Redaktora sleja – marts, 2014

 Mednieki, muļķīši, nesaprot...

Viss skaidrs. Pēdējā laika brēka un trobele ap "cūku lietām" ir reizi par visām reizēm apliecinājusi, ka mednieki Latvijā ir visnotaļ aptaurēta tauta, kas nenieka nečirī no valsts īpašajām nostādnēm un vajadzībām. Vēl trakāk – mednieki arī paši sevi lāgā nesaprot un, tēlaini izsakoties, blandās pa savu mežu gluži kā tādi ezīši miglā.

Mednieku aptaurētība un nespēja noorientēties gājienam pareizajā virzienā beidzot pierādīta arī dokumentāri. Šo svētīgo darbu paveicis Zemkopības ministrijas informatīvais ziņojums "Par Āfrikas cūku mēra profilakses pasākumiem medību jomā", kas tika celts galdā Ministru kabineta 18. februāra sēdē. Pēc tā izstudēšanas ziņojuma patērētājiem – ministru kundzēm un kungiem un vēl veselai strīpai dažādu kalibru atbildīgo personu – beidzot tomēr laikam izdevās līdz galam apjēgt, kas un kādi ir mednieki Latvijā. Īsi sakot, šitā plintnieku varza ir tāds visnotaļ bezatbildīgs, pašvaki izglītots un nepaklausīgs ļautiņu bars, kas individuālā līmenī ne apjēdz, ne īsti grib izpildīt savu pienākumu – valsti no cūku mēra briesmām paglābt. Visi citi algotņi visās citās valsts motora daļās – pažarnieki uguņu slāpēšanā, poliči burlaku ķerstīšanā, zaldāti ienaidnieku močīšanā utt. u.t.jpr. – visi visu saprot un strādā, bet mednieki, rakari tādi, – nekā.

Kāpēc?

Tādēļ tagad, lūdzu, detaļas. Tas viss, ko pēc ziņojuma izlasīšanas varēja saprast ministri un atbildīgās personas, bet joprojām nejēdz muļķa mednieki...

Piemēram, ikvienam jāsaprot, ka mūsu valstī gadu no gada ir notikusi rūpīgi veikta un līdz ārprātam – līdz pēdējai astei un līdz sīkākajam nagam – precīza dzīvnieku uzskaite. Un ka tajā iegūtie dati (nu, kaut vai par visā garumā un visā platumā ar cūkām līdz malām pietūcīto Latviju) ir daudz nopietnāks arguments nekā dažviet skanošās mednieku gaudulīgās vaimanas par to, ka patiesībā tai viņu mežā to cūku (briežu, stirnu utt.) nemaz nav. Muļķības – mūsu uzskaites (vai pēc jaunā Medību likuma – populācijas novērtējuma) cipari ir tikpat nemaldīgi un neapgāžami kā konstante "pī".

Mednieki, dunduki tādi, arī nekādi nejēdz pareizi iztulkot vārda "limits" jēgu. Nu, nav tā nekāda sugas un dabas aizsardzības un ilgtspējīgas apsaimniekošanas nolūkos noteikta nomedījamo kustoņu skaita galēji pieļaujamā robeža, nu, nav! Limits ir obligāti izslaktējams daudzums! Pats ministrs to nupat atgādinājis! Bargi uzacis saraucis, ministru sēdē noskaldījis – limitu klājas izpildīt, un viss! Nekādu lieku runu! Citādi mēris klāt un āmen mājas rukšu miesu eksportam! Starp citu, ja ministram neticat, papētiet mednieku organizāciju "mēra laiku paziņojumos" – arī tur "limitu izpilde" stāv kā ozola klucī iedzīta nagla!

Taču nē, mednieki joprojām kā auni – bola acis un tēlo, ka nenieka nesaprot.

Un vēl tie murgi par tikumību... Par to, ka šiem, redz, ētika neļaujot bļaustīties un šaudīties, un mežā dzīties laikā, kad tas pilns ar pēdējā grūtniecības stadijā esošām cūkmātēm un briežgovīm... Kas tās par idiotiskām, bremzējošām idejām mūsu advancētajā tehnoloģiju laikmetā!? Paši izkauca likumā lielākas plinšu aptveres un visādus citādus ņiprākus slaktējamos, bet tagad ņems un tēlos zaļos?... Nekā nebij! Ja ekonomikai nazis pie rīkles, jebkāda puņķošanās un siekalošanās pie malas metama, un gala beigās viens šāviens pa grūsnu cūceni ir kā īsziņas triecienbalsojums "Eirovīzijā" – izmaksas mazas, efekts liels. Un nekādu jūtu.

Un vispār – kas tie mednieki tādi ir? Kā viņi var būt tā-ā-ādi muļķi? Tādi lohi, kas nez kādēļ nejūtas pateicīgi par to, ka valsts viņiem visžēlīgi atļāvusi:

a) plintes un munīciju, un glaunus medību tērpus pirkt;

b) benzīnu, auto riepas un bleķus, uz medībām braucot, deldēt;

c) kādu nieku valsts budžetā un LVM kasē par medībām maksāt;

d) brīvo laiku mežā vai pie lauka, tornī uz vakts sēžot, notriekt;

e) nepārtraukti vairot zināšanas līgumu slēgšanā un citās juridiskās padarīšanās...

Un tā tālāk, un tā joprojām – vesels lēvenis visādu labu atļaušanu, kas medniekiem tiek tikai un vienīgi valsts labvēlības un pretimnākšanas dēļ. Par ragiem, nagiem un gaļu, un bezmaksas svaigu gaisu nemaz nerunājot.

Nē, nudien, pēc visa šitā uzskaitīšanas galīgi netop skaidrs, kāpēc mednieki tomēr neko nesaprot. Un kādēļ viņi nekaunīgi atļaujas un uzdrošinās publiski klārēt, ka tās medību padarīšanas ir brīvprātīgas, ka tās ir vaļasprieks, kas nav un nevar būt obligāts. Un ka iegūta medību apliecība nebūt nenozīmē darba pienākumu doties mežā, vaktēt un šaut, šaut un vaktēt, un šaut, un...

Tie visi ir maldi un muļķības, kas jālikvidē pašos pamatos.

Tādēļ ministrijas ziņojums par medniekiem un medībām ir skarbos toņos ieturēts. Lai ikviens saprot. Labie laiki beigušies. Nāksies beidzot pastrādāt. Medības ir darbs! Un tikai! Un vispār – ekonomikas padarīšanas ir svarīgākas par dabas sargāšanu, ētiku un visādiem citādiem jūtelīgiem niekiem. Tā tam būs būt!

Didzis Pakalns

 

Pieraksties jaunumiem