Mēris un mednieki. Eiropa*. Mēra teātris, 3. daļa

* – EFSA AHAW Panel (EFSA Panel on Animal Health and Welfare), 2015. Scientific opinion on African swine fever. EFSA Journal 2015;13(7):4163, 92 pp. doi:10.2903/j.efsa.2015.4163; dokumenta tulkojums nodrošināts, pateicoties Latvijas Medību saimniecības attīstības fonda finansējumam.

Raksts šajā lpp. publicēts 2016. gada 10. maijā, savukārt žurnālā MMD – 2016. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 11. maijā. Pēc tulkojuma publikāciju sagatavojis Didzis Pakalns

 

Pēc publikācijām par Āfrikas cūku mēri (ĀCM) divos iepriekšējos MMD numuros acīm redzama kļuvusi nepieciešamība precizēt divus jautājumus. Pirmais saistās ar Latvijas līdzšinējām darbībām mēra apkarošanā (precīzāk – ar to, no kurienes tieši šāda "politika" izaugusi), otrais – ar MMD janvāra/februāra numurā minētajiem faktiem par mežacūku populācijām citās Eiropas valstīs.

Šīs publikācijas tiešs pamats ir agrākajās MMD publikācijās jau pieminētais Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA – European Food Safety Authority) pētījums par Āfrikas cūku mēri* , kas publicēts "EFSA Journal" 2015. gada 14. jūlija laidienā. Pētījums tapis pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma, tajā apkopoti ekspertu atzinumi, dokumentā paustās atziņas balstītas uz vairāk nekā 170 (!) dažādiem pētījumiem, rakstiem, datu krājumiem un citiem respektabliem un drošiem avotiem.

No dokumenta ievada: "[Pētījuma] mērķis ir piedāvāt mežacūku populāciju potenciālo apsaimniekošanas modeli ĀCM kontroles vajadzībām. Mērķa sasniegšanai vispirms tika veikta līdzšinējo publikāciju un literatūras analīze, lai noskaidrotu dažādu apsaimniekošanas stratēģiju ietekmi uz mežacūku populāciju demogrāfiju. Nekur Eiropā nav dokumentēta šo dzīvnieku populācijas samazināšanās vairāk par 60 %, ja tiek izmantotas parastās medību metodes. Otrajā pētījuma etapā konsultatīvās tikšanās laikā 30 eksperti apsprieda citas – netiešās – mežacūku populāciju kontroles metodes, kas varētu palīdzēt apturēt ĀCM izplatīšanos. Trešais solis bija epidemioloģiskās situācijas simulēšana un attiecīgu modeļu izstrāde, salīdzinot dažādas populāciju apsaimniekošanas metodes vai šo metožu kombinācijas. Šī modelēšana parādīja, ka darbības, kas noved pie populācijas samazināšanās par vairāk nekā 70 % un efektīvas ĀCM kontroles, ir iespējamas teorētiski, taču nav īstenojamas praksē, ja ilgst vienu medību sezonu. Tradicionālās populācijas kontroles metodes, (piemēram, piebarošanas aizliegums vai mērķtiecīga sieviešu dzimuma īpatņu medīšana) var efektīvi apturēt ĀCM tikai tad, ja "kontroles apgabalā" tiek īstenotas vairākus gadus pēc kārtas. Vienlaikus tika arī noskaidrots, ka ĀCM izplatības apturēšanā var būt efektīvs tāds saimniekošanas modelis, kas ietver dažādu metožu kombināciju"

Mēra izplatības iegrožošana

Laikam jau sazvērestību meklētājiem nepatiks. Starptautiskās pētnieku grupas atzinumi faktiski sakrīt ar pamatpostulātiem, ko Latvijas mednieku sabiedrībai nu jau teju divus gadus mēģina iestāstīt mūsu atbildīgie dienesti. Diemžēl sabiedrībai nereti – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, tādēļ jāklārē atkal un atkal. Tādēļ šeit arī MMD atļausies vēlreiz uzskaitīt būtiskākos atzinumus, secinājumus un ieteikumus, kas minēti EFSA ziņojumā.

# Pētījumā teikts: lai ĀCM tālāku izplatību varētu iegrožot, vēlamais mežacūku populācijas blīvums, ņemot vērā šīs sugas reproduktīvās spējas, ir 0,1–0,2 īpatņi vienā kvadrātkilometrā. "Izsakoties literāri," teikts pētījumā, "tas nozīmē, ka skartajās ES valstīs mežacūku populācijas jāsamazina par 80–90 %." Turpat gan arī piebilsts, ka šādu destruktīvu stratēģiju ir grūti, faktiski neiespējami, īstenot; to agrāk jau pierādījuši citu infekcijas slimību uzliesmojumi mežacūku populācijās.

# Visefektīvāk mēra tālāku izplatīšanos ārpus skartās teritorijas (tā dēvētās uzliesmojuma zonas) varētu novērst īsā laika posmā šai zonā veikta masīva depopulācija (resp., ļoti intensīva mežacūku nīdēšana, dažu mēnešu laikā attiecīgajā vietā samazinot populāciju par vairāk nekā 70 %) apvienojumā ar kritušo dzīvnieku ķermeņu atrašanu un utilizāciju. Tomēr eksperti uzsver, ka šāda masīva depopulācija iespējama tikai tad, ja tiek izmantoti līdzekļi, kas "neatbilst parastajām savvaļas populāciju apsaimniekošanas metodēm, piemēram, indēšana vai medīšana, izmantojot nakts redzamības ierīces". Jāpiebilst, ka šāda radikāla pieeja citviet pētījumā dēvēta par neētisku, minēts arī, ka tā var novest pie sugas pilnīgas iznīdēšanas kādā platībā.

# Līdz ar to eksperti secina: ĀCM ierobežošanas (lasi – populācijas apjoma samazināšanas) pamatā liekama nevis ātra un nežēlīga masīva depopulācija, bet gan ilgākā laika posmā īstenots tradicionālo populāciju apsaimniekošanas metožu komplekss, kas balstās uz, piemēram, piebarošanas aizliegumu, pastiprinātām medībām kopumā, mērķtiecīgu pieauguma (jauno dzīvnieku) vai sievišķā dzimuma meža cūku izmedīšanu. Ieteicamas dažādas šo "rīku" kombinācijas. Savukārt ilgāks laiks nepieciešams tāpēc, ka uz tradicionālajām metodēm balstītā kombinētā stratēģija neiedarbojas uzreiz – tās rezultāti kļūst redzami tikai tad, kad savvaļā nomainījušās vairākas mežacūku paaudzes. Eksperti uzsver, ka visā šai laikā infekcija, visticamāk, turpinās mežacūku populācijā izplatīties.

# Tieši tādēļ jebkuras stratēģijas īstenošanā būtiska nozīme ir arī teritorijas izmēram, kurā tiek veikti ĀCM ierobežošanas pasākumi. Epidemioloģiskā modelēšana ļāvusi secināt, ka, lai cīnītos pret mēra aizvien tālāku un tālāku izplatību, jebkuras īstenotās stratēģijas pamatā liekams princips, ka izvēlētās darbības jāveic gan tieši zonā, kur mēris konstatēts, gan buferzonā ap to. Lai gan eksperti norāda, ka buferzonas lielums atkarīgs no izvēlētās stratēģijas, ziņojumā vairākkārt ieteikts, ka liela populācijas blīvuma gadījumā tai jābūt ne mazākai par 200 km ap ĀCM skarto apgabalu. Un tas savukārt nozīmē, ka Latvijas gadījumā šī zona patiešām attiecas faktiski uz visu valsts teritoriju...

# Ziņojumā, runājot par mēra tālākas izplatīšanās riskiem, līdzās citam teikts: lai gan ES austrumos nav ĀCM vīrusa rezervuāru jeb dabisko pārnēsātāju (atgādināsim – Āfrikā un ES dienvidos vīrusu izplatīt palīdz t.s. mīkstās ērces), "ir vairāki mehānismi, kas var nodrošināt vīrusa ilgstošu cirkulāciju mežacūku populācijās". Un turpat uzsvērts: "Galvenie riska faktori ir cilvēka darbība, piemēram, nelegāla inficētas cūkgaļas pārvadāšana, zems biodrošības līmenis mājas cūku saimniecībās un mežacūku koncentrēšana ar piebarošanas palīdzību."

# Piebarošanas aizliegums ir visu pētīto mēra ierobežošanas kombinēto stratēģiju sastāvdaļa. Tostarp eksperti secina, ka piebarošanas liegums, lai ierobežotu populācijas reproduktīvās spējas, visticamāk, patiesi efektīvi var darboties tikai tur, kur vide nav īsti piemērota mežacūku dzīvošanai – tas ir, vietās, kur bez piebarošanas populācija nespētu nedz rasties, nedz izdzīvot un vairoties.

# Papildu barības piedāvāšana mežacūkām mēra skartajās teritorijās pētījumā gan netiek noniecināta pilnībā. Ir nianses. Proti, piebarošana no piebarošanas atšķiras. Eksperti atzīst, ka barības izmantošana mežacūku pievilināšanai, lai medītu veiksmīgāk un intensīvāk, var būt viena no ĀCM ierobežošanas stratēģijas sastāvdaļām. Piebarošana tās "klasiskajā" izpratnē gan nav vēlama. Taču – kur beidzas pievilināšana un sākas piebarošana? Pētījumā atzīts: "Diemžēl joprojām nav pietiekami daudz zinātniskās informācijas, lai precīzi noteiktu slieksni tam piedāvātās barības daudzumam, kas atšķir mežacūku pievilināšanu veiksmīgākas medīšanas nolūkos no piebarošanas, kas pastiprina vairošanos. Ir skaidrs, ka šis slieksnis ir atšķirīgs dažādās dzīvotnēs, to nosaka arī attiecīgajās teritorijās piekoptās medību metodes un mežacūkām piedāvātās papildbarības veids." Kopumā eksperti ir vienisprātis vien par pamatdomu – mežacūkām piedāvājamā papildbarība attiecīgajā vietā nedrīkst uzlabot populācijas dabisko izdzīvotspēju un veicināt vairošanos.

Strādnieki mednieki

Turpmāk rakstītais varētu būt atbilde neticīgajiem, kas apšaubījuši MMD janvāra publikācijā pausto – ka Latvija nav vienīgā cūku paradīze šai pasaules daļā; ka zinātnieki atzīst, ka mednieki ir vienīgie reālie darba darītāji, kas var īstenot jebkuru no ĀCM iegrožošanas stratēģijām; ka, par spīti mednieku veikumam, mežacūku populācijas patlaban tomēr neizbēgami pieaug visur Vecajā pasaulē.

Runājot par šo jautājumu, EFSA pētījums atsaucas uz nesenu Eiropas mēroga publikāciju (Massei et al., 2015), kurā apkopoti un analizēti dati par mežacūku populācijām 18 Eiropas valstīs pēdējās trijās desmitgadēs. Pētījumā rakstīto nav iespējams pārprast: "Viscaur Eiropā medības bijušas galvenais šīs sugas mirstības cēlonis." Turpat līdzās autori salīdzina mežacūku populāciju demogrāfijas tendences ar mednieku populāciju demogrāfijas tendencēm šajā laika nogrieznī un izvērtē mednieku veikumu mežacūku skaita ierobežošanā. Tiek atzīts, ka informācija par mednieku guvumu daudzviet ir vienīgais ticamais avots, no kā smeļama informācija par situāciju attiecīgajā valstī: "Dati par mežacūku populācijas lielumu ir bāzēti uz ziņām par nomedītajiem šīs sugas īpatņiem, ko sniegušas vai nu vietējās vai nacionālās mednieku apvienības, vai institūcija, kas [attiecīgajā teritorijā] koordinē medības (akadēmiskais vai zinātniskās pētniecības institūts, vietējās varas iestāde u.tml.). Protams, novērtējuma precizitātes līmenis dažādās vietās un dažādos laika posmos var būt atšķirīgs, tomēr [jāatzīst, ka] "medību somas" apjoms patlaban ir vislabākais rīks, kas ļauj novērtēt tendences mežacūku populācijās."

To, kādas bijušas šīs tendences laika gaitā dažādās Eiropas valstīs, uzskatāmi rāda diagrammas, kas publicētas līdzās. "Ārzemju līkņu" pamats ir EFSA pētījumā 45. lappusē publicētie attēli, savukārt informācija par mežacūku populācijas apjomu Latvijā balstīta uz Valsts meža dienesta datiem.

Ko par to visu teic Eiropas pētījuma autori?

Lūk, vēl viens citāts: "Tendences ir tādas, ka kopumā mežacūku populācija pieaug visā Eiropā. Par to liecina arī šo dzīvnieku aizvien kāpjošā postošā ietekme uz kultūraugu sējumiem un aizvien biežākā iesaiste ceļu satiksmes negadījumos. Šīs tendences var saistīt ar dažādu specifisku bioloģisko faktoru kopumu, kas raksturīgs šai sugai, piemēram, ļoti augsta reproduktivitāte, izturēšanās un barošanās paradumu plastiskums un izcila spēja paplašināt apdzīvotās teritorijas. Tāpat vērā ņemami arī cilvēka darbības radītie faktori, piemēram, pārmaiņas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, īpašu "sporta medību saimniecību" izveide, [medījamo dzīvnieku] piebarošana, kā arī cilvēka veicinātās vides pārmaiņas, lielo plēsēju neesamība un aizvien maigākas ziemas. Tas viss kopumā nodrošina mežacūku arvien veiksmīgāku izdzīvošanu."

Līdzās tam medniecības stāvoklis Vecajā pasaulē tiek vērtēts kā mazāk cerīgs: "Mežacūku skaita pieaugumam Eiropā neseko atbilstošs mednieku skaita kāpums – vairumā valstu tas ir vai nu stabils, vai arī samazinās."

Secinājumi šīs nodaļas noslēgumā ir nepārprotami...

# "Tā kā nomedīto mežacūku skaits lielākajā daļā Eiropas valstu aizvien pieaug, var uzskatīt, ka šo dzīvnieku skaits šajās valstīs palielinās."

# "Lai gan tieši medības ir galvenais mežacūku mirstības cēlonis, mednieku skaits vairumā Eiropas valstu samazinās."

# "Ņemot vērā pēdējo 30 gadu tendences mežacūku populācijās, nav nekādu pazīmju, ka dažos turpmākajos gados populāciju pieauguma temps varētu samazināties."

Vai tiešām pūliņi bezcerīgi?

Kā jau teikts, EFSA pētījuma ietvaros rūpīgi pētīta arī zinātniskā literatūra par mežacūku medībām. Šā veikuma kopsavilkums sākas ar jau iepriekš minēto atziņu, ka nav dokumentētu faktu, ka kaut kur Eiropā vienas medību sezonas laikā mežacūku populāciju būtu izdevies samazināt par vairāk nekā 60 procentiem. Minēti arī ne pārāk veiksmīgi mēģinājumi to izdarīt. Piemēram: "Ikgadējās regulārās medības Francijas Châteauvillain-Arc-en-Barrois mežos (11 000 ha) laikposmā no 1982. līdz 2004. gadam ļāva ik gadu samazināt populāciju par vairāk nekā 40 % (pēc reproduktīvā perioda beigām). Lai arī kopumā ikgadējā mežacūku mirstība dažādās ES dalībvalstīs var tuvoties 60 %, tomēr, ņemot vērā šīs sugas augstās reprodukcijas spējas, populācijas samazinājums, kas ir mazāks par 65 %, nozīmē to, ka Eiropā mežacūku populācijas pieaug."

Lielāko Eiropā dokumentēto populācijas samazinājumu izdevies sasniegt kādā nieka 723 ha lielā, iežogotā (!) Spānijas medību saimniecībā. Tur rīkotas intensīvas medības ar mērķi mežacūkas izskaust pilnībā, taču, par spīti visām nīdētāju pūlēm, panākumi bijuši krietni pieticīgāki – vien 56,8 % samazinājums pēc reproduktīvā perioda beigām. Citviet pasaulē gan dokumentēti varenāki "sasniegumi". Piemēram, ir ziņas ka kādviet piecu dienu laikā izdevies likvidēt pat 80 % vietējās mežacūku populācijas, taču... tas noticis, medījot no lidaparātiem. ESFA pētījumā atzīts: "Šāda taktika iespējama vietās, kur mērķdzīvnieku uziešanu netraucē uz zemes esošā veģetācija (piemēram, Austrālijas un ASV sausajos apgabalos), bet, protams, nav izmantojama cilvēku relatīvi blīvi apdzīvotās teritorijās. Līdz ar to redzams, ka Eiropā, kur medības tiek piekoptas kā privātpersonu vaļasprieks, ir maz ticama situācija, ka mežacūku populācijas var tikt samazinātas par 70 %, kas ir robeža, lai tās būtu stabilas – resp., nepieaugtu."

Zinātniskās literatūras apskatā pamatīgi pētītas arī alternatīvas mežacūku skaita samazināšanas metodes, īpašu uzmanību pievēršot ķeršanai slazdos. Minēts, ka dažviet pasaulē šī metode nereti izmantota apvienojumā ar parastajām medībām un indēšanu. Un tomēr arī šādā gadījumā maģiskā nepieciešamā samazinājuma robeža – 70 procenti sezonā – ir tālu. Nav datu, ka kādviet tas būtu izdevies. Pētījuma autori raksta: "Vērtējot Eiropas kontekstā, šī metode ir daudz dārgāka un mazāk efektīva nekā parastās medības." Te var jautāt – sak, kāpēc slazdošanai pievērsta tāda uzmanība? Iespējams, tas ir tādēļ, ka kāds ungāru veikts pētījums liecina, ka slazdošanai var būt mērķtiecīgs raksturs – šai zemē ar kādviet 20 000 ha platībā izvietotiem 30 dzīvķeramiem slazdiem izdevies izķert trešdaļu populācijas, turklāt slazdos iekļuvuši lielākoties pusaugu rukši un sievišķā dzimuma sivēni. Un, kā atzīts vairākumā zinātniskās literatūras avotu, tieši "sievišķā dzimuma īpatņu īpatsvara samazināšana ir visefektīvākais populācijas kontroles veids". Tiesa, tiek arī atzīts, ka šāda taktika mednieku ikdienas praksē nekur Eiropā nav pārāk iecienīta: "Parasti tiek medīts izlases veidā, uzmanību koncentrējot uz pieaugušiem kuiļiem, un arī sivēni veido pārāk mazu daļu medību guvumā."

Medīt intensīvāk, bet – ar prātu

Zīmīgi, ka EFSA pētījuma zinātniskās literatūras apskatā pieminētas arī iespējamās sekas, ko var radīt intensīvāka medīšana – gan tradicionālā veidā, gan ar slazdiem. "Mežacūkas lieliski piemērojas jaunām situācijām, tās spēj mainīt savus uzvedības paradumus, piemēram, aktivizējoties tikai naktīs, operatīvi paplašinot bara uzturēšanās apgabala robežas un sākot intensīvāk vairoties." Tātad papildu centieni samazināt populāciju var vest arī pie pretēja rezultāta, kas izpaužas kā "kompensējošs skaita pieaugums, dzīvnieku ienākšana no kaimiņu apvidiem, kā arī mērķtiecīga mežacūku došanās prom no "mērķa apvidus"".

Šo atziņu īpaši izceļam tādēļ, ka tā, iespējams, var kalpot par atbildi tiem medniekiem Latvijā, kas stāstījuši MMD par novēroto Latvijā – kopš ĀCM parādīšanās un "mēru pieņemšanas" dažas medību platības piepeši kļuvušas cūku tukšas (kaut neviens mēra nobeigts ruksis mežā nav atrasts), bet citviet atkal vērojams pamatīgs, ne ar ko neizskaidrojams mežacūku skaita pieaugums. Iespējams, tā tiešām ir mežacūku "gudrā atbilde" uz straujām pārmaiņām mednieku taktikā. Diemžēl pētījumi šai jomā mūsu zemē nenotiek. Bet vajadzētu gan! Kā nekā – nu jau pāris gadu esam priekšpostenis cīkstiņā ar ĀCM, kur kā izmēģinājumu poligonā tiek īstenotas pētnieku ieteiktās stratēģijas un kur tātad ir īstā vieta un laiks padziļināti pētīt mežacūkas. Taču nekā – strādājam, bet nemācāmies...

Kādai saimniekošanai vislabākie augļi?

Skaidrs ir viens: patlaban Latvijā apstākļi iegrozījušies tā, ka galvenajiem strādniekiem – medniekiem – gribot negribot jāliek malā tradicionālās saimniekošanas metodes un sadarbībā ar Pārtikas un veterināro dienestu jāpārorientējas uz darbošanos režīmā, kas paredz vai nu mēra klātbūtni, vai mēra gaidīšanu. Un, lai gan nupat jau mūspusē it bieži dzirdamas atziņas, ka slimības parādīšanās arī Kurzemē ir tikai laika jautājums, un arī EFSA pētījumā minēts Latvijā jau daudz dzirdētais mēra izplatības neizbēgamais ātrums – kādi 50 km gadā –, pētnieku izskaitļotie modeļi pieļauj arī kripatiņu varbūtības, ka mēri var izdoties apturēt. Un, kaut ir diezgan skaidrs, ka Latvijas mērogā šī kripatiņa ir mikroskopiska (te der atgādināt agrāk MMD rakstīto, ka godīgi jāatzīst – latviešu centieni mēra jomā kalpo "pārējās Eiropas", nevis mūsu pašu labuma sargāšanai...), ir vērts mēģināt.

Ko šai sakarā ieteic EFSA pētījums?

No iepriekš rakstītā jau skaidrs – kāda viena taktika labumu nenes. Ja neskaita, protams, "masīvo depopulāciju", pēc kuras, tā teikt, zāle mežā neaug. Te jāpiebilst – lai gan šādu iznīcināšanu par faktiski neīstenojamu uzskatījuši pētījuma autori, MMD rīcībā ir ziņas, ka kādiem nedaudziem Latvijas medību klubiem savās platībās tas vairāk vai mazāk izdevies. Kā stāsta, šais vietās, kur rukši mēra gaidās pērn un aizpērn slaktēti pārāk centīgi, medībvīri tagad sēžot pliki un nabagi – bez cūku mēra, bet arī bez mežacūkām savās platībās. Īsi sakot – kas par daudz, tas par skādi.

Kāds būtu labākais taktiku apvienojums? Šķirstot EFSA pētījuma iztulkotās lappuses un mēģinot izvilkt lietderīgo esenci no šā, jāatzīst, kopumā diezgan samudžinātā dokumenta (tas tāds ES stiliņš – birokrātiski murkāties riņķī un apkārt, cenšoties izvairīties no konkrētības), jāsummē atsevišķi ieteikumi no dažādām pētījuma nodaļām:

# pats efektīvākais līdzeklis mēra tālākas izplatības apturēšanā ir kritušo dzīvnieku pēc iespējas ātra aizvākšana (tātad mednieku gadījumā – mēra skarto dzīvnieku līķu uziešana un tūlītēja, obligāta ziņošana Pārtikas un veterinārajam dienestam; šai taktikai pieskaitāma arī "prevencija" – nomedīto rukšu laboratoriska pārbaude);

# pastiprināta medīšana – intensīvāka nekā tradicionālajā režīmā, taču arī ne pārāk intensīva, lai neradītu cūkās nepārvaramu vēlmi mainīt izturēšanās paradumus;

# mērķtiecīga medīšana – lai gan "naudīgais sievišķā dzimuma periods" Latvijā beidzies, nebūtu gudri atgriezties tikai pie vīriešu kārtas pieaugušo īpatņu medīšanas vietās, kur mežacūku joprojām par daudz. Patīk vai ne, "jāpaņem ārā arī pa dāmītei". Par sivēnu un "čemodāniņu" nasku aplasīšanu nemaz nerunājot. Kā nekā pētījumā apgalvots: "Kopumā ĀCM ierobežošanas stratēģijai, lai tā sāktu nest augļus, jāilgst vismaz divus līdz trīs gadus un jāietver gan efektīva kritušo dzīvnieku ķermeņu atrašana, aizvākšana un utilizācija (līdz 50 % no visiem kritušajiem), gan arī tradicionālās medības ar pamatmērķi ik sezonā "izņemt no populācijas" 30–40 % ikgadējā pieauguma."

# piebarošana – skat. iepriekš par atšķirību starp ēsmu pievilināšanai (kas var palīdzēt medīt mērķtiecīgi) un barību, kas veicina populācijas izaugsmi. Starp citu, pētījumā minētas dažās mūsu kaimiņvalstīs noteiktās normas. Polijā, piemēram, vietās, kur ieviests piebarošanas aizliegums (ĀCM inficētajā zonā), pievilināšanai atļauts izlikt līdz 10 kilogramiem barības vienā kvadrātkilometrā vienā mēnesī; citviet speciālu ierobežojumu nav, bet piebarošana atļauta tikai no oktobra līdz martam. Igaunijā pētījuma tapšanas laikā (2015. g.) vispārējā piebarošanas norma bijusi 100 kg barības vienai cūkai gadā; pētījumā apgalvots, ka mūsu ziemeļu kaimiņzemē citi piebarošanas ierobežojumi šai laikā nav ieviesti.

Un visbeidzot, šā apskata noslēgumā, lai vēlreiz atvēsinātu prātus tiem, kas joprojām uzskata, ka tieši Latvija bijusi un ir lielākā mežacūku paradīze Eiropā, vēl viens citāts no pētījuma: "Mežacūku populāciju blīvums, vērtējot Austrumeiropas valstis, kļūst lielāks nosacītā virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem. Populāciju blīvums šajās valstīs uz visas Eiropas fona vērtējams kā relatīvi vidējs. Tas ir zems (mazāk nekā 0,2 mežacūkas vienā kvadrātkilometrā) Ukrainā, mērens (0,3–0,4 mc/km2) Baltkrievijā un Krievijas centrālajos un ziemeļrietumu apgabalos, augstāks Baltijas valstīs un Polijā, kur mežacūku populācijas blīvums pieaug no 0,1–0,17 mc/km2 Igaunijā līdz 0,5–0,6 mc/km2 Polijā, kur blīvums ir visaugstākais no ĀCM skartajām ES valstīm. Tiesa, jāpiebilst, ka šeit minēti vidējie rādītāji – valstu iekšienē atsevišķos apvidos blīvums var atšķirties no vidēji aprēķinātā."

 

Pieraksties jaunumiem