malumedību apjomu), jāaizliedz jebkāda "mērķdzīvnieku" ķermeņa daļu "pēcmedību" tālākpārdošana.

♦ Medību tūrisma organizēšanas jomā priekšroka dodama tiem trofejmedību rīkotājiem, kas vai nu pārstāv vietējo kopienu, vai arī nomā šā pakalpojuma sniegšanas iespēju no vietējiem iedzīvotājiem.

♦ Jebkurā gadījumā medību piedāvātājiem un vietējām kopienām nepieciešams veidot "trestus", kas nodrošinātu ienākumu taisnīgu sadali un ilgtermiņā veicinātu attiecīgā apvidus ekonomisko labklājību.

♦ Nosakāma obligāta zinātniskajai izpētei nepieciešamās informācijas ievākšana par katru nomedīto dzīvnieku, ieskaitot audu iegūšanu ģenētiskajām analīzēm un zobu iegūšanu dzīvnieka vecuma noteikšanai.

♦ Valstiski nosakāma obligāta regulāra (ik pēc pieciem gadiem vai biežāk) atskaitīšanās un diskusijas par attiecīgajā apvidū (vai valstī kopumā) notikušo medību rezultātiem, par tālāk plānoto medību apjomu, kā arī medīto savvaļas sugu aizsardzības plānu izveide un periodiska aktualizēšana. Ja šādu atskaišu un plānu nav, valdība vai likumdevējs nepagarina atļauju rīkot medības attiecīgajā vietā.

♦ Visām atskaitēm, ievāktajiem datiem utt. jābūt publiski pieejamiem.

♦ Valstij jāveido neatkarīga medību novērotāju institūcija. Šādiem novērotājiem jāspēj bez brīdinājuma ierasties un pārbaudīt jebkuras kādviet notiekošās trofeju medības.

♦ Ja tiek atklātas nelikumīgas darbības vai nepieņemama medību prakse, šādās medībās gūtās trofejas tiek bez ierunām konfiscētas, bet medību atļaujas – anulētas.

♦ Jāievieš obligāta prakse, ka ikvienās trofeju medībās viesmednieku pavada profesionāls mednieks, kura uzdevums ir "kopēt" mednieku (neveiksmīga trāpījuma gadījumā veikt precīzu nāvējošu šāvienu, lai ātri izbeigtu medījamā dzīvnieka ciešanas).

 Vai jaunattīstības valstis spēj to visu īstenot?

Jā, tas ir iespējams, taču tikai tādā gadījumā, ja finansēšanas modeļi ir "caurspīdīgi" un ja attiecīgās valsts valdība ir gatava gan veicināt šādu tiešu atbalstu dabas aizsardzībai, gan arī vēlas ieviest trofeju medību uzraudzības un regulēšanas mehānismus. Autori pieņem, ka iespējamās korupcijas mazināšanai būtu nepieciešams veicināt arī zināmas starptautiskās vai reģionālās sadarbības formas.

 Kas notiks, ja nekas nemainīsies?

Atbilde ir vienkārša. Bez labākas trofejmedību pārraudzības, bez labākas pārvaldības un apsaimniekošanas, kas tiek balstīta uz zinātniskiem datiem... Ja tā visa nebūs, autori pamatoti bažījas, ka pretmedību histērija turpināsies un pieaugs. Nodarot ļaunumu gan bioloģiskajai daudzveidībai, gan arī mednieku un vietējām kopienām.

Ja pētnieku idejas tiks pieņemtas?... Kas zina? Varbūt no sliktā spēsim izvairīties.

* – Corey Bradshaw, University of Adelaide; raksts pieejams projekta "The Lead South Australia" (Creative Commons BY licence) ietvaros.

Pieraksties jaunumiem