Redaktora sleja – maijs / jūnijs, 2016

 Saprast nesaprasto

Šā MMD numura 61. lappusē rodams citāts, ko ļoti gribas iemūrēt šīs Redaktora slejas pamatā. "Gada balvas medniecībā 2015" laureāts Jānis Ozoliņš, prātojot par to, kādēļ nav kļuvis par zvērinātu mednieku, atzīst, ka viņā gluži vienkārši nav tā azarta, kas citus vīrus medību lietai piesaista, un ka citā virzienā notēmētā dzīvesziņa viņam nekad nav ļāvusi medītprieku tā pa īstam izprast.

"Bet – vai viss vienmēr ir jāizprot?..." prāto Ozoliņš. "Un – vai viss, ko nesaproti, ir jānoliedz? Pilnīgi noteikti – nē! Jo – ja cilvēki nostājas pozīcijā, ka pret visu, kas mums nepatīk, vai visu, ko neizprotam, jāiestājas agresīvi... Nu, tad šie cilvēki, man šķiet, ir nelaimīgi, un tas viņiem traucē dzīvot..."

Nu jā. Manuprāt, šos pārdesmit vārdus derētu vai nu iekalt akmenī un izlikt Rīgā kaut kur Brīvības pieminekļa tuvumā. Vai uztaisīt bukletu, nodrukāt milzu metienā uz ūdenī nemirkstoša un grūti saplēšama papīra un dalīt ļaudīm – ielās, mežos, pilsētās, laukos. Visur.

Jo, manuprāt, tādu nelaimīgo, kuru nelaimīgums muļķīgā kārtā ceļas no prastas negribēšanas saprast, pie mums netrūkst. Dažbrīd pat jābrīnās, cik viņu daudz.

Lūk, kāda amata māsa, Latvijā visnotaļ populāra žurnāliste. Ar medību lietām saskares tik, cik, atvainojos, ruksim ar koalīciju Saeimā. Žēl man viņas – pagalam nelaimīgs cilvēks. Redzu, kā mokās. Līdzko saklausa vārdus "medības" un "mednieks", dzīvi indējošs stress klāt – kā kaķenei, kas suni tālumā ieraudzījusi. Uzmet kūkumu, dīžājas un šņāc. Aste gaisā, brēka pa puspagastu un vēl tālāk.

Lūk, iepretim, – visādi citādi saulains, atsaucīgs plintes vīrs. Ne viņam mežā melnā stārķa ligzdas, ne saimniecība Gaujas krasta liegumos, ne kādreiz par miskastes izbēršanu štrāpe uzlikta. Tak pietiek par kādu liegumu, kādu dabas taku iemeldēties, kāda putnu pētnieka vārdu piesaukt...  Skat, vīram vaigi jau piepūsti, ģīmis sārtens un vārdi no mutes – melni kā viņrudens lapas aprīlī. Tas trakākais, ka pats atzīst – no tādas bļaustīšanās prieka nekāda, drīzāk validols zem mēles jāliek.

Vai atkal, par provi, vēl viena kolēģiska padarīšana. Latents stress, latents nelaimīgums. Nu, kā tev, cilvēkam, dzīvot un strādāt, ja tie trīs burti – MMD – priekšā un pakaļā! Ij vecākie lielie medniekmači Latvijā ar šito trīsburtnieku kā ar virvēm sasieti, ij Gada balvai medniecībā tas piekortelējies. Nu nelaime, kas nelaime. Tādēļ, lai dvēselei un biznesam miers, ņemsim un noklusēsim. "Kausus" stāstos par Latvijas medniekmačiem neminēsim, MMD vārdu un veikumu Gada balvas apskatos ignorēsim.

Nu kaut kā tā.

Bet pag', varbūt, šo rakstot, arī es jau esmu turpat?! Tai īgņu un savas paša dzīves bendētāju pasaulītē?

Kas zina, kas zina. Tādēļ ņemšu un pašķiršu vēlreiz MMD lapas. Palasīšu tur sarakstīto un sabildēto un vēlreiz gandarīts apjautīšu, ka daudz vairāk man un mums līdzās tādu, kam par pasauli prieks, par sevis un citu padarīto – gandarījums, bet par to, kas pagaidām vēl nesaprasts – ieinteresētība. Starp Gada balvas laureātiem nezinām tādus, kas savu godu citus pulgojot vai gremdējot nopelnījuši. Esmu pārliecināts, ka arī uz "Kausiem" sabraukušo vairums šo dienu izbauda, nevis ar sarauktu pieri par punktiem cīnās. Un, gala beigās, re – pat ūdeņu pilnā purvā, pat laika patinas klātos muzejskapjos tu ņem un meklē, un atrodi, un priecājies par  interesanto, nevis sūrojies par sabristām kājām vai uz kniepadatām sadurtām štrunta kožu miriādēm.

Ir vērts meklēt nezināmo. Un – vērts arī mēģināt saprast nesaprasto.

Didzis Pakalns

 

Pieraksties jaunumiem