Redaktora sleja – novembris / decembris, 2017

 Abonēšanas laika sprediķis

Reti gadās. Bet šoreiz – jā. Nav daudz jādomā, ko teikt.

Ir pienākums. Gada nogalei tuvojoties, tradicionāli mudināt abonēt žurnālu.

Labs ir. Aicinu.

Abonējiet! Preses izdevumus medniekiem. Un, jā, tieši tā, daudzkaitlī – izdevumus. Tos, kas raksta par medībām. Un par visu, kas šai nodarbei apkārt.

Biznesa loģika laikam paģērē, ka man pieklātos runāt un aicināt tikai par MMD. Var jau būt. Bet nē. Vienskaitlis neder. Kaut Latvija maza, un še teju visi cits citu pazīst, vienas domas un vienota viedokļa nav. Neesam jau Ziemeļkoreja. Un labi, ka tā: aizvien esmu pārliecināts, ka tikai domu un viedokļu dažādība – tā pati demokrātija ar visiem tās trūkumiem – var nodrošināt virzību uz kaut ko labāku.

Un tāpēc – abonējiet medību presi! Lai vaļas brīdī varētu paņemt žurnālu un lēnā garā lasīt, nevis uz mirkli "pielipt" pikseļiem datorveidīgas ierīces ekrānā, ātri pārskriet vienam tekstam, aizvērt, atvērt nākamo, pārskriet... Varbūt vēl pašūmēties, varbūt uzmargot nīgru komentāru... Un aizmirst.

Jā, arī par to esmu joprojām pārliecināts – drukātam vārdam ir nopietnāks svars, paliekošāka vērtība un arī prāvāka ticamība nekā interneta vidē palaistam tekstam. Kaut vai tāpēc, ka formāts gluži tehnoloģiski liek rakstītājiem, redaktoriem un citiem iesaistītajiem divreiz, trīsreiz un vēl, un vēl pārdomāt par to, kādus vārdus un teikumus, un nianses, un zemtekstus drukājums uz papīra iemūžinās.

Un tāpēc ir vērts lasīt tieši drukāto. Uzmanīgi lasīt. Salīdzināt dažādos izdevumos teikto. Un domāt. Un izdomāt savu domu. Savu! Izvērtēt, nevis akli pieņemt to, ko tas vai cits prātvēderis vienā vai otrā medību preses izdevumā sarakstījis. Jo, lai arī Latvija maza un še teju visi cits citu pazīst, neviens nav dievs. Ikviens ir tikai cilvēks. Un, cilvēcisks būdams, viņš  visbiežāk ir arī egoists – svēti pārliecināts, ka tieši un tikai viņš ir vienīgās patiesības nesējs. Un, rakstot vai intervijā runājot, tiecas šo pārliecību vairāk vai mazāk uztiept arī citiem.

Tāpēc tev, lasītāj, ir jācenšas lasīt pēc iespējas vairāk. Un domāt, domāt, domāt.

Bet tagad gan tikai par MMD.

Esmu gatavs solīt maz. Bet vienlaikus daudz. Barību domāšanai. Nevis vegānisku vienpusību, bet pilnvērtīgu uzturu cilvēka visēdāja prātam. Mums nav un nebūs nevēlamu tēmu. Mēs ļoti piedomājam un piedomāsim pie tā, lai nepārspīlētu ar kādu vienu nostāju. Mēs nekad nesam uzskatījuši un neuzskatīsim sevi par eliti, kam būtu kādas īpašas tiesības uztiept savu īpašo patiesību "parastajiem". Mēs esam un būsim pret centieniem šādu elitārismu kultivēt Latvijas medniecībā. Mēs paši allaž šaubāmies, diskutējam, arī strīdamies par idejām, par publikācijām – ne tikai par "lielajām tēmām", bet pat par bilžu un stāstu konkursam iesūtītajiem darbiņiem "no malas", kas mēdz būt pilni ar dažādiem "brīnumiem" un nesakrīt nedz ar medību "labās prakses" principiem, nedz ar redakcijas nostājas pamatiem. Taču tas nekavē publikāciju. Arī maldība rosina uz domām, veicina diskusijas un – kāpēc ne! – kā uz paplātes pasniedz drukātu argumentu tiem, kas vēlas par labāku medību kultūru mūszemē cīnīties.

Un visbeidzot. MMD nekad nepiekritīs uzskatam, ka medniekam jāzina (jālasa) tikai tas, kas uz viņa vaļasprieku attiecas tieši. Sak, tikai plintes, patronas, līgumu problēmas, medību stāsti un kareivīga poza pret citu jomu pārstāvjiem. Nekā nebij! Īpaši jau tagad. Kad medības – jāteic atklāti – ir krustcelēs. Vai ļoti tuvu tām. No kurām tālāk – kādi trīs ceļi. No tiem viens ved turp, kur, manuprāt, diezgan snobiski un elitāri dīžājas "attīstītās" zemes, kam viss sakārtots, bet dzīvā "dzirkstelīte" bieži vien pazudusi. Otra galā jau nepacietīgi gaida tās džuses untie čomi, kas ir svēti pārliecināti, ka modernajā pasaulē medības var būt vien "skaita regulēšanas pasākums".

Trešais ceļš? Pašu ceļš? Vai tāds vispār ir?... Manuprāt, iespējams, ka ir. Vēl ir. Bet, lai tajā dotos, medniekam jābūt bruņotam ne tikai ar plinti, bet arī ar izpratni par plašumplašajām dabas zintīm. Tikai tādās balstīti argumenti šai ceļā var būt gan vairogs, atsitoties no ekstremāļiem, gan zelta monēta, līgstot par gudru sadarbību ar mēreniem zaļās idejas pārstāvjiem.

Tādēļ – abonējiet MMD! Un lasiet! Un domājiet!

Didzis Pakalns

P.S. Laikam jau tieši, bez aplinkiem jāpaskaidro, kāpēc allaž tāds uzsvars uz vārdu "Abonē!". Tāpēc, ka abonenti ir viens no lielajiem vaļiem, uz kā balstās jebkura normāla periodiska preses izdevuma – tāda, kas nav narkoatkarīgs no fondu vai "spalvainas ķepas" labvēlības – dzīvības koka saknes. Abonenti nodrošina ieguldījumu "drukas makā", abonentu skaits kalpo par orientieri otram lielajam valim – reklāmdevējiem. Bez visa tā – nu nekā.

Tāpēc vēlreiz – abonējiet! Apzinieties, ka, to darot, jūs palīdzat saglabāt savas tiesības uzzināt!

Abonēt MMD iespējams ŠEIT.

Pieraksties jaunumiem