Redaktora sleja – septembris / oktobris, 2016

 Par kādu "dāvanu" medniekiem

Ļoti ticams, ka daudzi mednieki Latvijā par šo jau ir lietas kursā. Par savdabīgo "dāvanu", ko ūdensputnu medību sezonas atklāšanas dienas pēcpusdienā medniekiem pasniedza Latvijas Radio 1. kanāla raidījuma "Zaļais vilnis" pastāvīgais duets – raidījuma vadītāja, vides žurnāliste Anitra Tooma un viņas dzīvesbiedrs biologs, Dabas aizsardzības pārvaldes (Kurzemes reģionālā administrācija, Slīteres birojs) vecākais eksperts Vilnis Skuja.

Bezkaislīgi un īsi atstāstītas, putnu medību tematam veltītās "Zaļā viļņa" epizodes minūtes varētu skanēt šādi: "Mēs esam pret putnu medībām! Putni nevienam netraucē, medību guvums, mūsuprāt, neatsver zaudējumus, turklāt mednieki mēdz neievērot noteikumus un nepazīst putnus. Mēs neiebilstam pret "lielo dzīvnieku" medībām, jo tie, pārlieku savairojoties, var / mēdz mums traucēt."

Nojaušams, ka vēlmi runāt par putnu medībām stimulējis arī Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) jau vairākkārt rosinātais un kolēģu – žurnāla "Medības" – pēdējā laikā popularizētais priekšlikums medījamo putnu sarakstā iekļaut mērkaziņu.

Viss skaidrs. Tā teikt, lūk, viedokļi, ko demokrātiskā sabiedrībā ikvienam – patīk kādam tas vai ne – ir tiesības gan paust, gan aizstāvēt. Ar piebildi – to darot, der neapvainot pretēja viedokļa paudējus, der ievērot taktu un izmantot pierādītus faktus, der izvairīties no atsevišķu faktu vispārināšanas un – dies' pas'! – neklājas "spraust dakšas".

Diemžēl 13. augusta "Zaļais vilnis" bija izvēlējies tieši šādu taktiku. Un tādēļ iepriekš īsi atstāstītais saturs neataino "dāvanas" būtību. Pat ne tuvu. Pilnai ainai pietrūkst daudzu vārdu. Melninošu epitetu. Tā emocionālā fona, kas ik pa brīdim visā sižeta laikā, gluži kā negaisa mākoņa nesta krusa, uzbliež pa klausītāju ausīm. Īsumā raksturots, šis "Zaļā viļņa" vēstījums bija šāds: "Mednieki ir asinskāri un neizglītoti slepkavas, kam tieši nogalināšana sagādā baudu! Tāds ir mednieku absolūtais vairums! Tie, kas dodas putnu medībās, tādi ir visi! Medības ir "biezu" ļautiņu arhaiska izprieca!" Un tā tālāk. Kolēģe Anita teic: "Visīstākā naida runa!"

Tieši tādēļ šo sižetu kopumā mēle niez nodēvēt par auditorijas programmēšanas mēģinājumu. Kurā vēlamais efekts tiek sasniegts, uz spilgtu epitetu fona klājot zīmējumu, kurā patiesība sapludināta ar puspatiesībām un pat meliem. Un pēc kura par medībām neko daudz nezinoša klausītāja atmiņā paliek tieši spilgtākie epiteti, efektīgākās vārdu tirādes. Slepkavas! Asiņu alkstošie! Neizglītotie! Resnvēderi! "Biezie"! Un tā tālāk. Un, paskat, pēc kāda laika viņš, šis klausītājs, jau ir svēti pārliecināts, ka šis ir viņa paša viedoklis. Un ir gatavs to paust, un tiražēt, un attiecīgu "politiku" atbalstīt. Kā stāsta, savulaik līdzīgi darbojusies Gebelsa vadītā propagandas mašinērija, savukārt mūsdienās šādas metodes veiksmīgi izmanto Krievijas propagandas rupori un arī "Islāma valsts" mullas, veiksmīgi sējot un diedzējot radikālisma sēklu savās draudzēs. Un nu šķiet, ka 13. augustā apmēram 13 raidījuma minūšu laikā šai kompānijai zināmā mērā piepulcējies arī "Zaļais vilnis" Latvijas sabiedriskā radio ēterā.

"...Šodien kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsimies par nāvīgo hobiju – putnu medībām..."

"...Kad man sāk stāstīt, ka dabas baudīšanai noteikti ir vajadzīgi līķi, un tu ieej ezerā un sāc slaktēt..."

"...Medniekiem ir slinkums audzēt suni, daudzi mednieki ir pat tādi, kas, nezin kādu iemeslu dēļ, bet... Teiksim, viņš tur kaut kur niedrājā stāv, un pie viņa pienāk svešs medību suns, tad viņš arī to suni nošauj..."

Te labi apzinos, ka šādi – vien tās, manuprāt, melnās un nepatiesās vietas citējot, rīkojos līdzīgi raidījuma autoriem. Godīgi un taisnīgi būtu publicēt visu sižetā izskanējušo tekstu, kurā, kā jau teikts, ir arī patiesas (un sen plaši zināmas, un mednieku pašu atzītas) atziņas, kurām nevar nepiekrist.  Diemžēl MMD e-vēstule Latvijas Radio ar lūgumu atļaut pārpublikāciju palika bez atbildes. Ceru, ka, publicējot īsus citātus, neesmu daudz grēkojis. Ja nu kas, raidījums noklausāms, nedaudz parokoties "Radio 1" arhīvā internetā.

Un tādēļ šī sleja – vien ievads. Ieskatam un informācijai. Tēmas turpinājums – šīs MMD burtnīcas beigu daļā, no 76. līdz 81. lappusei.

Didzis Pakalns

 

 Piezīmes uz "Zaļā viļņa" manuskripta malām

Varētu jau aprobežoties ar Redaktora slejā pausto un tepat līdzās publicēto Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) vadītāja Viestura Ķerus godīgo un izsvērto atbildi Vilnim Skujam, bet...

Nu, jā. Šai epizodei ir arī turpinājums, ko – kaut vai faktu saglabāšanas dēļ – prasās piefiksēt uz papīra. Un, galu galā, ne jau sabiedriskais (lasi – tautas apmaksātais) LR1 ir vienīgais "Zaļā viļņa" saimnieks, nodokļu maksātāju naudu šā raidījuma radīšanai piešķir Latvijas Vides aizsardzības fonds. Un tā kā šis pats fonds atbalsta arī MMD (un tātad – arī medniekus, makšķerniekus un visādi citādi reāli zaļi domājošus un dabā ejošus ļaudis), jūtu pienākumu žurnāla lappusēs aprakstīt gan tālākos notikumus "putnu sakarā", gan arī, tēlaini izsakoties, veikt dažas piezīmes uz "Zaļā viļņa" manuskripta malām. Tās pašas demokrātiskās viedokļu daudzveidības dēļ, kas atšķir uz naidu musinošu sludināšanu no civilizētas diskusijas.

 

 Hronika. Čivināšana

Jau nākamajā dienā pēc raidījuma "zilaa gos" (A.Toomas pseidonīms mikroblogošanas vidē) tviterī ziņo: "Komenti uzrāda, ka ne mums vienīgajiem ar @SkujaVilnisputnu šaušana liekas barbariska izklaide."komentu (komentāru) atrašanās vieta tiek minēts interneta portāls "kasjauns.lv". Tā kā man negribas ticēt, ka visnotaļ erudītā vides žurnāliste nemāk novērtēt šādu atsauksmju – interneta komentāru – patieso vērtību, atliek pieņemt, ka raidījuma un arī tikko citētā komentāra mērķis bijis viens – uzkurināt pretmedību šūmēšanos plašākā, par medībām lielākoties neko daudz nezinošā vidē. Tautā tātad. Kāpēc? Iemeslus var tikai minēt. Putnu nesavtīga mīlēšana? Varbūt. Personīgo reitingu celšana? Varbūt. Kāda tālāka plāna sākums? Varbūt..

Lai vai kā, turpmāk "viss tiešām notiek". Drīz vien arī tviterī sāk plosīties kaislību vētras, kurās beidzot pie vārda brīžam tiek arī mednieki un "putnu ļaudis", kam gods un pašcieņa neļauj nolaisties līdz sētas tenku līmenim. Protams, izskan arī tviteristu personīgajā pieredzē vai kultūrā sakņotas atziņas, kas medniekiem par labu nerunā. Un, protams, pietiek arī "neesmu lasījis, bet viedoklis ir" tipa čivinātāju.

MMDprāt (un, spriežot pēc komentāriem, arī kādas daļas medniekuprāt), cienījamāko un argumentētāko viedokli par putnu medībām savā bloga lappusē publicē LOB prezidents V.Ķerus, diskusijā iesaistās arī Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, LMS mājaslapā (lms.org.lv) publicējot viedokli, kas balstās uz savulaik MMD publicēto rakstu (2013/10, J.Baumanis, "Pie "kašķu avota" atgriežoties"). Diskusija tviterī vēršas plašumā, tās karstumā zilaa gos pamanās nozākāt pat nelaiķi akadēmiķi Jāni Vīksni (še nespēju atturēties no piezīmes – manuprāt, ne A.Tooma, ne V.Skuja nav pat Vīksnes mazā pirkstiņa vērti; turklāt it visā – gan personības lieluma, gan nostājas pamatotības ziņā, par pienesumu putnu pētniecības un aizsardzības jomā nemaz nerunājot). Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kādēļ J. Baumanis atļaujas izteikt šerpu komentāru, kurā izmantots vecais, labais latviešu "D" vārds, kas savukārt ļauj sajūsmināti triumfēt dažam labam medību pretiniekiem – sak, lūk, ja jau pats mednieku līderis šādi izsakās, ko tad par pārējiem medniekiem domāt?!

 

 Hronika. Pietiek

Kādas dienas vēlāk diskusija pārmetas (tiek mērķtiecīgi pārcelta?) uz portālu "pietiek.com", kas, gods kam gods, publicē ne tikai V.Skujas viedokli, bet arī jau minētos V.Ķerus un J.Baumaņa rakstus. Un ne tikai.

Smieklīga un pat nožēlojama izskatās visuresošā un par visu rakstošā daktera un ekspolitiķa Pētera Apiņa iesaistīšanās šai rakstu burziņā.

Metoties sunīt medniekus, Apinis, vispirms godīgi atzīdams, ka nav ne mednieks ne makšķernieks, aši un plaši izplūst ar putnu medībām nesaistītā stāstījumā. Kurā, starp citu, piemin arī dažu labu vispārzināmu problēmu, kas tiešām Latvijā nopietni ietekmē putnu populācijas, taču beigu beigās... Nu, protams, par lielajiem vainīgajiem vienalga tiek pasludināti mednieki. Turklāt Apinis apgalvo, ka īpaši jau politiķi Latvijā ir kāri uz medībām, un ka "medības ir vieta"... Nuja, še Apiņa kunga viedoklis variē... It labi atceros, ka laikos, kad viņš pats bija politikai pietuvināts, grāmatā "Latvija – zaļā paradīze Eiropas centrā" (2004), Apinis šo "medības ir vieta, kur tiekas politiķi", zīmēja visnotaļ labvēlīgā, pat tādā kā teiksmaini vilinošā nokrāsā. Turpretī tagad, pēc visnotaļ kaunpilnas izkrišanas no politikas elites, dziesmai pavisam cita nokrāsa: "(..) jēdziens mednieks Latvijā nereti korelē ar jēdzieniem politiķis vai politikānis, jo daudzmaz pie varas piesūkušies kungi šauj uz nebēdu. Medības ir vieta, kur tiek kārtoti darījumi, slēgtas neoficiālas vienošanās, virzīti politiskie procesi." Un, protams, drīz vien gatavs arī spriedums medniecībai kopumā (pēc tam, kad haotiski nosunīti putnuķērāji Korfu salā Grieķijā un mežistrāde un klaiņojošo kaķu barotāji Latvijā): "Vai tiešām savi mazvērtības kompleksi un slepkavnieciskie instinkti ir jārealizē, šaudoties gar ezeriem un zivju dīķiem?" Izlasījis tomēr spriežu, ka Apiņa vēstījums it gudri iederas V.Skujas aizsāktajā špūrē – medniecības lietu cieša sasaistīšana ar tautā ne pārāk mīlētajiem politiķiem ir veiksmīgs propagandas gājiens.

 

 Hronika. Turpinājums

Nedrīkst nepieminēt, ka diskusijā – un, manuprāt, ļoti cienījami – iesaistās arī mednieku interneta vietne un biedrība "medniekiem.lv". Sarunu uzsāk Andris Zariņš, ierosinot arī medniekiem pašiem: "Pirms šausmināties un lamāt cienījamo zinātņu vīru, gribētu, lai katrs sev uzdodam jautājumu, vai gadījumā nav tā, ka patiešām esam pelnījuši šādu viedokli par sevi???"

Viedokļu apmaiņa (protams, ar atsevišķiem izņēmumiem, kā jau tas interneta vidē mēdz gadīties) turpinās un, man šķiet, nosaucama par itin konstruktīvu. Diemžēl nekas no šeit – mednieku kompānijā – spriestā un rosinātā nešķiet pieminēšanas un atsaucības vērts brēkas cēlēju aprindās.

Toties īsi pirms šā apskata kopā likšanas (augusta pēdējā nedēļā) atkal uzburbuļo tviteris. Vārāmu putru klājas maisīt, tādēļ zilaa gos atkal iečivina: "Ar @SkujaVilnisesam iebāzuši zaru skudru pūznī. Mednieku pārstāvji aizsūtījuši sūdzības, kur vien spējuši iedomāties. #nēPutnuMedībām."

Pēdējā čivinājuma daļa, manuprāt, var liecināt par plašākas "Nē" kampaņas iespējamu pieteikumu jau citos gaņģos un līmeņos.

Ļoti ceru, ka, kaldinot šādu sazvērestības teoriju, esmu maldījies.

Bet ja nu ne?... Tieši tādēļ arī MMD lasītājiem un "drukātajai vēsturei" piedāvājam gan pieminēto V.Ķerus viedokli par putnu medībām (vēlreiz – skat. iepriekšējās lappusēs), gan šeit turpinājumā – zināšanai un izvērtēšanai – vēl dažas piebildes par 13. augusta "Zaļajā vilnī" izskanējušajām prātulām.

 

 Kam nevar nepiekrist? Un kam nevar piekrist?

# Nevar nepiekrist V.Skujas apgalvojumiem, ka putnu medību laikā, un it īpaši jau sezonas atklāšanas dienās, kad "uz pīlēm" dodas arī tie mednieki, kam tā ir vienīgā putnu medību reize sezonā... Jā, ir arī nomedītie un neatrastie, ir arī savainotie putni. Taču – vai "pazaudēto" ir "trešā daļa vai pat puse", kā to vairākkārt apgalvo Skuja? Kas zina? Ļoti iespējams, ka Skujas kungs, to apgalvodams, balstās uz MMD lappusēs kādreiz publicētām amerikāņu (Norton, Thomas, 1994; J.Vīksne, MMD 2008/08) aplēsēm, kas runā par 20–40%. Tur, Amerikā. Vai ir kāds jaunāks pētījums? Par Latviju? Ja ir, celiet galdā! Labprāt publicēsim, liksim kaunēties medniekiem. Domāsim, ko darīt. Bet ja nav? Tad atliek tikai citēt Dr. Vīksnes rakstīto – viņš, balstoties uz Engures vāktiem datiem, secina, ka "pazaudēto procents sezonas gaitā (..) svārstās no 17,9% līdz 24,8%". Tiesa, godājamais zinātnieks pieļauj, ka patiesā aina, iespējams, ir sliktāka, un arī zināmie vidējie 20% nav maz, un visiem kopā jādomā, kā lietas uzlabot.

MMD še var piebilst vien to, ka šie Vīksnes dati ir par salīdzinoši senu laikposmu – no 1995. līdz 2001. gadam. Un arī to, ka mūsu (mani) novērojumi liecina – mednieku un putnu medību kultūras līmenis šo pēdējo 15 gadu laikā ir mainījies. Uz labo pusi. Būtu dikti labi, ja varētu iesēsties laika mašīnā un salīdzināt, piemēram, pīļu atklāšanas dienu Nagļos 1995. gadā un pērn, 20 gadus vēlāk.

# Nevar piekrist V.Skujas apgalvojumam, ka mednieki masveidā šauj "visu, kas ceļas augšā". Un ka mednieki (raidījumā runātāja tonis un konteksts ar iepriekš pausto mudina klausītāju secināt, ka tā ir ierasta prakse) "medībās šauj tādus putnus kā zivju gārņus, plēsīgos putnus, šauj, ja izceļas arī lielais dumpis". Te atkal jājautā – vai Skujas kungs, to apgalvojot, balstījies uz kāda pētījuma datiem? Ja pētījumi par šādas parādības masveidību ir, lieciet galdā! Publicēsim! Bet ja nav? Ja noticis vienkārši tā – zinot, ka mednieku vidū ir pārkāpēji (retoriski jājautā – kurā sabiedrības grupā gan tādu nav?), Skuja problēmu vispārinājis, samilzinājis un radījis sev izdevīgu un tīkamu puspatiesību.

MMD šādi dati ir, tie savulaik publicēti, un atkal jau tas ir Jāņa Vīksnes nopelns. Viņa apkopojums par Liepājas, Engures un Babītes ezerā, kā arī Nagļu dīķos laikā no 2005.–2014. g medību sezonas pirmajās trīs reizēs nomedītajiem putniem (MMD 2014/11) sausi liecina – šajā laikposmā šajās vietās kopā nomedīti 11940 ūdensputni, no tiem 1,3% (159) piederējuši nemedījamo kārtai. Protams, atkal jau iespējams, ka pētniekiem nav izdevies fiksēt visus gadījumus. Taču fiksētais daudzums nekādā gadījumā neļauj apgalvot, ka nemedījamie krīt masveidā.

# Skuja pauž puspatiesību, apgalvojot, ka pīļu medības mūsdienās netiek kontrolētas. Ka pilnīgi viss atkarīgs no mednieku godaprāta (ko Skujas kungs tūdaļ pats metas noniecināt). Šo apgalvojumu atspēkos ikviens mednieks, kurš pēdējā laikā sastapies ar pārbaudītājiem. Skuja melo, apgalvojot, ka – jo tālāk, jo trakāk, ka kontroles vispār nav, ka agrāk pārkāpējiem "kaut vai teorētiski bija mazas iespējas iekrist, bet tomēr bija, tad tagad tādas iespējas nav".

Šogad MMD (2016/03) Papes dabas parkam veltītā rakstā lasāmas šo Skujas apgalvojumu noliedzošas parka pārstāvja Inta Medņa atziņas. Lūk, citāts:

"Agrāk gan, kad pirmajos gados ezerā reidus taisījām, bieži bija redzams – vīrs paņēmis kādu bleķeni uzrādīšanai, bet patiesībā kapājis ar svinenēm. Nu, ko, sastādām izņemšanas aktu, uzšķēržam medījumu, paskatāmies, ar ko esi šāvis. Ahā, pīlē svins! Rakstām protokolu, pieaicinām Meža dienestu, un tālāk viss kā pienākas – ej, mīļais, skaidrojies un atbildi par pārkāpumu. Šobrīd? Nu, var jau sezonas laikā reizēm saprast, ka kāds pa pārāk tālu mērķi vālē. Vai arī nojaust, ka tur, niedrājā, kāds pusautomātam ierobežotāju izņēmis un mauc kā no zenītlielgabala. Taču tie ir vairs tikai atsevišķi gadījumi. Kā jau teicu, paaudzes nomainījušās, mednieks ezerā vairs nedodas ar mērķi paņemt pēc iespējas vairāk. Un arī kontroles lietas pamazām sakārtojušās – zivju resursi tiek uzmanīti, Dabas aizsardzības pārvaldes ļaudis strādā, piedalās arī pašvaldība..."

 

 Lai pirmais met akmeni tas, kurš bez vainas...

Iepriekšējais citāts tāds pagarāks arī cita iemesla dēļ. Lai atkal rādītu, ka laiki mainās. Ka medniecība mainās. Un arī tādēļ, lai piebilstu ka, Latvija, par spīti nelielumam, ir dažāda, un tikpat dažādi mūsu zemē joprojām mēdz būt arī mednieku, un arī mednieku uzraudzītāju tikumi.

To saku tādēļ, ka, vēl un vēl klausoties raidījumu un atceroties (atkal jau) arī MMD publicēto, gribot negribot nonāku pie domas, ka Viļņa Skujas kategoriski negatīvo atziņu pamatā varētu būt paša negatīvā pieredze medībās, ar medniekiem utt., u.t.jpr. Un ka šī pieredze ir ierobežota vietā un laikā – to noteikuši apstākļi un laiks, kad Skuja pats bijis mednieks. Intervijā MMD (2016/01; izcēlumi citātā mani – D.P.) viņš pats atzīst: "Mana pieredze balstās uz trim šejienes klubiem. Slīterē viss bija labi, kamēr medījām kopā ar kolēģiem, un arī tikmēr, kamēr prominences brauca kā ciemiņi, viss bija kārtībā, bet tad, kad notika pilnīga kolektīva noslāņošanās, man kaut kā "piegriezās"..."

Atvainojos, bet vai tieši šeit nav rodama tieša saite ar pāris indīgākajiem Skujas izteikumiem par medniekiem vispār 13. augusta "Zaļajā vilnī":

"...Kad labi paēdis, labi situēts tēviņš dārgā kostīmā iebrauc ar dārgu džipu pie ezera, iebrien tur un klapē vienkārši pīles, jo viņam, redz, patīk, ka tā pīle krīt, un tad viņš pa to starpu var arī baudīt dabu." Un "(..) Medniekiem ir slinkums audzēt suni, daudzi mednieki ir pat tādi, kas, nezin kādu iemeslu dēļ, bet... Teiksim, viņš tur kaut kur niedrājā stāv, un pie viņa pienāk svešs medību suns, tad viņš arī to suni nošauj..."

Te gribas pajautāt – cik šādus medību noteikumu pārkāpējus "dārgā kostīmā" utt. godātais vides sargs pēdējo desmit (neaktīvo mednieka gaitu) vai iepriekšējo divdesmit (aktīvo) gadu laikā ir notvēris vai vismaz uzrādījis par medībām atbildīgajiem dienestiem? Ja šādi gadījumi ir, lieciet galdā! Viss kā iepriekš – MMD ar prieku tos aprakstīs, liekot pārkāpējus pie kauna staba par mācību pārējiem. Nevis centīsies vispārināt un noniecināt medības kopumā. Ja nav...

Nu jā... Ja šādu gadījumu uzskaites, kas liecinātu par masveidīgumu, nav, tad diemžēl jādomā, ka vai nu "Zaļā viļņa" veidotāju saceltajai pretmednieku vētrai tiešām ir kāds tālejošāks mērķis (skat. iepriekš), vai arī...

Vai arī "Viļņa" ievirze vienkārši atkarīga no veidotāju dueta kopnoskaņas kādā laika periodā, kas diemžēl ietver arī zināmu liekulības devu attiecībā pret dabas sargāšanu. Kā citādi lai nodēvē viendien bargu mednieku braņīšanu par likumneklausību radio ēterā, bet citkārt – pašu publisku atzīšanos tviterī par īpaši aizsargājamu augu plūkšanu. Savā Slīterē, savām cilvēciskajām vajadzībām.

Par citām puspatiesībām un zināmām "dakšām" gan Viļņa Skujas (putnu medību pretinieku) nostājā, gan arī mednieku retorikā (jā, nekautrējos atzīt, ka tādas ir), izcili pateikts V.Ķerus rakstā. Tādēļ noslēgumā...

 

 P.S. Par mērkaziņu

Še sliecos piekrist Viļņa Skujas raidījumā teiktajam – tam par putnu medībām ar suņiem un mednieku sarīkotajiem paraugdemonstrējumiem šai sakarā.

Skuja: "Ar šo vienu gājienu, kad viņi mēģināja Dabas aizsardzības pārvaldes ierēdņiem iestāstīt, ka suņi spēj atšķirt ķikutu no mērkaziņas, tas jau liecina, ka visaugstākajā mednieku līmenī ir jau tā tieksme par katru cenu panākt savējo, un iedabūt iekšā kaut vai ar meliem. Tas man liekas simptomātiski."

Melot nedrīkst. Mēģināju pētīt, veltīju krietnu pusi dienas dažādu svešzemju avotu (kur medības ar suņiem ir krietni populārākas nekā Latvijā) izpētei internetā, taču neatradu pat aplinkus norādi uz to, ka medību suns spētu atšķirt vienu no otra vienas ģints sugu pārstāvjus. Mērkaziņu no ķikuta. Par fazāna atšķiršanu no baloža (šāds tests tika veikts minētajos paraugdemonstrējumos) – jā, laba suņa gadījumā ļoti iespējams, bet par Gallinago gallinago atšķiršanu no Gallinago media – manā rīcībā ziņu šādu ziņu nav. Jā kādam ir, lieciet galdā. Publicēsim.

Tādēļ par mērkaziņu medībām mans (un tikai mans; pieļauju ka daļai mednieku vēlme par katru cenu palielināt medījamo sugu skaitu ir savdabīga – bet cilvēku sugai itin dabiska – gandrīz vai neapzināta atbildes reakcija uz da jebkādiem medību ierobežojumiem) viedoklis ir – nevajag. Balstu to atkal jau mūsu putnu medniecības un ornitoloģijas patriarha Jāņa Vīksnes argumentētajā viedoklī, kas tika pausts pirms 15 gadiem, MMD 2001. gada maija (05) numurā, ierosinot svītrot mērkaziņu no medījamo putnu saraksta:

"Zinu, ka tās ir skaistas medības ar putnu suni, bet šo medību veidu pie mums piekopj uz pirkstiem skaitāmi mednieki. Un zinu arī to, ka gandrīz neviens mednieks ceļošos mērkaziņu neatšķir no ķikuta – Latvijas Sarkanās Grāmatas 1. kategorijā ierakstītās sugas. Vēl zinu to, ka itāļu medniekiem ir liela interese par mērkaziņu viesmedībām zemēs, kur tās saglabājušās, un varu prognozēt mērkaziņu medību intensificēšanas sekas ķikutam Latvijā."

Didzis Pakalns

 

Pieraksties jaunumiem