Redaktora sleja – augusts, 2013

 

Bebru lielvalsts. Sadzīvošana

Latvija ir bebru lielvalsts. To, šķiet, nenoliegs neviens.

Par to, kāda ir šīs lielvalsts būtība, gan domas dalās. Krietnas Latvijas sabiedrības daļas viedoklis patlaban, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, vairs nav šim dzīvniekam simpatizējošs. Pēdējo pāris desmitgažu laikā "bebra kungs" no šarmanta un omulīga zobu pastu reklamējoša "vīriņa" pārtapis riebīgā un nevēlamā postītājā, kam ļoti bieži (visbiežāk?) tiek veltīti nīgri, indīgi un pat naidīgi epiteti. Ja kāds uz šā dominējošā fona tomēr pamanās ieminēties, ka bebra klātbūtne dabā ir arī bagātība nevis tikai posts, labvēlis tiek "atsēdināts" ar tradicionālu argumentu – sak, var jau būt, ka no bebra ir arī kāds labums, bet tikai tad, ja tas bebrs nesēž manā grāvī, manā mežā, par pilsētu ūdeņiem nemaz nerunājot. Iebildumi, ka citur pasaulē ļaudis nonākuši pie sapratnes, ka bebru nāktos vismaz cienīt, ja ne lolot un godāt, jo šis dzīvnieks uzskatāms par vienu no "atslēgas sugām" (t.i., par sugu, no kuras klātbūtnes dabā atkarīga daudzu citu sugu izdzīvošana), parasti tiek atspēkoti ar tradicionālo: "Nu tad lai viņi nāk un savāc to bebru, un ved pie sevis, man šo grauzēju nevajag!" Nu gluži tāpat, kā runājot par vilkiem. Vai aļņiem. Vai stirnām. Vai briežiem. Vai ērgļiem. Viss viens. Tāds laiks. Kad modē tāda virtuāla dzīvības mīlēšana – "mīlnieki" ir gatavi sajūsmināti elst un pūst, ieraugot kustoni TV vai datora ekrānā, vai aiz droša žoga pārdesmit kvadrātmetros, bet tiklīdz šis dzīvnieks ienāk "cilvēka teritorijā", mīla pārvēršas naidā. Pilsētā iemaldījies alnis tiek "humāni" nomērdēts ar ziloņcienīgu miegazāļu devu, nejauši ieraudzītam vilkam aizmuguriski tiek pierakstīta kāre pēc skolas vecuma sarkangalvītēm, pat stirna no meža fejas ar maigajām acīm vienā mirklī pārtop ļaunā raganā, jo pamanījusies nograuzt tulpes kādas pensionāres dārzā. Bebram šai ziņā ticis visvairāk – viņš nodēvēts par 100% kaitnieku, šur tur mūspusē saklausīti pat aicinājumi nīdēt bebru visos veidos un ar jebkādiem līdzekļiem, un, būsim godīgi, šur tur tas arī ticis (joprojām tiek?) darīts.

Ļoti gribas ticēt, ka mednieku vairums Latvijā nepieder pie šāda tipa "mīlētājiem". Ļoti gribas ticēt, ka mūsu medniekos pārsvarā dominē citas rakstura īpašības – tādas, kas gan ļauj sajūsmināties par visu dzīvo un izprast dabas likumsakarības, gan neliedz arī paņemt no šīs bagātības savu "plēsēja tiesu". Paņemt bez liekulīgas piesegšanās ar vārdiem "nepieciešamā skaita regulēšana"; paņemt, lai apēstu; paņemt – jo vajag; paņemt, bet atstāt arī krietnu "sēklas tiesu". Viss kopā, līdzsvarā – medīšana, dabā iešana, pārtikas iegūšana, saimniekošana, apkārtējās pasaules ieinteresēta izzināšana.

Tieši tādēļ šis MMD numurs, kas viss – no pirmās līdz pēdējai lappusei – veltīts bebram, ir tāds, kāds tas ir. Ļoti gribas ticēt, ka mūsu mednieku vairums par bebru priecāsies uzzināt vairāk nekā "parastā žurnālā" rakstīts. Uzzināt par to, ka bebrs ir milzumplašs "visums" dažādām parazītu sugām. Uzzināt par citu valstu pūliņiem atkal tikt pie saviem bebriem un par to, ka tas, šī bebru klātbūtne, akūti nepieciešama citām sugām, tai skaitā arī cilvēkiem. Gribam kliedēt arī dažu labu iesakņojušos mītu, nu kaut vai to, ka Latvijā it kā nomedījami gan mūsu vietējie (Eirāzijas) bebri, gan svešinieki kanādieši (Ziemeļamerikas bebri), un ka šo sugu atšķiršanas atslēga it kā meklējama bebra kažoka krāsā. Un, protams, domājam, ka ikvienam MMD lasītājam noderēs arī šai numurā rodamā bebru medību un trofeju apstrādes, un bebraiņu apsaimniekošanas pieredze, ko esam centušies ievākt un apkopot maksimāli daudzveidīgu. Atļaujamies arī cerēt, ka liksit aiz auss arī dažu labu likumos neierakstītu bebru medību ētikas kārtulu, ko savos stāstos uzsver vairāki no šā numura stāstu varoņiem.

Īsi sakot – mums, MMD ļaudīm, gribas ticēt, ka šai numurā atrodamā informācija, daļa no kuras ir pirmpublicējums Latvijā (!!!), lieti noderēs jūsu sadzīvošanai ar mūsu patieso bagātību – raženo bebru populāciju.

DIDZIS PAKALNS

P.S. Kad šis numurs sāka iegūt taustāmus apveidus, kļuva skaidrs, ka visu sarūpēto informāciju vienā žurnāla burtnīcā ietilpināt neizdosies. Tādēļ nācās pieņemt lēmumu "dalīties" – šoreiz vairāk pievērsties bioloģiskām un mednieciski praktiskām lietām, bet to, kas bebra sakarā pētāms jaunajās Medību likuma normās, kā arī to, kas attiecas uz mūsu valsts diemžēl visai kuslo interesi par šo sugu (kā rezultātā mēs pat īsti nezinām, cik bebru mūszemītē mīt, un vai tiešām tie it visur joprojām ir "kā malka") atstāsim nākamajiem MMD laidieniem. Tātad – gaidiet turpinājumu!

P.P.S. Par šai numurā pieejamo informāciju MMD īpaši pateicas sadarbības partneriem – gan pašmāju, gan ārzemju bebru pētniekiem; tā tapšanu ļoti veicināja arī 2012. gadā Latvijas Medību saimniecības attīstības fonda piešķirtais finansējums, kas žurnāla pārstāvim pērn ļāva piedalīties starptautiskajā bebru pētnieku simpozijā Horvātijas pilsētā Ivaničgradā un iegūt patiesi daudz Latvijas medniekiem noderīgas informācijas.

 

 

Pieraksties jaunumiem