Redaktora sleja – novembris / decembris, 2015

 Tādi esam. Ar sirdi un prātu

Nupat, nudien, nezinu... Šķiet, teju divu desmitu gadu garumā, ik žurnāla numuru piesakot ar Redaktora sleju... Un teju katra no šiem gadiem pēdējā numura Slejā aicinot Tevi abonēt MMD...  Nupat, nudien, šķiet, sāk negribēties meklēt jaunus pārliecināšanas vārdus, ar kuriem Tevi motivēt atkal doties uz "Latvijas Pasta" nodaļu vai interneta vietni www.pasts.lv un šķirties no apmēram 25 eirīšiem (TIKAI!) par MMD nākamā gada abonementu.

Bet varbūt tiešām neko jaunu nav vērts izdomāt? Varbūt labāk vienkārši padomāt? Paprātot, kādas raksturzīmes bijušas galvenās mūsu žurnālā šo pārdesmit gadu laikā? Lai Tu, šīs pārdomas izlasījis, lēmumu par MMD vērtību Tavās acīs pieņemtu pats.

Manuprāt, galvenais mūsu darbā bijis tas, ka MMD nav turējies pie vēsa aprēķina. Neesam taisījuši "vajadzīgās intervijas", neesam pragmatiski cieķējuši, lai žurnāla saturs būtu atbilstošs pārdošanas guru izprātotajiem "lasītāja ievilkšanas" standartiem. Nu, piemēram, šitik lapas obligāti – par plintēm, šitik – par kādu slavenību (ar plinti, protams), šitik – par tēmu, kas varētu "ievilkt" mednieku kundzes, šitik – par... "Nu, kas tur mums pēc medību kalendāra iekrīt?..." Nuja, pāris trīs lietas tomēr arī MMD gada virpulī paredzamas – par provi, janvārī "Mednieku kalendārs", maijā un jūlijā "Kausi" un to atskaņas, regulāra "IWA" jaunumu gūzma. Bet pārējais... Tie allažiņ ir vieni no negribētākajiem mana amata mirkļiem –taisnošanās autoram vai sagatavotā raksta varonim, ka "tas tavējais pēkšņi neiegāja žurnālā tāpēc, ka tai vietā...."

Esmu arī gandarīts, ka MMD nekad nav bijis vienaldzīgs. Kaut jāteic – no tās "ar sirdi nevienaldzības" vieni vienīgi kreņķi. Tās dēļ esam braņīti par pārcentīgu rakāšanos likumu lietās, kušināti par vēlmi izkost, kāpēc mednieks arvien tāds it kā noderīgs, bet vienlaikus tomēr īsti negribēts padēls mežiniekiem, dabiniekiem, lauksaimniekiem. Un arī par it kā pretējo – par mūsu sirds un prāta vēlmi maķenīt dziļāk dabas lietās "ieiet" – neesam īpaši glaudīti. "Priekš kam medniekam tāda ekoloģijas ābece, tā nav nekāda daba! Un priekš kam par to brieždārznieku ģenētiku rakstīt!?..." ir nesenākie no tieši saklausītajiem īgnajiem vārdiem. Bet palama "vilkumīļi" MMD pavada jau kopš viņgadsimta pēdējās desmitgades vidus.

To visu atceroties, šķiet gluži neticami, kā gadu gaitā esam tomēr spējuši noturēt viduslīniju, tā pamatīgi – līdz pilnīgai un galīgai attiecību pārtraukšanai – nesaplēšoties ne ar vienu no žurnāla redzeslokā esošajām daudzām interešu grupām. Jā, arī "politkorektiem" mums tādēļ gribot negribot nācies būt, ar prāta vēso ūdentiņu sirds degsmes liesmas piekušināt.

Un te nu piezogas vēlme pašam pavērtēt MMD vietu Latvijas medībdzīves teātrī. Jaušu, ka neesam bijuši tikai tekstu pārrakstītāji. Arī uz skatuves izdevies tikt un lomu spēlēt. Un šai spēlē neapšaubāmi bijušas arī reizes, kad MMD pie dekorācijām kārtā plinte šāvusi īsti vietā un laikā. Ar blieziena duku vai nu pieslāpējot dzirksteles, kas draudējušas izraisīt ugunsgrēku, vai arī no jauna iegailinot ogles dziestošā ugunskurā. 1998. gadā radītie "MMD Kausi" un līdz ar tiem atdzimusī medību šaušanas sacensību "tautas klase", kā arī pavisam nesen iedzīvinātā cilvēkvērtīgā Medniecības gada balva ir divi labi piemēri. Un arī ne pārāk senos dančus ap Medību likumu pieminēt vērts. Un bez jebkāda gandarījuma atzīt, ka pirms vairākiem gadiem MMD izteiktajiem pareģojumiem par jaunās likuma versijas ne to spožāko ietekmi uz mūsu medību dzīvi ir tendence īstenoties...

Tādi nu esam bijuši. Reizēm spuraini, reizēm gludeni, reizēm dikti nopietni un varbūt pārāk pamācīt griboši. Taču jāatzīst – nekad neesam vilcinājušies mesties arī aizrautīgā piedzīvojumu stāstu un medību aprakstīšanas virpulī, ja konkrēto piedzīvojumu vai medības un to varoņus vadījusi sirds degsme, nevis "piķa" esamība vai – dies' pas'! – vēss aprēķins.

Tādi esam. Ar sirdi un prātu piederīgi dzīvīgākajai, atvērtākajai un dzīvespriecīgākajai interešu kompānijai mūszemē. Medniekiem un medniecībai. Latvijā labākajai kompānijai. Tādam kungam, kam patiess gods kalpot. Un tas jau arī ir gan mans, gan manu kolēģu žurnāliešu, gan žurnāla kopumā arods – gribēta kalpība, kurā nedz kungam ar rīksti jāvicinās, nedz kalpam āksta cepure jāvalkā.

Tādi esam. Ar tavu atbalstu – būsim.

Didzis Pakalns

Abonē MMD ŠEIT!

 

Pieraksties jaunumiem