Redaktora sleja – septembris / oktobris, 2015

 Lielupei pie sāna. "Minhauzens 2015" Staļģenē

Lielupe augusta sākumā Staļģenes līdzenumos gozējās pagalam smuka. Pētot tais dienās sabildēto, neviļus aizprātojos līdz atziņai (un esmu pārliecināts, ka mūsu mednieksabiedrībā būs daudzi, kas to atbalstīs) – ja tiktu izdomāts izveidot tādu īpašu "Latvijas medniecības kultūras kanonu", kurā ierakstāmas lielākās šīs lieliskās nodarbes vērtības, 1999. gadā Lejasciemā aizsāktajam un gadu no gada turpinātajam medniekfestivālam "Minhauzens" tajā pienāktos godpilna vieta. Vienlaikus izdomāju (lai gan manā rīcībā nav konkrētu skaitļu, ar kuriem šo pārliecību pierādīt), ka "Minhauzens" laikam jau pieder arī pie teju ik gadu visplašāk un visnežēlīgāk mūsu mednieku aprindās kritizētajiem medniekpasākumiem. Bet nekādas nestiķēšanās šajos pretmetos nav – kā visi labi zināms, letiņi tikai par citsaulē esošajiem runā "tikai labu vai nemaz". Tādēļ skaidrs – ja kaut kas šaizemītē tiek kritizēts, šis "kaut kas" ir visnotaļ dzīvs.

Līdzīgu vārdus 2. augusta pēcpusdienā Staļģenes stadionā, kad "Minhauzens 2015" jau virzījās uz masveida prombraukšanas pusi, atļāvos paust LATMA šefam Haraldam Barvikam, kurš nu jau vairākus gadus ir šā mednieku saieta galvenā rīkotājpersona. Paspiedis roku un, pateicis paldies par aizvadīto festivālu (jo īpaša atzinība – par beidzot saturiski piepildīto festivālas trešās dienas – svētdienas – rītu, ko interesantu darīja gan briežu piebaurošanas konkurss, gan suņu veiklības sacensību – agility – paraugdemonstrējumi), atļāvos piemetināt, ka esmu dabūjis dzirdēt arī dažu labu īgnu vārdu. "Bet tu taču zini, ka nekritizē tikai tos, kas "auksti", kas neko nedara! Tādēļ – visu cieņu, Harald, kā arī spēku un gribu turpināt!.."

Tā nu sagadījās, ka pie tradicionālās MMD fotoreportāžas no festivāla kopā likšanas varēju pieķerties tā pavēlu – augusta beigās. Un sagadījās arī tā, ka, sariktējis visu sabildēto bilžu lērumu, tās augusta nogales dienas pašā novakarē, beidzot atrāvies no datora, izčāpoju mājas pagalmā plikas kāju pēdas zaļā zālītē atveldzēt. Kā bijis, kā ne, skatos – pārdesmit soļus tālāk vakaru bauda arī kaimiņu Jānis, viens kārtīgs latviešu vīrs, kurš allaž par visu lietas kursā. Vārds pa vārdam, un arī medniektēma klāt. Stāstu par nule apstrādāto bilžu tūkstoti un atmiņā atsauktajiem iespaidiem iz Staļģenes, bet Jānis brīnās: "Pag, pag, vai tad "Minhauzens" šogad maz bija?" Citgad šis esot manījis gan avīžrakstus, gan arī TV un datora ekrānā lielā melsēja un Jakobīnes vārds zibēt zibējis, šogad – it kā nekā. "Kāpēc tā?..."

Nākamajā dienā, ķeroties pie reportāžas kopā likšanas un šo rindu rakstīšanas, atceros Jāņa pārdomas un nolemju pārbaudīt. Ieklabinu "mātes gūgles" lodziņā "Minhauzens 2015" un pēc mirkļa nākas atzīt, ka... jā, atsauksmju maz. Tiešām visai maz. Labs ir, meklēšu mērķtiecīgāk – "Medniekiem.lv" forumā, taču arī tur šāgada festivāla apspriešana tāda knapa, kautri un bez īpaša entuziasma piekabinājusies galā pagājušā gada diskusijai. Īsti nemaz nevar saprast – kas, kur un par ko. Nudien, pavisam remdeni...

Ķeros atkal klāt bilžu gūzmai. Skatos, pētu. Kopumā šķiet – viss noticis, turklāt pat raibāk nekā pērn. Nē, ne raibāk, bet mazdrusciņ citādi – redzu, ka šogad manas kameras "acs" biežāk fiksējusi draudzīgus ļaužu pulciņus, kuros kopā ir gan kungi, gan dāmas, gan pieaugušie, gan bērni. Daudz bērnu! Īpaši acis piesaista jau pieminētās svētdienas rīta bildes. Medniekvīri mazākumā, paskat, kādi sieviešu dzimtes un knariņu kārtas līdzjutēju pulki par bizelējošo suņu kāju veiklību tīksminās! Arī nevienā no sestdien "ķertajām" ("Ei, fotogrāf, nobildē!...") klubu komandu bildēm nav redzami tikai un vienīgi skarbi medniekveči. Visur – čomiskums, draudzīgums, neviltota kopā būšanas sajūtas baudīšana, tāds kā ģimeniskums. Atsaucu atmiņā mednieka E. tovakar gandarīti un sajūsmināti klāstīto – pēc daudzu gadu bikstīšanas šogad beidzot izdevies sava kluba ļaudis pirmoreiz uz "Minhauzenu" kā komandu atvilināt, un: "Nu, tās sajūtas ir vienkārši super! Kāda kopības sajūta! Tagad visi brīnās, kāpēc agrāk nesasparojāmies!..."

Šādas atmiņas izdzīvojis, līdzsvara pēc atsaucu atmiņā arī dzirdētās mazāk atzinīgās piezīmes. Tās lielākoties skanējušas no festivāla pastāvīgo dalībnieku – īstu "Minhauzena dinozauru" mutēm. Viss likumsakarīgi – viņu burziņpieredzes bagāža ir krietni, krietni lielāka, un tad jau laika gaitā pieredzēto iespējams likt salīdzināšanas svaros. Un tad pār lūpām veļas vārdi (pat no gandarīto uzvarētājkomandu biedru mutēm), ka, laikam ejot, it īpaši pēdējos pāris gados, festivāls pamazām kļūst... mazāk medniecisks. Jā, mazāk medniecisks, par spīti aizvien "ķeneriskāku" šaušanas disciplīnu ieviešanai (dažuprāt, lieks novatorisms, prātīgāk būtu turēties pie tradicionāliem veidiem un mērķiem), bet pateicoties aizvien "sportiskākam" citu disciplīnu pārsvaram. Aizvien un aizvien festivāla dienās sadzirdu "dinozauru" prātošanu, ka vajadzētu "tak reiz beigt aizrauties ar aizvien jaunu disciplīnu izgudrošanu, cenšoties neatkārtot un par varas makti pārspēt iepriekšējos festivālos pieredzēto". Vēl kāds citāts iz 1. augustā sadzirdētā, mednieks A.: "Ja jau pat mūsu junioriem, tādiem īstiem sportistiem, pēc sacenšanās krampji kājas rauj un ledu klāt jāliek, tas, nudie', ir par traku."

Vēl īsa piebilde no šo rindu autora, tradicionāla festivāla vērotāja no malas, puses. Iespējams, atkārtošos, bet, manuprāt, nu jau vairākus gadus pēc kārtas "Minhauzenā" akūti pietrūkst tās "odziņas", ko festivālam citviet devusi vietējo dancotāju, teātra spēlētāju u.c. "pašdarbnieku" klātbūtne. Skan skarbi, taču bez šāda papildu pienesuma festivāls manās izjūtās gribot negribot asociējas tikai ar kārtējo ģeogrāfiski gana piemēroto vietu, kur trim tūkstošiem ļaužu sapulcēties, uzsliet teltis, pašaut, "iešaut", paskriet, izlustēties un... Jā, tas arī viss – vien pliks vietvārds un itin bezpersonisks zemes pleķītis bez savdabīga "āķīša" (par šāgada "vietējo kolorītu" diezin vai iespējams uzskatīt drošībnieku rūpīgi uzpasētā "disko teltī" sarīkoto maksas balli ar dažu mūszemes popzvaigznīšu piedalīšanos). Tādēļ nākas teikt: jā, arī tāds – atmiņai itin žigli caurskrejošs, bez aizķerošiem āķīšiem – diemžēl atmiņā paliks (ja paliks) šāgada festivāls. "Minhauzens 2015". Staļģenē, ja nu kas. Vispār jau labs, centīgi un atbildīgi organizēts, bet – bez atmiņā uz palikšanu iedegoša Monnas Lizas smaida. Un, kas zina, varbūt tieši tas arī ir iemesls tam, ka par mednieku festivālu runā – slavē, kritizē, pārspriež – mazāk.

 

Kas zina, kā būs nākamgad? Kaut kur Vidzemē...

Didzis Pakalns

Pieraksties jaunumiem