Redaktora sleja – jūlijs / augusts, 2018

 Tikai pārdomas...

Kaut kā sagadījās. Ticiet man, nejauši. Pilnīgi nejauši divos dažādos šā MMD numura rakstos, kas katrs tapis savā Latvijas malā, intervētājiem un rakstu varoņiem par niansēm nevienojoties un viedokļus nesaskaņojot... Divos rakstos iesprukusi gandrīz viena un tā pati doma, kas, žurnālu uz tipogrāfiju pošot un par Redaktora sleju prātojot, lika lemt: "Nu šoreiz gan tiešām par šito! Beidzot!"

Kuri tie divi raksti?

Viens – Anitas Upītes ""Pīļu svētkus" negaidot..." par Lubānu un Latgales pusi vispār (6. lpp.), otrs – šo rindu autora intervija ar pīļotāju Tukuma pusē Egilu Ozolu (56. lpp.).

Kāda tā doma?

Abos rakstos (vēlreiz, tiešām, – nesarunājot!) ielīferējies MMD pieredzē balstīts pastāsts par to, ka vēl šobaltdien mūsu zemē ir vesela strīpa mednieku, kuri augusta otrajā sestdienā pie ūdeņiem dodas ar kaut kad sen Medību noteikumos bijušu normu azotē – vienās medībās ne vairāk par piecām pīlēm. Nezin kāpēc tas cipars viņiem savulaik prātā iesēdies un tur palicis.

Kāpēc iesēdies?

Citēju Egila Ozola teikto: "(..) varbūt tas ir tādēļ, ka agrāk likumi un noteikumi bija vienkāršāki, īsāki un tādēļ labāk iegaumējami?..."

Še īstais laiks apskaidrot, kādēļ es – šeit, kādas rindas iepriekš – iesaucos: "Beidzot!"

Tādēļ, ka kaut kad tad, kad kārtējo reizi tikai grozīti un pārgrozīti Medību noteikumi... Bet varbūt Medību likums?... Vilks viņu zina, kas, tā grozīšana ir tik bieža... Vārdu sakot, kaut kad piepeši piezagās nojauta, ka nupat arī manā prātā, ko joprojām atļaujos uzskatīt par gana žiperīgu, vairs nespēj sarūmēties visi tie jaunie un vecie panti, punkti, nodaļas, atsauces, primi un tā tālāk.

Lai pārbaudītu, vai nealojos, man toreiz uznāca mendele nostādīt ierindā jaunākus un vecākus likumus un noteikumus un likt tiem samērīties... Ne nu gluži ar krāniņiem, bet ar miesas apjomiem gan. Salīdzināt to, kas bija 1995. gadā, kad sāku attiecības ar MMD, un to, kas ir tagad.

Sanāca, lūk, kas.

Medību likums: 1995. gadā – apmēram 7,5 standartlapas teksta, patlaban – ap 18. Medību noteikumi: 1995. gadā – apmēram 15 lapas, šodien – apmēram 23. Turklāt šī mērīšana ir ļoti virspusēja, patieso ainu daudz labāk tāda Medību likuma un visu ar to tieši saistīto (uz likuma pamata izdoto) MK noteikumu apjoma salīdzinājums. Ja ņemas skaitīt šādi, var atklāt, ka 1995. gadā medniekam nācās pārzināt nieka 39 lapas teksta, bet 2018. gadā virs viņa galvas karājas jau itin prāvs talmuds – 88 lapas. Un tas nebūt nav viss, šim sējumam vēl noteikti jāpievieno tas, kas saistās ar ieroču lietām – likums un ar to saistīto MK noteikumu izlase, kas tieši attiecas uz medniekiem. Cenšos aptuveni svērt, sanāk vēl 238 (!) lapas.

Kopā tātad – 326. Ar pinekli – atsaucēm, sakarībām, papildu nosacījumiem utt. – pinekļa galā. Mēģini nu izburties cauri un ielāgot nianses, kas attiecas tieši uz tevi!

Par to, ka medniekam vēl vēlams pārzināt arī citas likumvides normas (piemēram, dabas aizsardzības, veterināros, dzīvnieku labturības, laivošanas u.c. noteikumus) šoreiz nerunāšu. Pietiks biedēt. Tāpat jau daudz. Ļoti daudz. Rakstu zīmju ziņā – vairāk nekā nupat izdotajā grāmatā par 42 Gada balvas medniecībā laureātiem.

Un te īstais brīdis atgriezties pie otrā šīs slejas sākumā piesauktajiem rakstiem.

Kolēģe Anita vairs nevēlas doties "lielajās pīlēs", jo: "...lai kā es lasītu, urķētos un rušinātos [pašreizējos likumos un noteikumos],visu par visu nekad zināt nevarēšu un pilnīgi vienmēr būs iespēja, ka mani pieķers kā pārkāpēju un vai nu bargi sodīs, vai vismaz izbojās ne tikai konkrēto medību dienu, bet arī pašu medību prieku uz vairākiem mēnešiem."

Egils Ozols, runājot par ūdensputnu medībām, spriež:"Ja kaut kas nenotiek šajā paaudzē, nākamajai paaudzei tas vairs nebūs vajadzīgs. (..) Tas, ko nedarām mēs, nākamajai paaudzei būs zudis pilnīgi un galīgi..."

Veicot korektūru pirms žurnāla sūtīšanas uz drukātavu, redakcijā kopus spriežam, ka nepārtrauktajam priekšrakstu pampumam, kas vairo nezināšanu un nedrošību un kam joprojām ne gala, ne malas neredz, iespējams, var būt sava loma mūsu medniecības tradīciju placināšanā un pat atsevišķu medību veidu zudināšanā. Vidē, kur priekšraksts priekšraksta galā, kur katru jaunu situāciju, kas rodas dzīves gaitā, cenšas atrisināt, mudžinot jaunus likuma burtus un tā (ceru, ka neviļus) radot jaunas lamatas, kurās ikvienam, pat ļoti uzmanoties, var gadīties iekrist... Spriežam, ka šāda vide un šāda attieksme mazpamazām, bet diezgan uzstājīgi dara aizvien kuslāku to mūsu medniecības dzīvo garu, ar kuru tik ļoti joprojām mīlam lepoties un dīžāties "citas Eiropas" priekšā.

Paliek vien jautājums: kur – jau tuvu vai vēl patālu – ir robeža? Tā, pēc kuras sasniegšanas šā gara dzīvotspēja kļūs tik knapa, lai mūsu zemē īstenotos moderno medniecības noliedzēju "rozā sapnis" par medītājiem kā pakalpojuma sniedzējiem vajadzības gadījumā. Un pēc kuras sasniegšanas arī mūsu mednieki kļūs par tādiem ļaudīm, kas patiesas medību izjūtas dodas meklēt pārsvarā citās zemēs.

Didzis Pakalns

Pieraksties jaunumiem