Stirnu kazas. Ragi, kļūdas un fakti

Autori: Doc. MVDr. Dušans Rajskis (Dušan Rajský)PhD.Ing. Matūšs Rajskis(Matúš Rajský)PhD.,MVDr. Miroslavs Vodņanskis (Miroslav Vodňanský)PhD.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 4. jūlijā, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 6. jūlijā.

Ievada vietā – redakcijas piebilde. Šis raksts turpina iepriekšējā MMD numurā (3/2016) aizsākto tēmu. Tālab, piesakot šo publikāciju, ir vērts atgādināt būtiskāko iepriekšējā raksta atziņu. Proti, to, ka ragu veidošanās process, tai skaitā arī parūkveida ragi, nav tikai briežu dzimtas dzīvnieku tēviņu "privilēģija" – ragi reizumis var izaugt arī mātītēm. Tas ir tā dēvētais šķietamais hermafrodītisms, un kā visticamākais šādas anomālijas rašanās iemesls tiek minētas hormonāla rakstura problēmas. Vienlaikus tiek atzīts, ka pētījumi šai jomā nav pietiekami un ka daudzi apgalvojumi par šādu anomāliju izcelsmi un ar tām saistītajām citām ietekmēm uz dzīvnieka organismu itin bieži nav balstīti uz anomālo dzīvnieku tiešu novērojumu bāzes. Un tieši tādēļ tālāk aprakstītais slovāku veikums šai jomā ir pelnījis vislielāko uzmanību...

 Mūsu pētījums

Autoriem izdevies apsekot 17 stirnas, kas tikušas "deklarētas" kā stirnu kazas ar radziņiem vai stirnu kazas ar parūkveida ragiem. Vērtējot pēc pazīmēm, esam tās iedalījuši trijās grupās jeb kategorijās:

♦ diviem indivīdiem kādā atsevišķā attīstības posmā ragiem bija samērā attīstīta ragu pamatne un rozete, kā arī fizioloģiski izveidojušies un notīrīti ragi;

♦ kategorijā "stirnas ar klasiskiem parūkveida ragiem" varējām iekļaut trīs dzīvniekus;

♦atlikušos 12 gadījumus nebija iespējams klasificēt kā "klasiskus". Šai pēdējā (un lielākajā) grupā iekļāvām stirnas ar nenotīrītiem ragiem (ragi pilnībā vai daļēji klāti ar "samtu"), ko var dēvēt par tādiem kā pārejas formas anomāliem ragiem, ko dzīvnieki attiecīgajā laikā gan nenomet, taču no kuriem tomēr neveidojas raksturīgie parūkveida ragi. Jāpiebilst, ka, līdzīgi kā citi autori, arī mēs šeit pieļaujam kļūdas varbūtību. Proti, ir iespējams, ka dažos no šiem gadījumiem "stirnu mātīte ar radziņiem" patiesībā ir bijis stirnu āzis, kam piemitis hermafrodītisms vai cita veida interseksualitāte.

Tai pašā laikā arī mēs, atbalstot iepriekšējā rakstā paustās atziņas (MMD maija/jūnija numurā – red.), uzskatām, ka medību praksē biežāk notiek tieši pretējais – indivīdi ar anomāliem ragiem, kas noteikti kā tēviņi, faktiski ir bijuši stirnu mātītes. Šo apgalvojumu apstiprina arī mūsu veikto anamnēzes pētījumu dati, kas liecina, ka mūsu valsts (Slovākijas – red.) medību iecirkņos apmēram 70 % no tām stirnām, kas nomedīšanas brīdī uzskatītas par selektīvi izņemamiem stirnu bukiem ar parūkveida ragiem, patiesībā izrādījušās stirnu mātītes, kuru galvu grezno "parūka".

 Par medniekiem

Šāda maldīšanās nav jauna problēma, mednieki ar līdzīgiem gadījumiem [un kļūdām] saskārušies arī agrāk. Kā piemēru varam minēt stirnu, kas 1968. gadā tikusi nomedīta Slovākijā Trenčīnas (Trenčína) apvidū un kuras trofeja ir saglabāta medību kolekcijā (Mikláš, 1970). Šā īpatņa aptuvenais vecums lēsts 6–8 gadu robežās, ragiem ir neregulārs žuburojums, ragu stieņu garums 7 un 9 cm, ragi nepilnīgi notīrīti. Dzīvnieks ticis medīts kā āzis riesta laikā, tas uzturējies "ģimenes ganāmpulkā", kurā kopā ar minēto indivīdu bijusi arī jauna (aptuveni gadu veca) stirna un divi kazlēni. Mednieks uzskatījis, ka nomedījis "sliktu" stirnu āzi ar veselības traucējumiem, par ko liecinājuši nepilnīgi notīrīti ragi. Tomēr iekšējo orgānu izņemšanas laikā konstatēts, ka tā patiesībā ir stirnu mātīte laktācijas periodā, kura nesen dzemdējusi.

Vai medniekiem par šādu kļūdīšanos jāpārmet? Diez vai. Novērojot stirnu dabā, pārbaudes iespējas, piemēram, attiecībā uz ragu sezonālo nomešanu, riesta norisi, grūsnību, mazuļu dzimšanu un zīdīšanu, ir ierobežotas un ļoti atkarīgas no daudziem blakus apstākļiem. Mānīgas vai nepamanāmas var būt pat it kā drošas atpazīšanas pazīmes, daudz ko nosaka arī novērotāja prasmes. Turklāt vizuālā izpēte jebkurā gadījumā ir subjektīva.

Diemžēl pat pēc acīm redzami anomāla dzīvnieka nomedīšanas "detaļām" ne vienmēr tiek pievērsta uzmanība.

 Sekas – datu trūkums

Viss iepriekš minētais noved pie likumsakarīga rezultāta – zinātniskās izpētes nav; pat gadījumos, kad nomedīts indivīds ar izteiktu ragu anomāliju, kā dokumentārs materiāls visbiežāk parādās tikai trofeja un/vai tās fotodokumentācija.

Jāatzīst, ka arī mums pieejamajā ārvalstu literatūrā neaizdevās atrast informāciju par šādas anomālas, savvaļas medību iecirknī nomedītas ragotas stirnu kazas patoloģiski anatomisku secēšanu, laboratorijas izmeklējumiem (tostarp histopatoloģiskajiem) un pilnīgu, profesionālu gadījuma materiālu apkopojumu.

Tādēļ šķiet, ka precīzu informāciju par parūkveida ragu rašanās fizioloģiju un anatomiju stirnu kazām varētu sniegt tikai šāda indivīda (stirnu kaza ar radziņiem vai parūkveida ragiem) uzraudzība stirnu dārzu saimniecībās. Tiesa, šādas anomālijas stirnu populācijā ir relatīvi retas, biežāk pieejama informācija (piemēram, Scherer un Dvořák, 2009, u.c.) par "parūku" rašanos stirnu tēviņiem eksperimentālajās stacijās pēc stirnu buku kastrācijas un testosterona izmantošanas.

Tādēļ ļoti iespējams, ka īpaša vērtība ir diviem tālāk aprakstītajiem gadījumiem Slovākijā, ko autoriem izdevās gan konstatēt (klīniski noteikt), gan arī veikt dziļāku izpēti.

 Kaza Nr. 1

Pirmais gadījums. Stirnu kaza ar parūkveida ragiem, kas tika atklāta, pateicoties vairākiem nejauši ar tā saucamās meža kameras palīdzību 2012. gadā iegūtiem fotoattēliem.

Visas medību sezonas laikā novērojām šo stirnu medību iecirknī. Viņa bija viena, bez mazuļiem, taču šo faktu neuzskatījām par neauglības pierādījumu. Nākamās ziemas beigās, jau 2013. gadā, dzīvnieks tika atrasts miris. Pateicoties šai vietā tai laikā valdījušajam ilgstošajam salam, stirnas līķis bija labi saglabājies un bija izmantojams gan rūpīgai novērtēšanai, gan patoloģiski anatomiskajai izmeklēšanai. Lūk, daži rezultāti...

♦ Salīdzinot parūkveida ragus dzīva dzīvnieka (2012. gadā) fotogrāfijā un pēc nāves (2013. gadā), varējām secināt, ka vērojams "parūkas" masas pieaugums.

♦ Sekcijas laikā tika konstatēta grūsnība, par ko liecināja divi vīriešu dzimtes embriji un citas anatomiskas grūsnības pazīmes (augļa apvalki, augļa ūdens).

♦ Pētāmā indivīda iekšējie orgāni un anatomisko struktūru paraugi no ķermeņa dobumiem tika iekonservēti un pakāpeniski pakļauti laboratorijas izmeklējumiem. Histoloģisko analīžu novērtējumu, kurā, mums par lielu pārsteigumu, tika identificēta sēklinieka parenhīma (pamataudi – red.) detalizēti aplūkosim kādā no nākamajiem rakstiem.

 Kaza Nr. 2

Otrs gadījums, kas palīdzēja gūt zināšanas par ragu izveides fenomenu stirnu mātītēm un tādu ragu izveidi, kas morfoloģiski izskatās kā klasiski parūkveida ragi, ir raksta tapšanas brīdī (2013. gada maijā) pētītā stirna, kam, mūsuprāt, ir īpaši interesanta ģenēze (izcelšanās, rašanās; attīstības process; attīstības vēsture – red.)

Šis dzīvnieks tika turēts nelielā stirnu dārzā, kurā tas bija nokļuvis pavisam jauns – apmēram 2–3 nedēļu vecumā. Mazulis tika atrasts lopbarības augu pļaušanas laikā medību iecirknī. Pēc nonākšanas dārzā stirna tika turēta izolēta no citiem šā dārza dzīvniekiem līdz pat trīs gadu vecumam, kad audzētājs atklāja, ka kaziņai vienā galvas pusē veidojas ragi savdabīgas plakanas "pogas" formā. Jāpiebilst, ka šie ragi tika arī notīrīti.

Šajā laikā šajā dārza nodalījumā tika apzināti ielaists stirnu tēviņš. Ceturtajā gadā kazas ragu veidojums saglabājās nemainīgs, bet riesta laikā tika novērota pārošanās. Pēc deviņiem mēnešiem kaza nometa ragus un piecu gadu vecumā dzemdēja divus mazuļus – vīrišķā un sievišķā dzimuma. Mazuļi pēc pārvietošanas uz citu dārzu diemžēl gāja bojā, taču tas notika negadījumā, kam nav nekādas saistības ar aprakstīto gadījumu.

Sestajā dzīves gadā stirnu mātītei atkal tika novērota ragu augšana (jau izteiktā parūkveida formā), un riesta laikā atkal notika pārošanās. Septītajā dzīves gadā "parūkas" augšana turpinājās, stirnu mātītei piedzima divi sievišķā dzimuma mazuļi. Šīs kaziņas joprojām dzīvo dārzā, bet, neraugoties uz novēroto pārošanos, mazuļu dzimšana nav fiksēta.

Astotajā stirnu kazas dzīves gadā parūkveida ragu augšana turpinājās, bet martā notika aborts (embrijs bija sievišķā dzimuma). Pēc tam grūsnība vairs netika fiksēta. Dzīvnieks pēkšņi nomira dzīves desmitajā gadā.

 

Pamatojoties uz minētajiem gadījumiem, varam neapstrīdami secināt, ka vismaz daļa stirnu, kas klīniski vērtējamas kā stirnu mātītes ar parūkveida ragiem, var piedalīties reproduktīvajā ciklā un sekmīgi vairoties.

Pieraksties jaunumiem