Redaktora sleja – marts / aprīlis, 2018

 Veļas dienas gaidās

Pēc iepriekšējā MMD numura Redaktora slejā un tai sekojošajās sešās lappusēs publicētajiem viedokļiem par Latvijas Mednieku savienībā un attiecīgi visā mednieku sabiedrībā notiekošo gaidīju krietnu žūksni gana saturīgu atskaņu, kas liecinātu par šābrīža mednieku nopietnu ieinteresētību savas organizācijas tālākajā dzīvē.

Bet nācās vilties. Lai gan tālruņzvani pēc žurnāla iznākšanas kādu pāris nedēļu garumā skanēja knaši, cerēto diskusiju par LMS pilnveidošanu tā arī nesagaidīju. Toties piedzīvoju pamatīgu deja vu – visai daudz no dzirdētā atsauca atmiņā gaisotni, kas tautas masās burbuļoja gan LMMB beigu laikos, gan LATMA sākumposmā. Brēka liela, vilnas maz.

Tomēr vēlos teikt krietnu paldies vienai atsevišķai zvanītāju kopai – tiem lielākoties no "spices" patālu stāvošiem medniekiem, kuri, izbūrušies cauri visām trim šai tēmai veltītajām publikācijām, vienkārši pauda savu attieksmi. Kas lielākoties bija kodolīga: pirmkārt, "eksāmena epopeja" ļauj nepārprotami nojaust LMS samelošanos (un melot, kā zināms, ir slikti, un tālab dakšotājiem pienākas rīkstes); otrkārt, demokrātiskā organizācijā mazākums nedrīkst uztiept savu viedokli vairākumam.

Taču šāda "tautas balss" nebija tas, ko šoreiz visvairāk vēlējos dzirdēt. Mana gribēšana bija saklausīt idejas, kas ļautu likvidēt saspīlējumu mūsu lielākās mednieku organizācijas rindās, kas liktu uzlabot lēmumu apspriešanu un pieņemšanu. Un visvairāk kāroju dzirdēt tos medniekus, kas ir aktīvi līderi ij savos klubos, ij visā Latvijā. Bet nekā... Šīs rindas rakstot, ņēmos skaitīt un apjautu, ka tādu sarunu šo divu mēnešu laikā bijis maz. Skumji maz – ar vienas rokas dažu pirkstu pieliekšanu pietiek, lai dižā skaitīšana beigtos.

Jums, tiem dažiem, protams, liels paldies! Mēģināju jūsu idejas laist arī tālāk, bet...

Diemžēl vairākums no tiem, ko vēl janvārī un februārī uzklausīju, citu (manas un jūsu) domas nemaz nevēlējās dzirdēt, viņu vēstījums visbiežāk bija monologs, kas sliecās tenku un sazvērestības teoriju virzienā un centrējās tikai uz personālijām. Gribot negribot nācās secināt, ka šie mani sarunbiedri mīt iedomu pasaulē, kur valda personisks aizvainojums un vienīgais piedāvātais risinājums LMS atveseļošanai ir dēmoniski bargs – lai debesis sagrūst un nosit, lai zeme atveroties aprij tādus ķecerus, neliešus un noziedzniekus, par kādiem pēdējā gada laikā iztaisījušies gandrīz visi Mednieku savienības Nacionālās padomes (NP) un valdes veči. "Un, dies' nedo', lai mēs, to visu tagad zinot, labvēlīgi attiektos pret jebkādu pasākumu, kam pieskārusies šo medniecības nodevēju roka."

Kaunpilnākais un nožēlojamākais ierosinājums, ko, nonākušam šāda inkvizīcijas viļņa skavās, man nācās dzirdēt, bija priekšlikums boikotēt Latvijas medību trofeju izstādi. Dižākā sazvērestības teorija vēstīja par valsts pārvaldes līmenī noorganizētu teroru pret tiem, kas uzdrošinās domāt "citādi nekā Jaunzems, Baumanis un Co". Savukārt par pašu muļķīgāko atļaušos nosaukt versiju, ka "pārējie no LMS NP", lūk, gluži vienkārši esot tik tizli un gļēvi, ka stresa situācijās (un tāda neapšaubāmi ir katrs balsojums Padomē) nespējot patstāvīgi domāt. "Un, vispār, visi viņi tur ir..."

Nav daudz jāzīlē, ko rakstīt tālāk. Proti, klāt tas, par ko ļoti bažījos viņreiz – ka visa šī viļņošanās strauji virza prom gan no diskusijas būtības, gan veselīgas spriešanas pozīcijām. Aizvien vairāk ieslīgstot personīgajās antipātijās (tādas mūsu bāleliņi diemžēl māk dzemdēt tikpat ražīgi kā truši; un, reiz radījuši, nespēj vairs pāri pārkāpt), diskusijas pāraug neglītā publiskā ķildā. Kam vairs nav nekāda sakara nedz ar LMS problēmām (tādas neapšaubāmi ir – kaut vai pieminētā demokrātijas devalvācija; arī darītāju trūkums; arī zināmas elitārisma tendences utt.), nedz ar iespēju darīt labu medniecībai.

Šķiet, ka arī LMS pārstāvju sapulcei, kas notiks aprīļa beigās, no "netīras privātas vešas skalošanas" izvairīties neizdosies. Un ir visai grūti paredzēt, kāds būs iznākums.

Tādēļ vienīgais, ko šā epohālā notikuma gaidās tā dalībnieku domas lidojuma rosināšanai vēl varu mēģināt darīt, ir atstāstīt vārdus, ko vecā lāga zēna Ķenča mutē savulaik likuši izcilie latvieša iedabas zinātāji brāļi Kaudzītes:

"(..) jo labāk būtu, ja Tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams.

Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo Tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties?"

Didzis Pakalns

Pieraksties jaunumiem