Medības un mednieki sabiedrības spogulī

Raksts sagatavots, balstoties uz atvērtās pieejas (licence CC BY 4.0) zinātnisko publikāciju Byrd, Elizabeth; Lee, John G.; Widmar, Nicole J.O. 2017. "Perceptions of Hunting and Hunters by U.S. Respondents", Animals 7, no. 11: 83. Publikācijas avots pieejamshttps://doi.org/10.3390/ani7110083.

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 10. septembrī, bet šajā lapā ievietots 9. septembrī.


Šis raksts sagatavots, balstoties uz publikāciju "ASV respondentu priekšstati par medībām un medniekiem", kuras autori Elizabete Bairda, Džons G. Lī un Nikola Vidmarair divu ASV universitāšu (Davis College of Agriculture, West Virginia University, Morgantown un Department of Agricultural Economics, Purdue University, West Lafayette) pētnieki. Publikācijā aprakstītais pētījums risinājies 2014. gadā, un tā rezultāti publicēti interneta izdevuma "Animals" 2017. gada septītajā laidienā. Tieši šīs zinātniskās atskaites tulkojums tad arī kļuva par pamatu rakstam, ko MMD latviešu lasītājam piedāvā tagad, 2019. gada septembra/oktobra numurā. Tēma vairāk socioloģiska nekā "tīri mednieciska" – amerikāņi mēģinājuši izpētīt, ko par medībām domā un kā medības un medniekus uztver šīs zemes sabiedrība. Tādēļ laikam jau vispirms der noskaidrot, kas īsti mudinājis pētniekus tai pievērsties...

Kāpēc nepieciešams izzināt sabiedrības viedokli par medībām?

Publikācija par pētījumu tiek sākta ar apgalvojumu – ir nepieciešams, lai valsts iedzīvotāji pret medībām izturētos labvēlīgi: "Sabiedrības atbalsta saglabāšana medībām ir ļoti svarīga..." Tūdaļ arī tiek sniegta atbilde uz neizbēgamo "Kāpēc?" – tāpēc, ka "medības ir savvaļas dzīvnieku pārvaldības prakses [valstī] nozīmīga sastāvdaļa". Pētnieki uzsver – ir jāsaprot, ka Amerikas Savienotajās Valstīs savvaļas dzīvnieki netiek "tirgoti" medniekiem, pārvaldības modelim ir cita sūtība un raksturs – no medību atļaujām gūtie ienākumi ASV ir viens no vispārējā dabas aizsardzībai paredzētā finansējuma drošiem un būtiskiem balstiem.

Tieši tādēļ "par dabas sargāšanu atbildīgās amatpersonas apzinās, cik ļoti svarīgi ir, lai sabiedrība saprastu un atbalstītu dabas resursu pārvaldības politiku".

Lasīt tālāk: Medības un mednieki sabiedrības spogulī

"Aijā žūžū, lāča bērns..."

Raksts sagatavots, balstoties uz atvērtās pieejas zinātnisko publikāciju Joanie Van de Walle; Gabriel Pigeon; Andreas Zedrosser; Jon E. Swenson & Fanie Pelletier, 2017 "Hunting regulation favors slow life histories in a large carnivore". Nature Communications, vol. 9, Article number: 1100 (2018). Publikācijas avots pieejamshttps://doi.org/10.1038/s41467-018-03506-3.

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 5. (septembris/oktobris) numurā, kas iznāk 10. septembrī, bet šajā lapā ievietots 9. septembrī.


Cilvēki no dzīvniekiem ir daudz guvuši, daudz aizguvuši un daudz arī mācījušies, taču – vai arī dzīvnieki no mums mācās un mūsu likumiem pielāgojas? Precīzi pirms gada – MMD 2018/05 laidienā – publicējām pētījumu par briežu govīm, kas medību spiediena rezultātā izvēlējās netipiskas, brīžiem pat ļoti skaļas slēptuves. Šoreiz – stāsts par lāčiem.

Pētījuma vieta un laiks

Pētījumam tika izraudzīti Dalarnas un Gavleborgas apgabali Zviedrijas dienvidcentrālajā daļā, un pētījumu teritorija bija apmēram 13 000 kvadrātkilometrus liela. Šajos apgabalos dominē intensīvi apsaimniekoti priežu meži. Medības šajā Zviedrijas daļā ir galvenais pieaugušo lāču mirstības iemesls. Lāči tiek medīti visā pētījuma teritorijā, un to medību sezona ilgst no augusta beigām līdz oktobra vidum vai – kamēr beigusies medību kvota. Zviedrijā lāču medībām nav nepieciešamas īpašas atļaujas, tos var medīt jebkurš medību tiesību īpašnieks ar lielo dzīvnieku medībām atļautiem ieročiem. Medīt var gandrīz jebkuru lāci, izņēmums – mātītes, kas ir kopā ar lācēniem (ģimeņu grupas). Par katru nomedīto lāci medniekam vienas dienas laikā jāpaziņo atbildīgajam inspektoram.

Lasīt tālāk: Aijā žūžū, lāča bērns

"Zaļā" lode – gudra izvēle

Raksts sagatavots, balstoties uz publikāciju "Gerofke A, Ulbig E, Martin A, Müller-Graf C, Selhorst T, Gremse C, et al. (2018) Lead content in wild game shot with lead or non-lead ammunition – Does "state of the art consumer health protection" require non-lead ammunition?" Avots: https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0200792 .

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 10. jūlijā, bet šajā lapā ievietots 9. jūlijā.


Gandrīz pirms desmit gadiem – 2010. gadā – Pasaules veselības organizācija (World Health Organization jeb WHO) iekļāva svinu to desmit ķimikāliju sarakstā, kas visvairāk apdraud sabiedrības veselību. Tai pašā gadā arī Eiropas Pārtikas drošības aģentūra (European Food Safety Authority jeb EFSA) publicēja zinātnisko atzinumu, kurā bija iekļauti jauni dati par svina toksikoloģisko ietekmi uz Eiropā mītošajiem cilvēkiem.

Uz šo datu pamata tapa arī konstatējums, ka agrāk noteiktā maksimāli pieļaujamā svina doza nedēļā – 25 mikrogrami uz vienu kilogramu cilvēka ķermeņa svara – ir vērtējama kā pārāk liela, lai organismu varētu uzskatīt par pasargātu. Jaunākās zinātnieku atziņas vēstīja, ka pat daudz mazāks svina daudzums rada problēmas – īpaši bērnu organismā, arī sieviešu, kas nēsā bērnu (un attiecīgi arī augļa) organismā. Un ka arī veselam pieaugušam cilvēkam pat ļoti niecīga svina koncentrācija organismā sāk radīt problēmas.

Tā visa rezultāts bija atzinums – droša svina līmeņa nav. Un ieteikums – cilvēka "attiecībām" ar svinu jābūt tik niecīgām, cik nu tas vien iespējams.

Lasīt tālāk: "Zaļā" lode – gudra izvēle

 Pirmais solis uzvarai pār ĀCM – sperts!

Raksts sagatavots, balstoties uz publikāciju "Barasona JA, Gallardo C, Cadenas-Fernández E, Jurado C, Rivera B, Rodríguez-Bertos A, Arias M and Sánchez-Vizcaíno JM (2019) First Oral Vaccination of Eurasian Wild Boar Against African Swine Fever Virus Genotype II. Front. Vet. Sci. 6:137. doi: 10.3389/fvets.2019.00137".

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 4. (jūlijs/augusts) numurā, kas iznāk 10. jūlijā, bet šajā lapā ievietots 9. jūlijā.


Šā gada 26. aprīlī respektablajā veterinārmedicīnai veltītajā izdevumā "Frontiers in Veterinary Science" parādījās raksts, ka spāņu zinātniekiem izdevies vakcinēt mežacūkas pret Āfrikas cūku mēri (ĀCM).

Šo priecīgo ziņu 29. maijā sociālajos medijos apstiprināja un papildināja LU Bioloģijas fakultātes dekāns un vadošais pētnieks Dr. biol. Nils Rostoks. Papildinājums attiecās uz mūsu zinātnieku pienesumu – proti, vakcīnas "prototipa" iegūšanai izmantots cūku mēra 2. genotipa (Lv17/WB/Rie1) vīrusa izolāts no Latvijas.

 Piesardzīgs optimisms

Uzreiz jāatvēsina satrauktie prāti, kas varētu prasīt tūlīt uz karstām pēdām uzsākt mežacūku orālo vakcināciju, kā tas tika darīts pret klasisko cūku mēri (no kura, starp citu, Latvija jau atzīta par brīvu esam!). Tik tālu vēl nav, un vispār par lielu veiksmi uzskatāms tas, ka 2017. gadā Latvijā izdalītais vīruss, kas starptautisko nolīgumu dēļ nonācis ĀCM references laboratorijā Madridē (sūtīts turp tādēļ, ka jāsūta...), izrādījies tāds nedaudz netipisks "savas sugas" pārstāvis. Proti, konkrētais vīruss bijis daudz "maigāks" un nav izraisījis ĀCM tik raksturīgo iekšējo asiņošanu. Strādājot ar vīrusu, eksperimentāli izdevies panākt 92 % iesaistīto dzīvnieku imunizēšanu, turklāt iegūto imunitāti tie spējuši nodot tālāk, tādējādi pasargājot arī pārējos "bara" locekļus.

Šie pirmie panākumi vieš piesardzīgu optimismu, ka vakcīna pret ĀCM vīrusu ir iespējama, taču līdz tam vēl zināms ceļš ejams.

Tālāk piedāvājam pārstāstu, kas balstīts uz spāņu zinātnieku publikācijas "Frontiers in Veterenary Science" žurnālā tulkojumu, lai saprastu vairāk – kas un kā ar Latvijā iegūto vīrusu tika darīts...

Lasīt tālāk: Pirmais solis uzvarai pār ĀCM sperts

Stirnāži. Trofejas un ģenētika

Raksta autori – Radovans Kasarda (Radovan Kasarda) un Peters Čudejs (Peter Chudej) – pārstāv Slovākijas Lauksaimniecības universitāti Nitrā (Slovak University of Agriculture in Nitra) un Slovākijas Briežkopības biedrību (Slovak Association of Deer Farming; www.wild-game.eu). Raksts sagatavots speciāli MMD.

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 10. maijā, bet šajā lapā ievietots 9. maijā.


Mūsuprāt...

....neviena cita savvaļas pārnadža trofejas nav tik daudzveidīgas un skaistas kā stirnāžu ragi. Šā iemesla dēļ nav nekāds brīnums, ka tieši stirnāžu medības daudzi mednieki uzskata par vienu no mednieka aizraujošākajām pieredzēm.

Šajā rakstā, runājot par stirnāžu trofeju attīstību, mūsu iegūtie rezultāti ir balstīti uz vairāk nekā 10 gadus ilgiem pētījumiem Slovākijā. Šo pētījumu mērķis ir noskaidrot, kāda ir apkārtējās vides biotisko (dzīvās dabas) un abiotisko (nedzīvās dabas) faktoru ietekme uz stirnāžu trofeju kvalitāti.

Lasīt tālāk: Stirnāži. Trofejas un ģenētika

Cik tīrs ir mūsu medījums?

Publikācijas avots ir raksts "Microbial contamination of moose (Alces alces) and white-tailed deer (Odocoileus virginianus) carcasses harvested by hunters", kura pilns teksts pieejams vietnē sciencedirect.com - šeit.

Avota tulkojumu un adaptāciju finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 3. (maijs/jūnijs) numurā, kas iznāk 10. maijā, bet šajā lapā ievietots 9. maijā.


 Kāpēc tieši šis raksts?

Zinot, ka mūsu Pārtikas un veterinārais dienests nācis klajā ar iniciatīvu šai gadā pastiprinātu uzmanību pievērst medījuma apstrādes vietām Latvijas medību klubos un tātad arī medījumu apstrādes higiēnai, MMD izdomāja pameklēt šai mūsu aktualitātei pieskaņotas tēmas citur pasaulē. Meklējumi vainagojās ar panākumiem – izdevās atrast kādas trīs visai svaigas atskaites par šai jomā veiktiem pētījumiem. Un – viena no tām šķita ļoti piemērota pārstāstīšanai mūsu mednieku žurnāla lappusēs! Piemērota tādēļ, ka:

♦ pirmkārt, pētījums risinājies gandrīz līdzās – mums ģeogrāfiski un dabas apstākļu ziņā tuvajā Somijas dienviddaļā;

♦ otrkārt, šajā pētījumā pētīti savvaļā dzīvojuši, nevis iežogojumā mituši nomedīti dzīvnieki, no kuriem turklāt viena suga – alnis – tiek ražīgi medīta arī Latvijā;

♦ un, treškārt, šai pētījumā lielu daļu darba īstās, parastās (visparastākajās!) medībās paveikuši parasti – cauruncaur tipiski un vienkārši – somu mednieki.

Šie trīs apstākļi ļāva domāt, ka pētījuma uzrādītā problemātika, iespējams, varētu būt aktuāla arī pie mums.

Lasīt tālāk: Cik tīrs ir mūsu medījums?

 Medījamo dzīvnieku patoloģijas (9)

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2019. gada 5. (marts/aprīlis) numurā, kas iznāk 12. martā.


 Parazitārās slimības. 5. daļa (noslēgums)

 Putnu askaridoze (Ascaridiosios gallinarum)

♦ Etioloģija. Slimības ierosinātājs putniem ir Ascaridia ģints apaļtārpi (Ascaridia galii, A. columbae, A. dissimilis, A. compar un citi). Tie atrodas tievajā zarnā. Slimība ir sezonāla un sasniedz kulmināciju no jūnija līdz septembrim.

♦ Klīniskie simptomi. Simptomi ir tieši atkarīgi no apaļtārpu infekcijas intensitātes un dzīvnieka vecuma. Masveida infekcijas gadījumā slimība noris akūti. Redzami klīniski simptomi parādās 10 līdz 15 dienas pēc inficēšanās. Ir vērojama gļotādu un cekula anēmija kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi (apetītes zudums un caureja). Skartais putns atpaliek augšanā, pasliktinās tā  fiziskais stāvoklis, mātītēm samazinās olu dēšana. Putni var nomirt apaļtārpu izraisītas zarnu obturācijas un perforācijas rezultātā. Hroniskas askaridozes gadījumā parādās arī organisma intoksikācijas simptomi, ko izraisa apaļtārpu toksiskie metabolīti.

Lasīt tālāk: Medījamo dzīvnieku patoloģijas (9)

Medījamo dzīvnieku patoloģijas (8)

Autori: Dušans Rajskis (Doc. MVDr. Dušan Rajský, PhD.), Pavels Foreteks (MVDr. Pavel Forejtek, CSc.), Matūšs Rajskis (Ing.Matúš Rajský, PhD.) un kolektīvs. Autori pārstāv: Zvolenas Tehniskās universitātes Meža fakultāte (Slovākija), Viduseiropas Medību ekoloģijas institūts Brno (Čehija), Dzīvnieku resursu pētniecības institūta Nacionālais Lauksaimniecības un pārtikas centrs Nitrā (Slovākija).

Raksta tulkojumu finansējis Latvijas Medību saimniecības attīstības fonds. Raksts publicēts MMD 2018. gada 6. (novembris/decembris) numurā, kas iznāk 13. novembrī.


 Parazitārās slimības. 4. daļa

Setarioze (Setariosis)

 Etioloģija. Setarioze ir atgremotāju helmintoze, ko izraisa nematodes. Slimības ierosinātāji ir Setaria ģints parazītiskie tārpi. Briežiem sastopami Setaria cervi, stirnām – S. tundra. S. cervi sugas tēviņi ir 40–60 mm gari. Mātītes sasniedz 60–120 mm garumu. S. tundra tēviņš ir 28–33 mm garš, bet mātīte 55–65 mm gara. Asinssūcēji kukaiņi pārnēsā kāpurus uz veseliem dzīvniekiem, un cikls atkārtojas.

Lasīt tālāk: Medījamo dzīvnieku patoloģijas (8)

Pieraksties jaunumiem