Ikvienam pieejams dakteris

Autors: Anita Upīte ♦ Publikācija: MMD, 2011. gada oktobris (10/2011) ♦ Rakstu publicējam, lai sniegtu papildu informāciju tiem lasītājiem, kuri MMD 2013. gada 8. numurā ieinteresējušies par rakstu "Vēlreiz par bebru dziedzeriem". Foto: Andris Eglītis

Oktobrī, novembrī – bebru medībām vispiemērotākajā laikā – žurnāla sadaļu "Dabas aptieka" papildinām ar rakstu par tādu visiem Latvijas medniekiem dāsni pieejamu "ārstniecisko izejmateriālu" kā bebru dziedzeri. Runājot par šo tēmu, kāds mūspuses medniekiem labi zināms dziednieks pat atļāvās izteikt pieņēmumu, ka "daudzas problēmas atrisinātos, līdz slimībām nemaz nenonākot, ja vien ikviens šad un tad palietotu bebru dziedzerus"...

Daži fakti

Par bebriem, to dzīvi un vēsturi rakstīts daudz, tādēļ ceram, ka ikviens mednieks un dabasdraugs zina, ka senlaikos bebri bijuši plaši izplatīti gan Eiropā, gan Āzijas ziemeļos, bet jau viduslaikos to skaits stipri samazinājies, līdz ar dzelzs lamatu un precīzu ieroču "uzplaukumu" ap 17. gs. šie dzīvnieki tikuši tik strauji izmedīti, ka daudzviet izzuduši pavisam (interesanti, ka Norvēģijā jau 1845. gadā tika izsludināts bebru medību aizliegums). Tādēļ jāsaprot, ka pašreizējā bebru pārpilnība pie mums un arī dažās citās kaimiņvalstīs ir tikai un vienīgi dažu entuziastu neatlaidīga to reintrodukcijā ieguldīta darba rezultāts.

Kopumā Eirāzijas bebrs ir aizsargājama suga (Bernes konvencijas 3. pielikums; ES Sugu un biotopu direktīvas 2. un 4. pielikums).

Pieņemot, ka visi žurnāla lasītāji pārzina iepriekšminētos faktus un spēj vismaz iztēlē salīdzināt 17. un 21. gs. iespējas, ceļu tīklu, mežainību, piesārņojumu utt., nesaprotami šķiet tas, ka lielākā daļa mednieku, ar ko MMD pēdējā laikā izdevies padiskutēt par "bebru jautājumu", uzskata, ka "bebrus Latvijā izmedīt nevar". Riskēšu apgalvot: "Var! Un kā vēl! Rastos tik gribēšana un motivācija!..."

# Par "Var!"... Pašreizējā likumdošana ir sagādājusi tādu iespēju – bebri Latvijā, kā zināms, patlaban ir nelimitēti medījami no 1. augusta līdz pat nākamā gada 30. aprīlim. Atgādinu – bebru riests norisinās janvārī–februārī, mazuļi dzimst aprīlī–jūnijā, mazuļi mātes pienu zīž ilgāk par trim mēnešiem, un tātad medības notiek arī laikā, kad bebru mātītes ir pēdējā grūsnības stadijā, tikko atnesušās vai arī to mazuļi vēl ir atkarīgi no piena. Un vēlos arī pajautāt – kur gan še rodama mednieku pašu tik bieži piesauktā ētika?!...

# Par "gribēšanu un motivāciju". Cik nu esam novērojuši, pēdējā laikā medniekiem tāda radusies. Sākotnēji visu "iedarbināja" bailes no "postījumu aktiem", tagad līdztekus kažokam arvien vairāk tiek novērtētas arī bebra kulinārās īpašības, tā medības daudzviet sāk aizstāt putnu medības pavasarī, bet punktiņu uz i uzliek iespēja iegūt "dabīgo viagru" jeb bebra dziedzerus. Un, kaut arī šo dziedzeru (atšķirībā no tādu dabas vielu kā pantokrīns, ženšeņš utt.) iedarbību daudzi apšauba vai piedēvē "plecebo efektam", zinu daudzus medniekus (un ne tikai medniekus), kam tie palīdzējuši, kā arī vairākus dziedniekus, kas bebra dziedzerus (bet – ne tikai) izmanto līdzcilvēku ārstēšanai.

Tādēļ šoreiz turpinājumā lasītāju pašu vērtējumam – Valērija Ķirķa no Bārbeles un Jura Jefimova no Mētrienas dzīves laikā gūtā un pārbaudītā pārliecība un atziņas.

Viedokļi. Ātra un garantēta iedarbība!

Ar Valēriju, kurš mednieku aprindās pazīstams arī kā teicams šāvējs, tiekamies redakcijā.

– Nu, ko jūs gribat zināt? Visu? Visu jau nekad nevar izstāstīt... Varbūt gribat kādu triku?

– Nē (no trika vienbalsīgi atsakāmies)! Zinām, ka tu, Valērij, gandrīz visiem pret visām kaitēm dod dzert bebra dziedzeru uzlējumu. Gribam zināt – kāpēc tieši bebrs?

– Tā iedarbība ir zibenīga! Šo to, protams, var ar zālītēm, ar tējiņām panākt, bet tad tās jādzer mēnešiem un spaiņiem, bet pietiek izdzert pudeles korķīti bebra dziedzeru uzlējuma, un – jau ir efekts vai, vieglākos gadījumos, pat uzreiz būsi vesels. Piemēram, kuņģa čūla – izdzersi kādu "ķipīti", un kārtībā! Jo – kas tad ir bebram viņa dziedzeri? Tā ir viņa paša aptieka! Viņš pats sevi ar to ārstē. Esmu nomedījis sašautus, bet jau atlabušus bebrus, bebrus ar norautām ķepām, kuru dziedzeri bijuši tukši. Viņi tos bija izlietojuši sev! Teritorijas iezīmēšanai bebri vairāk izmanto citus sekrētus – tie mātītei ir kā pelēka pasta, tēviņam – kā caurspīdīgs vazelīns. Bet koncentrāts no barības paliek dziedzeros. Manās rokās savulaik nonāca kāda cara laiku grāmata (galīgi ne par medībām; man tā vēl tagad mājās glabājas), un tur uzgāju ziņas, ka tajā laikā grams kaltēta bebra dziedzera pulverīša maksājis 5 zelta rubļus! Laikā, kad nebija citu zāļu un pats cilvēks nebija tik piebāzts ar visādām antibiotikām un indēm, efekts pēc bebru dziedzeru lietošanas bija momentāns – cilvēks bija vienā rāvienā vesels!...

***

Valērija teiktais tieši sasaucas ar cita dabas dziedniecības pārzinātāja Jura Jefimova mums pirms pusotra gada Mētrienā stāstīto:

"Bebrā ir iekšā tas, kas viņu ārstē. Vai mazums mednieki redzējuši bebrus ar norautu kāju, kas jau pavisam drīz ir teicami sadzijusi? Bebri ir izturīgi pret ūdeni, ekstrēmām temperatūrām, bojājumiem – viņi nevis vārgst un noliesē, bet gan sadziedē sevi...

Esmu kaudžu kaudzēm dažādus materiālus krievu valodā izlasījis, īpaši no Krievijas bibliotēkām pasūtījis. Tur šīs lietas pētītas zinātniskos institūtos un profesoru līmenī. Savulaik par bebra dziedzeriem maksāja vairāk nekā par zeltu, un ir grāmatas ar vairāk nekā 400 dažādām bebru ārstnieciskās izmantošanas receptēm. Lietojami ir arī bebra tauki – tos var gan smērēt uz locītavām un muguras, gan izmantot kompresēs viegli "atjauktus" ar 25% šņabi. Bebru tauki der sarkanās jeb zvīņēdes ārstēšanai. Arī bebru uzlējums. Taukus lieto arī kuņģa čūlām, zarnu un "sieviešu kaitēm" (olnīcu iekaisumiem – A.U.) – dzer kopā ar uzlējumu.

Tikai – nav jau daudz bebram to tauku. Rudenī ir kādi 100–200 grami. Es tos kausēju (līdzīgi kā āpša taukus; skat. MMD 2/2011, 44.–46. lpp. – red.), man pēc tiem ir pieprasījums, bet ne jau visu laiku varu ar to ņemties – vienkārši laika neatliek. Bet, ja gribu atbildēt ar savu vārdu par "mantu", ko piedāvāju, tad pašam jāņemas – gan jādīrā, gan jākausē. Kā es varu zināt, kādus taukus man citi atvedīs?

Dziedzeru uzlējumam man ir sava recepte, kuru šoreiz neatklāšu, to esmu pareizu izstrādājis 8 gadu garumā. Gan to, kāds daudzums, gan to, kāds dziedzeris ņemams, gan stiprums. Ar šņabi neko līdz galam no dziedzera neizvilks. Un šņabis? Vai ta' viņš veikalā ir tīrs? Kalsnavā ir viens no labākajiem spirtiem, bet tīrs spirts atkal ir par stipru. Pareizi uztaisīts bebru uzlējums līdz pat pret vēzi sākumstadijā – pirmie kamoliņi tiek neitralizēti..."

***

Atgriežoties pie sarunas redakcijā un zinot, ka Valērijam piemīt arī ekstrasensa spējas, mēģinām iztincināt – vai spējas un bebra dziednieciskās īpašības viena otru papildina vai varbūt – gluži otrādi – pretdarbojas?

– Nu... Zālēm ir jādod uzdevums... Protams, no uzlējuma būs labums arī tāpat, bet ne tik ātrs. Tad, kad sapratu, ka man pašam piemīt kādas spējas, sāku viskautko eksperimentēt – gan dakterēt, gan meklēt dārglietas, visam izgāju cauri. Bet bebra dziedzeru uzlējumu sāku taisīt pirms vismaz 20 gadiem, un pirmie lietotāji bija mans paša tēvs, citi radinieki un paziņas un es pats, protams. Nevar dot kaut ko citiem cilvēkiem, ja pats uz sevis neesi pamēģinājis... Padzēra cilvēciņi, parīvēja, palīdzēja... Sāku šai lietai pievērsties tā nopietnāk – pie dziedniekiem un dažādos kursos pamācījos klāt. Arī akadēmija (Sporta akadēmija – red.) bija devusi šādu tādu saprašanu par anatomiju un fizioloģiju. Šie priekšmeti man ļoti patika. Un no tā laika ātrā rezultāta dēļ pieķēros tieši bebram...

– Kam vislabāk der bebra uzlējums?

– Pirmām kārtām dziedzeru uzlējums sakārto nervu sistēmu, un tā ir visa pamats. Tas sakārto cilvēku tieši tā, kā vajag. Pieregulē asinsspiedienu – paceļ tik, cik vajag, iztīra un padara elastīgākus asinsvadus, un, piemēram, pēc insulta cilvēks ļoti ātri atveseļojas, atjaunojas kustības. Pēc operācijām viss ātrāk dzīst, attīrās brūces, un pat tad, ja ir bojāti nervi, bet kaut kas vēl ir palicis, lai " tā dzirkstelīte varētu pārlēkt", dziedzeru uzlējums "sametina", sadziedē bojājumu. Kas vēl pieminams? Kuņģa čūlu jau minēju. Oi, vīriešu prostatu ārstē ļoti elementāri – tagad, visticamāk, no nepareizas pamperu lietošanas (nosutina!) problēmas ir jau maziem puikām. Atliek padzert "bebrīti", paslapināt savu "saimniecību", un kārtībā! Šim nolūkam lietoju 40% uzlējumu. Tikai nevajag kompreses likt! Tā viens nokļuva slimnīcā, jo bija gribējis ātrāku efektu, bet... Es tā nebiju teicis! Sievietēm menopauzes laikā, lietojot uzlējumu, nav ne svīšanas, ne garastāvokļa maiņu. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad jau labu laiku pēc menopauzes (pagājuši vairāki gadi!) sievietei atkal atsākas mēnešreizes. Tātad – uzlējums atjauno visu organismu. Līdz ar to bebrs palīdz arī bērnu radīšanai, bet mūsdienās arvien vairāk pāru netiek pie bērniem... "Bebrītis" iedarbina dzimumsistēmu – sievietēm īpaši palīdz, lai būtu "gribēšana" – viņas kļūst brīvākas, ātrāk iedegas... Tas jau viss ir "caur galvu". Bebra uzlējums palīdz arī termoregulācijas procesā – cilvēkiem nav problēmu uzturēties karstā saulē, arī pēc pārkaršanas palīdz... Un, protams, ceļ organisma vispārējo tonusu.

Kad es pirmo reizi iedodu cilvēkam pagaršot uzlējumu, tad pēc piecām minūtēm paprasu, kur tas ir "apstājies" – tā tad ir "īstā vieta" (vai tur papulsē, vai paliek siltāks), kuru bebrs jau sāk dziedināt. Esmu ārstējis astmas slimniekus, cilvēkus, kas briesmīgi krāc, jo nestrādā plaušas, elpošana un muskuļi. Uzlējums palīdz arī pret iesnām – ar to paslapina pieri un zem deguna. Protams, visu bebrs izārstēt nevar (tagad jau ir vesela plejāde cilvēka darbības rezultātā mākslīgi saradušos vīrusu – tie jāskatās citādi), bet lielu daļu var.

Vēl uzlējumu var likt uz traumētām vietām, brūcēm – tās ātri sadzīst, aizvelkas. Senos laikos bruņinieki ar bebru ārstēja visus briesmīgos durtos, cirstos, arī bultu ievainojumus! Paslapinot augoņus, tie vai nu "iznāk uz āru", vai uzsūcas. Vecā mēnesī bebra uzlējumu var lietot kā kosmētikas līdzekli – saslapina vatīti un notīra seju. No rīta vajag paskatīties – krunciņas būs samazinājušās, pumpiņas pazudušas! Sievietēm ieteicams apstrādāt arī visu dekoltē daļu...

– Bet smird taču!

– Drusku jau kādu laiku smird, bet pēc nomazgāšanās nekas vairs nesmird. Un āda atjaunota!

– Dziedzerus var gatavot tikai šņabja uzlējumā?

– Nē, var arī žāvēt un saberzt pulverītī. Mums vienai radiniecei bija aknu ciroze smagā formā, un tad es viņai devu pulverīti. Pāris bundžiņas izēda, un –kārtībā. Paņem šķipsniņu pulverīša mutē un izsūkā.

– Bet, ja cilvēks pats nomedī bebru un grib izgatavot uzlējumu, tas darbosies? Bebra dziedzeris ir derīgs jebkurā gadalaikā? Kā to pareizi sagatavot?

– Lai cilvēki taisa, man nav žēl. Laukā dziedzeri mest nevajag nekādā gadījumā. Bebrs derīgs jebkurā gadalaikā. Garša un krāsa bebru dziedzeriem var atšķirties atkarībā no gadalaika vai no tā, ko ēdis konkrētais dzīvnieks. Vasarā uzlējums ir gaišāks, ziemā, rudenī – tumšāks. Ir vietas, kur bebri ēd skujkokus, un tad arī uzlējums garšo pēc skujām, sveķiem. Der gan žāvēts, gan pavisam svaigs dziedzeris. Galvenais – nolikt sausā siltā vietā, lai nesapelē. Bet man patīk taisīt ātri un svaigu.

– Aplej ar šņabi? Spirts par stipru?

– Spirts visu "nokaus". Šņabis nav par švaku, uzlējums jāpatur kādu mēnesi istabas temperatūrā, un būs labi. Esmu pat dzīvniekus ārstējis – medību suņus, zirgus, citus mājlopus. Pat mazi bērni var lietot, tikai uzmanīgi. Es vienkārši zinu – kam var un kam nevar dot.

– Ko nozīmē – nevar? Ir arī tādi, kam nevar?

– Jā, ir cilvēki, kam ir alerģijas, ir tādi, kam ir ļoti paaugstināts asinsspiediens, un tiem īsti neder... Tur vajag uzmanīgi, un ir jāskatās, "uz kuru pusi viss iet".

– Vai nav tā, ka šādi var cilvēku (īpaši – jaunu!) pieradināt pie alkohola?

– Nē, man ir bijuši alkoholiķi, kas beidz dzert... Un vēl... Bieži vien, ja iepriekš iedzerts uzlējums, cilvēks ballītēs jūt "normu", bet pēc iedzeršanām organisms ļoti ātri atjaunojas.

– Ko vēl neesam tev par bebru pajautājuši?

– Vēl gribu teikt, ka bebram ir ļoti garšīga gaļa un sanāk arī ļoti garšīga produkcija – gan cepetis, gan konservi, gan desas. Bebrs gan ir ļoti rūpīgi jānodīrā – nepieskaroties gaļai. Tas ir vienīgais, kas rada piegaršu. Taukus vajag atstāt, tikai tiem nevajag pieskarties ar "tām pašām rokām", ar ko aizskarta āda, dziedzeri... Pats nelietoju, bet esmu lasījis, ka senāk cilvēki dzēruši arī bebru taukus, lai dabūtu ārā bultu šķembas. Tāpat par skādi nenāks, ja nēsā vai paguļ, pasēž bebrādās.

– Zināms, ka bebra dziedzeri ir arī "Rīgas Melnajā balzamā", daudzās smaržās. Bet kādēļ, tavuprāt, ja viss, ko stāstīji, ir patiesība, bebru neizmanto oficiālajā medicīnā?

– Par dziedzeru sastāvu ir bijusi interese, tie tikuši analizēti, bet – tas nav izdevīgi lielajiem farmācijas uzņēmumiem. Tādas lietas vienkārši tiek apkarotas, jo nav tik finansiāli izdevīgas kā ķīmisku tabletīšu štancēšana...

***

Šī mūsu nesenās sarunas beigu nots atkal pavisam tieši sasaucas ar senāk notikušo sarunu Mētrienā, kad Juris Jefimovs, komentējot šāda veida iespējamo biznesu Latvijā, atzina: "Lielu daļu zvēraudzētavu Latvijā nopirka dāņi, lai iznīdētu vietējo tirgu, kas viņiem traucēja. Tāpat kā ar cukura ražošanu, zivīm. Nekas mums nav sakārtots saistībā ar ādām, ar dziedzeriem, taukiem – domāju, ka Krievija vēl arī tagad labprāt tos ņemtu, būtu tik mehānisms. Bet tam – gan darītāju, gan galviņu par maz..."

Savukārt es, pavisam nesen palasoties mednieku sociālajos tīklos par bebra dziedzeriem un āpša taukiem, atradu pavisam konkrētus cenrāžus gan vieniem, gan otriem un vēl piedevām – arī pārsteidzošu ziņu, ka, izrādās, "no āpša pilnīgi mierīgi varēja nopelnīt līdz 400 latiem, treknajos gados... "! Lūk, kā! Tad jau varbūt šīs raksts ievietots nepareizā žurnāla rubrikā un to drīzāk vajadzētu pārvietot uz "Neapjausto bagātību"?!...

Epilogs. Būtisks jautājums – kur?

Šā stāsta pašās beigās, protams, jāsniedz atbilde uz vēl vienu jautājumu. Proti – kā medniekam nomedītajā bebrā atrast īstos dziedzerus?

# Ķirķa metode. Nomedītu bebru nogulda uz muguras. Kā zināms, bebram nav ārēji izteiktu (labi redzamu) dzimumu atšķirības pazīmju – abu dzimumu pārstāvjiem vēdera lejasdaļā redzama viena atvere. Tās tuvumā zem ādas labi sataustāmi cietāki veidojumi. Rīkojas pavisam vienkārši – visu sajūtamo "mantību" saņem plaukstā un, viegli pastiepjot ādu uz augšu, uzmanīgi apgriež pa perimetru un nogriež. No nogrieztā atdala vajadzīgo – divus relatīvi cietas konsistences iegarenus maisiņus (nesajaukt ar diviem turpat līdzās esošiem šķidro tauku maisiņiem!).

# Akadēmiski izglītoti ļaudis par dziedzeru atrašanu un pašiem dziedzeriem izsakās plašāk un nedaudz savādāk.

Tie, ko mēs mēdzam saukt par kastordziedzeriem, būtībā tādi nemaz nav, jo tajos nav dziedzerepitēlija un tie neveido specifisku sekrētu. Šis orgāns veidojies evolūcijas ceļā, paplašinoties urīnkanālam, un tajā tiek uzkrātas dažādas dzīvnieka organismam nepieciešamās substances – sāļi, skābes u.c. Kastordziedzeri atrodas uz augšu abās pusēs no iepriekš minētās (anālās) atveres un lielam un veselam bebram viegli sataustāmi (var būt pat saskatāmi) kā iegareni veidojumi. Kastordziedzeri ir relatīvi cieti, to virsma ir reljefa (krunkaina). Dīrājot tos grūti sajaukt ar tauku jeb anālajiem dziedzeriem, kas ir mīksti, šļaugani, ar gludu virsmu un atrodas zemāk (tuvāk astei). Tauku dziedzeri atrodas tuvu ādai un dīrājot ir ļoti jāuzmanās, lai tos nepārgrieztu – tā var visu sabojāt: smaka liela, gaļa pagalam. Šo dziedzeru sekrētu bebrs izmanto galvenokārt sava kažoka sakopšanai (ietaukošanai, iesmaržināšanai), savukārt par teritorijas iezīmēšanu domas dalās. Visticamāk, "iezīmējamo" tomēr veido smaržu "kokteilis", kura radīšanā piedalās visi tikko minētie komponenti. Un kastorejam tajā nav tā mazākā loma.