Redaktora sleja – decembris, 2013

 Ar MMD. Laiku griežos. Aizvien dzīvi. Latvijā

Šoreiz – 2013. gada pēdējā numurā – atļausimies pasvinēt.

Iemesls vienkāršs un saprotams – nupat jau pagājuši apaļi 20 gadi, kopš dienas gaismu ieraudzīja pirmā MMD burtnīca – tā dēvētais reklāmas jeb signālnumurs, kura vāku greznoja Andra Eglīša tapinātais stirnu buka portrets. Tas notika 1993. gada vēlā rudenī, bet pirmais regulārais medību žurnāla laidiens (tas, ar mežkuili uz vāka, ko savās pārdomās par MMD 20 gadus prāvo mūžu šā numura lappusēs piemin mednieks Māris Bērziņš) pie lasītājiem devās 1994. gada janvārī.

Tiktāl – nedaudz vēstures. Lai apliecinātu, ka šis tiešām ir īstais laiks pasvinēt. Tā svinēšana gan tāda paklusa – tik vien kā ceturtdaļsimts privātu novēlējumu, kas ietūcīti šā numura lappusēs un iezīmēti ar "zelta" birku "MMD 20". Lieli publiski pasākumi – ar salūtu un šampanieti, un Laimes lāča dančiem – plānoti netiek, toties ir ideja pastiept svinēšanu garumā un visa nākamā gada laikā MMD lappusēs (un, kas zina, arī “MMD Kausos”) brīdi pa brīdim atkal un atkal pievērsties notikumiem un cilvēkiem, kas bijuši zīmīgi MMD un Latvijas medību vēsturē šai 20 gadu posmā.

Tādēļ patlaban svinam tā paklusi. Bez skaļiem PR pasākumiem. Toties ar veselu ceturtdaļsimtu novēlējumu šā MMD lappusēs. Un vēl – ar mērķtiecīgi izvēlētu vilkpāra bildi uz vāka (bildes autors – joprojām tas pats Eglīšu Andris, ilglaicīgākais žurnālietis, vienīgais redakcijā, kurš ir ar MMD kopš pašiem tā pirmsākumiem).

Jo par vilkiem un MMD, un jums, mednieki – žurnāla lasītāji un arī tapinātāji, man, atceroties un izvērtējot savus pilnus 18 gadus MMD komandā, ir īpašs stāsts. Kā radīts, lai tieši to liktu pamatā šīsreizes Redaktora slejas apcerīgajai daļai.

Patiesi, ja tā labi padomā, tad "vilku lietas" ir teju vienīgā MMD tematiskā līnija, kura visu šo 20 gadu laikā saglabājusies faktiski nemainīga. Tai nozīmē, ka gadu no gada noticis tāds kā pingpongs, kur bumbiņa pa spēles galdu trenkāta pa teju vienu un to pašu trajektoriju. Žurnāla serves parasti bijušas ar domu – nekādā gadījumā nepropagandējam bezierunu cīņu pret sugu, cenšamies izzināt, kliedēt mītus, uzsveram, ka vilkam mežā ir tādas pašas (vai visticamāk, ka lielākas) tiesības kā cilvēkam, un vienlaikus lepojamies, ka Latvijā izdevies saglabāt izcili lieliskās šo plēsēju medības. Un ka vilku klātbūtne un vilku medību iespējamība mūsu mežos patiesībā ir Latvijas mednieku ekskluzīva privilēģija, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm. Kādas šai pingpongā bijušas pretserves no lasītāju (mednieku) puses? Arī lielākoties visai nemainīgas, tādas divdabīgas – sarunā aci pret aci visbiežāk piekrītošas, bet tiklīdz "acu kontakts zūd", tā uzreiz cita dziesma – pelēcis par varas makti nīdējams, nīstams, apēd tik un tik kilogramus gaļas (manas!!!) dienā. Utt., u.t.jpr. Plus tradicionālie dežūrteikumi – vai nu par Zviedrijas "vilku politiku" vai, vēl biežāk, apmēram šāds: "Ja jau tā Eiropa tos vilkus tik ļoti mīl, tad lai ķer mūsējos un pie sevis izlaiž! Bet nekā – neķer un negrib..." Vēl pavisam nesen, ap valsts svētku laiku, kāds klātienē MMD domubiedrs ņēma un šo nemainību vai divdabību atkal atsvaidzināja, neklātienē iedēstot šo rindu autora tālrunī īsziņu, kurā tipiski savijās pretišķas lietas – gan absolūta un neviltota sajūsma par saklausītu pelēču kori savos medību laukos (pirmo un vienīgo reizi sazin cik tur gados!), gan tikpat absolūta un neviltota apņēmība darīt visu, lai "draudošās briesmas" iznīdētu saknē un pamatā.

Tomēr, ja kāds no "īpaši zaļo" aprindu pārstāvjiem še būs sacerējies, ka ar iepriekšējām rindām vēlos no domas giganta augstumiem pierādīt Latvijas mednieku tumsonību, es savukārt ceru, ka tālākās rindas šādu priekšstatu izgaisinās.

Jo, allaž esot gatavs diskutēt ar medniekiem par to pašu vilku (vai lūšu) tēmu, aizstāvot MMD komandas uzskatus, vienlaikus esmu gandrīz par 100 procentiem pārliecināts, ka šādas iekšējas pretrunas, šāda uzskatu pretišķība Latvijas mednieku raksturo no labās puses! Tai ziņā, ka pierāda – mūsu mednieks mūsu zemē vairumā gadījumu joprojām un aizvien ir dzīvs un dabisks cilvēks, kam, kā jau domājošai būtnei, raksturīgas gan šaubas, gan maldi, gan pastāvēšana uz savu taisnību, gan dabiska vēlme spuroties, nojaušot, ka "nāks pelēcis un paņems manu stirnu". Uzsveru – šāda pozīcija nav nekas slikts, ja vien neiet rokrokā ar maniakālu nepatiku pret kādu sugu. Ja apsēstības nav, tad viss kārtībā – tad viss rit dabisko gaitu. Veči bubina un kurn, un medī, un pelēči tiek nomedīti proporcionāli to daudzumam konkrētajā vietā (kur vairāk, tur vairāk; kur mazāk, tur mazāk, un parasti šī dabiskā norma darbojas visai neatkarīgi no medību intensitātes vai mēroga), bet, ja kvotu acīmredzami pietrūkst, Meža dienests, vismaz pagaidām, vismaz vilku un lūšu ziņā, ir spējis atbilstoši reaģēt.

Līdzīgi ir bijis visā citā. Aļņos, briežos, lūšos, lapsās, pīlēs, plintēs, organizācijās, likumos un noteikumos. Labāk vai sliktāk – bet uz priekšu. Ar kāpumiem un kritumiem, ar kļūdām un maldīšanos pat trijās priedēs, bet tomēr – uz priekšu. Bez garlaicības. Bez pierastības. Dzīvi.

Mednieks Latvijā. MMD lasītājs. Dzīvs un dabisks cilvēks. Medības Latvijā – dzīvas un dabiskas. Ak, ar kādu baudu es rakstu šos vārdus! Ar kādu baudu es izgaršoju apziņu, ka visu manu MMD gadu laikā man aizvien izdevies šo pārliecību atjaunot un nostiprināt! Gan ciemojoties medību klubos, gan uzklausot tālruņa zvanus, gan izdzīvojot "MMD Kausus" un "Minhauzenu", gan veidojot "MMD Makšķernieku kalendāru", gan teju ik mēnesi nu jau 17 gadus – kopš 1996. gada – darinot Redaktora sleju.

Paldies tev, medniek, tev, lasītāj, par šo baudu!

Dies' pas', ja pie mums viss būtu paredzams un izskaitļots kā šur tur "civilizētajā pasaulē" – gan katru medību iznākums, gan "labie un sliktie" zvēri, gan "pareizie un nepareizie" medību veidi, gan medībās pieļaujamās medību suņu šķirnes un mednieka mugurā stīvējamā klozīte. Dies' pas', ja mēs paši visi būtu vienādi kā banāni lielveikalā! Dies' pas', ja, saklausījis pavēli, mednieks Latvijā būtu gatavs ieņemt miera stāju un marša ritmā sekot jebkuram vadonim!

Tā, par laimi, nav, un man šķiet, ka arī MMD savu 20 gadu laikā tā nav rīkojies. Arī mēs esam mainījušies un, gribot nemainīties, esam spītējušies; arī mēs esam šaubījušies un kļūdījušies; arī mums gadījies nepildīt solījumus un arī mūs dzīve piespiedusi mainīt viedokli dažā labā jautājumā. Nemainīga allaž bijusi tikai žurnāla pamatnostāja – mēs stāvam un krītam par Latvijas dabu un par mednieku Latvijā, un tādēļ līdzās visam citam, kas raksturo medību žurnālus visā pasaulē, – rakstiem par plintēm, par munīciju, par medību ceļojumiem un piedzīvojumiem utt., u.t.jpr. – par savu galveno pienākumu vienmēr esam uzskatījuši ausīšanos un rakstīšanu par visu, kas, mūsuprāt, saistās ar medību lietām mūsu zemē. Turklāt atbilstoši mūsu pārliecībai "medību lietas" – tās ir arī zināšanas un informācija par pārējiem jēdzieniem, kas ietilpināti žurnāla nosaukumā. Jo esam pārliecināti, ka dzīvas medības Latvijā daudz labāk var palīdzēt saglabāt nevis, piemēram, raksts par "sabiedrības krējuma" pārstāvja medību tikumiem, bet gan rūpīga pievēršanās, piemēram, mazo HES problēmai vai pērļu gliemenes liktenim bebra aizdambētā straujupē. Dzīva daba – dzīvas medības. Un arī dažbrīd skarbi vārdi mednieku virzienā, un arī dažādu amatļaužu dažādos laikos ļoti kritizētā pārliekā MMD vēlme rakņāties varas gaiteņos notiekošajā, un arī "mednieka parastā" dzīvesstāsta un uzskatu, un piedzīvojumu, un dzimtas vai medību kluba vēstures atspoguļojums Latvijas medību dzīvelīguma saglabāšanai, manuprāt, sniedz daudz vairāk nekā, piemēram, krāšņi nobildēts un smalki aprakstīts medību kulinārijas brīnums. Runājot līdzībās, manuprāt, MMD vistuvākās Latvijas medību būtībai šķiet parastas akniņas, ko pēc medībām tepat medniekmājā uz plīts mērcītē ietaisījis Jānis.

Domāju, ka šo – mūsuprāt, galveno – līniju MMD komandai 20 gadu laikā izdevies noturēt. Par to lielākais paldies izturīgākajiem komandas biedriem visā šai laikā – Anitai, Andrim, Kasparam, Ievai, Valdim, Antai, Silvestram. Arī Dunduru Aivaram, kurš, lai arī nu jau kādu laiku munīcijas ražošanas druvā ieriktējies, īstajā brīdī allaž iemanās būt klāt un komandu un tātad arī "galveno līniju" stiprināt.

Tā visa dēļ ļoti gribu ticēt, ka tieši tāpēc tas ceturtdaļsimts novēlējumu, kas MMD jubilejas sakarā radis vietu šā numura lappusēs, ir tāds, kāds tas ir. Visnotaļ glaimojošs un manai žurnālieša ausij patīkams. Tāds, ka gribas turpināt.

Tādēļ šoreiz beigšu tā prasti un tieši: "Veči! Protieties un pasūtiniet MMD!" Ir tieši tā, kā reklāmslejā teikts: "Tava izvēle abonēt = mūsu iespējas turpināt!"

Didzis Pakalns

 

P.S. Dažas praktiskas piezīmes par nākamo gadu

# "Jozefa plintes epopeju" divus gadus pēc kārtas ir grūti atkārtot. Taču arī 2014. gadā ikviens MMD gada vai pusgada abonements pēc izvēles varēs piedalīties cīkstiņā (konkursā) par vairākām balvām, no kurām kārotākā, šķiet, būs sadarbībā ar SIA "Ieroči" balvu fondā liktaiskombinētais ierocis "IZH 94" (12 /.222 Rem.).

# Ikviens MMD gada vai pusgada abonements tradicionālisaņems arī MMD priekšrocību karti "Ķēķa masts", kuras jauno – 2014. gada veidolu jau varat aplūkot šā numura 47. lpp.

# Arī turpmāk ikvienam MMD lasītājam būs pieejami mūsu tradicionālie bezmaksas pakalpojumi – iespēja žurnālā ievietot privātsludinājumu vai apsveikumu, vai sēru vēsti.

# MMD janvāra numuru, kā pēdējā laikā ierasts, papildinās Mednieku kalendārs. Jāuzsver, ka šīs savulaik ieviestās prakses turpināšanu pērn un šogad veiktajās neformālajās aptaujās atbalstījis aptaujāto vairākums.

# Visbeidzot atgādinām un īpaši uzsveramMMD abonēt iespējams tikai Latvijas Pasta abonēšanas sistēmā; citos abonēšanas katalogos MMD neatrast. Paskaidrojam – tas nav slinkuma, bet gan saprātīgas taupības dēļ; esam izrēķinājuši, ka tikai Latvijas Pasta piedāvātie piegādes pakalpojumi tev, lasītāj, ir finansiāli izdevīgi mums, žurnāla veidotājiem un izdevējiem.

 

Pieraksties jaunumiem