Redaktora sleja – septembris / oktobris, 2018

 Pamati

Nekas nerodas no nekā. Visam savs pamats. Katrai lietai sava ola vai vista. No kuras viss sākas. Vai turpinās.

Par šādām it kā nodrāztām un it kā ikvienam zināmām patiesībām sagribas atkal un atkal prātot, kad pārlapoju drukāšanai jau gandrīz sagatavoto MMD. Kas iznāk septembrī, divus mēnešus pirms Latvijas lielās jubilejas.

Šā numura mugurkauls ir "briežu lietas". Simtgades skriemelis tajā – Māra Bērziņa dižstāsts par medību jaunāko laiku vēsturi un tagadni Zvārdes mežos. Manuprāt, ir ļoti vērts tam uzmanīgi izsekot. Gan hronoloģiski, gan cēloņsakarību ziņā. Un, kad tas izdarīts, padomāt.

Vispirms var par vienkāršāko – piemēram, par to, cik ātri daudz ko iespējams pamatīgi "dēlī salaist". Vai, piemēram, par personības lomu norisēs; tiešām, cik vienkārši gan viss no malas šķiet – pietiek kādā vietā būt kādam uzņēmīgam cilvēkam ar "pareizo mērķi", un – viss notiek.

Pēc tam var laisties dziļāk. Nu kaut vai – pacensties uziet Zvārdes un daudzos citos šā numura stāstos atkal un atkal, tieši vai "caur puķēm" vīdošo atziņu, kas pauž – kaut kad agrāk radīts (un dažbrīd, šķiet, jau "ar galiem" zudis) pamats neizbēgami ietekmē nākotni: gan vēlāko spēles laukumu, gan attiecības, kas valda starp laukumā esošajiem. Un tā notiek visur: gan cilvēkos, gan dabā. Patiesi, pat rakstā par briežu govīm, kas mācās, šāda sakarība ir.

Un, ja nu kas, šī "iedarbīgā pagātne" nekad nav tikai viens notikums vai situācija. Par Zvārdi pat – ne jau tikai poligons. Pamatus veido viss, kas apkārt: mazāk sens, pavisam sens. Tie ir neskaitāmi mozaīkas fragmenti, kas veido jebkura laikmeta, jebkuras populācijas vai kopienas pašreizējo un nākotnes seju. Veidotājos ir labais un ļaunais; veidošanā piedalās apstākļi un likumi; to dara vara un dara tauta, kas varu īsteno vai tai pielāgojas, vai apiet; un tur klāt ir arī atsevišķi cilvēki un norises: tu pats, tavi vecāki un vecvecāki, tava dzimtā puse, fotogrāfijas albumos, vaļasprieki, nejaušības, sakritības...

Īsi: katrai mozaīkas detaļai, katrai niansei savs svars, ikkatrs notikums atstāj ietekmi un rada sekas. Kā tai pastāstā par taureni, kura spārna vēziens Brazīlijas mūžamežā ir cēlonis zemestrīcei Japānā.

Un, lūk, arī mūsu pašu tauriņš, acīmredzama sakarību virkne. Esmu pārliecināts, ka sava loma Zvārdes mednieku šodienā ir arī Ziemassvētku kaujās bez vēsts pazudušajam latviešu kareivim Andrejam, kurš tai pašā Saldus pusē ar krievu cara doto vinčesteru viņgadsimta sākumā nomedīja vācu barona savvaļā izlaisto briežu bulli, tā kļūstot par, iespējams, pirmo moderno letiņu, kas pie tādas trofejas – kaut malumedībās – ticis. Un nu, simt gadus vēlāk, krietnas nejaušības pēc, vecā bildē Andrejs tiek atpazīts un ietiek latviešu medību žurnālā. Kur, tos pašus nieka simt gadus vēlāk, droši skan arī Andreja novadnieka Māra vārdi: "Šeit mēs esam kungi, mēs kalpi šeit neesam. Un nebūsim. Un Zvārde būs. Mums būs. Mūsu bērniem būs."

Jā. Nākotni, līdzīgi kā Andrejs, noteikti veido arī citi mednieki, kas tādā vai citādā lomā piedalās šā MMD numura lappušu saturā. Varis Sīpols. Krišs Priediņš. Mednieku festivāla rīkotāji un dalībnieki. Latvijas pārstāvji medību izstādē Somijā un Vācijā. Un nākotnei savu artavu droši vien piespēlē arī citi mūsdienu ļaudis: piemēram, tie, kuri nereģistrē "mazos rekordus" zivīm; piemēram, tie, kuriem uzlikts neskaidrais dzīvnieku skaita vērtēšanas slogs... Un, protams, arī tie, kuru radītie it kā modernie likumi cilvēku, kurš 21. gadsimta 18. gadā Latvijā dodas likumīgās medībās, tomēr itin bieži pamanās ielikt situācijā, kur vieglāk kādu normu pārkāpt nevis nepārkāpt.

Ielasieties šai numurā, esmu pārliecināts, ka visas šīs nianses uziesit.

Patiesi, pamati tiek būvēti un rodas nepārtraukti. Arī tieši patlaban – laikā, kurā dzīvojam. Olu, no kuras nākotnē kaut kas noteikti šķilsies, izdēj gan gan "Zvārdes" vīru piemērs, gan šodienas medību limiti, gan nule aizvadītā diena, kuras elpu vēl sajūti deniņos vai par kuru liecina ar viedtālruni noknipsēta un sociālajā tīklā iemesta bilde.

Šai žurnālā atrodams arī, manuprāt, viens no pēdējo gadu skaistākajiem konkursa "Ar karstu stobru un dzidru optiku" stāstiem. Par šo vasaru. Par mazdēlu un vectēvu. Par pirmajām viņu kopīgajām medībām PA ĪSTAM... Kurās nekas netika nomedīts, bet kas – pilnīgi noteikti – jau kļuvušas par pamatu, no kura kaut kas, iespējams, atkal sāksies. Turpināsies.

Didzis Pakalns

Pieraksties jaunumiem