Augstākā pilotāža buku mānīšanā – Klauss Demmels

Autors: Anita Upīte ♦ Publikācija: MMD, 2010. gada jūnijs (06/2010) ♦ Rakstu publicējam, lai sniegtu papildu informāciju tiem lasītājiem, kuri MMD 2013. gada 7. numurā ieinteresējušies par rakstu "Viņš runāja ar zvēriem, putniem un zivīm"

 

2010. gada 8. un 9. aprīlī, pateicoties Jāņa Baumaņa uzaicinājumam, MMD (manā personā) bija unikāla iespēja piedalīties divos dzīvnieku pievilināšanai veltītos semināros, kurus vadīja šā aroda lielmeistars Klauss DEMMELS no Vācijas. Ar Klausa atļauju bruņojusies, šoreiz mēģināšu, cik labi vien iespējams, atstāstīt galvenās nianses, kas būtu ievērojamas, medījot stirnāžus ar pievilināšanu.

 

 

Neliela priekšvārda vietā

Jo ilgāk strādāju MMD redakcijā, jo vairāk pārliecinos, ka aktīvākie mednieki ir neredzamām saitēm saistīti vienotā "globālā tīmeklī" un veco teicienu "Pasaule ir maza!" var droši attiecināt ne tikai uz Latviju... Ja atceraties, pagājušajā gadā, veidojot MMD "stirnu numuru", iepazīstinājām lasītājus ar lielisku fotogrāfu un buku pievilināšanas meistaru Eriku Mareku, ko bijām gluži nejauši satikuši Dortmundes medību izstādes laikā. Savukārt cītīgākie MMD lasītāji noteikti būs pamanījuši nu jau vairākkārt žurnālā pavīdējušo nosaukumu "Grand Palace Hotel" un šīs viesnīcas restorāna šefpavāra piedāvātās lieliskās medījumu pagatavošanas receptes (skat. arī šā žurnāla ...lpp.). Jautāsit – kāds gan abiem iepriekšminētajiem faktiem kopsakars? Izrādās – vistiešākais. Pirmkārt, MMD lasītājiem jau zināmais Eriks Mareks ir labs Klausa Demmela draugs un buku pievilināšanai izmanto tieši Klausa izgatavotās svilpes. Vēl vairāk – Eriks ir vienīgais cilvēks, kuram atļauts vadīt seminārus, izmantojot Klausa izgatavotos mānekļus. Savukārt (un tas – otrkārt), pateicoties otram Klausa draugam – aktīvam medniekam un "Grand Palace Hotel" direktoram Bernardam Loevam, tagad arī Latvijas medniekiem bija iespēja piedalīties divos pārdomātos dzīvnieku pievilināšanai veltītos semināros. Loeva kungs ne tikai parūpējās par viesa izmitināšanu, bet faktiski bija tas cilvēks, kurš pārliecināja Klausu par semināra Latvijā lietderību. Vārdu sakot – "mednieku globālais tīmeklis" darbībā...

 

Pamatpatiesības

Mednieki dažreiz domā, ka pievilināšana ir ļoti sarežģīta māka, bet Klauss ir gatavs oponēt un teic, ka tā ir pieejama ikvienam. Protams, ievērojot dažas elementāras lietas un nosacījumus.

# Pievilināšanas medībām ir jāsāk gatavoties jau pavasarī, kad vieglāk saskatīt dzīvniekus, kā arī nolūkot un sagatavot pievilināšanai izmantojamās vietas.

# Jāzina, ka stirnu riests sākas 67. dienā pēc atnešanās, kas faktiski visās mērenā klimata zemēs ir vienā un tajā pašā laikā – ap 25. jūliju. Tad arī uzsākamas medības ar pievilināšanu (nevis jūnijā, kad Latvijā jau atļautas stirnāžu medības!).

# Riests faktiski nav atkarīgs no laika apstākļiem, vienīgi sliktā un aukstā laikā stirnas ir mazkustīgākas, ko mednieki bieži vien traktē kļūdaini, uzskatot, ka riests vēl nav sācies.

# Katrai izvēlētajai pievilināšanas vietai jāvelta, kā minimums, no 40 minūtēm līdz pusotrai stundai. Mednieku klasiskākā kļūda šajās medībās ir nepacietība.

 

Vietas izvēle

Medīt ar pievilināšanu var faktiski jebkur – gan labības laukos, gan laucēs un pļavās, gan lielā, pieaugušā mežā. Svarīgi ir katrai šai vietai izvēlēties vispiemērotāko laiku, kā arī sagatavoties pievilināšanai jau iepriekš. Ja kādā vietā ir noskatīts medījams āzis, jau laikus jāierīko (vai jānoskata) vismaz divas vietas, no kurām iespējams veikt pievilināšanu.

Vairākas vietas nepieciešamas tādēļ, lai:

# varētu izvēlēties konkrētajā dienā piemērotāko, ņemot vērā vēja virzienu un laikapstākļus;

# lai varētu izmantot šo vietu (un medīt noskatīto āzi) arī pēc tam, kad vienā slēptuvē āzis mednieku ir "atmaskojis". Jāzina, ka pieredzējis, gudrs āzis nekad vairs nenāks uz saucienu tajā pašā vietā, kur tapis piemānīts, bet pēc dažu dienu pārtraukuma viņu sekmīgi varēs medīt no citas slēptuves.

Jau laikus jāmēģina iedomāties iespējamā buka atrašanās vieta un tātad – arī vieta (ceļš), pa kurieni buks tuvosies.

# Šim virzienam (vēlams) jābūt vismaz 80–100 m pārskatāmam, jo pretējā gadījumā āzis var būt klāt tik zibenīgi, ka mednieks nepaspēs ne novērtēt dzīvnieku, ne ieplecot ieroci. Ideālā variantā – ieroci var (un vajag) ieplecot jau pirms pievilināšanas uzsākšanas.

# Mednieka slēptuvei vienmēr (bet it īpaši mežā!) jābūt apkārtnes vistumšākajā vietā, jo uz gaismu pieredzējuši āži dodas nelabprāt, kurpretim uz tumsu – daudz drošāk.

# Labāki rezultāti noteikti būs tad, ja slēpnis būs nomaskēts (piemēram, ar zariem, maskēšanās tīklu vai tml.), taču, protams, var sēdēt kaut vai uz zemes pie koka, ja vien mednieks pats lieto labu maskēšanās tērpu, sejas masku, kā arī prot uzvesties klusu un nekustīgi.

# Bieži vien mednieki jautā, vai var vilināt buku no medību torņa un vai āzis nespēj atšifrēt to, ka stirna "nevar atrasties kokā"? Atbilde – var (un pat vajag!) medīt no torņa, īpaši jau iesācējiem buku pievilināšanā. Āži, acīmredzot, to iztulko kā reljefa radītu īpatnību, taču... Tornim nevajadzētu būt īpaši augstam, jo uz augstu torni pārsvarā nāks tikai jaunuļi.

Protams, medību vietu var noskatīt, ne tikai ieraugot konkrēto dzīvnieku, bet arī pēc āžu atstātajām zīmēm – zemes izkārpījumiem un nodrāztiem kociņiem. Iezīmēt teritoriju āži sāk jau agrā pavasarī. Tur, kur ir ļoti daudz šādu iezīmju, iespējams, ir divu spēcīgu buku teritoriju robeža, un tieši šādas vietas ir vislabākās, kur izmantot svilpi.

Kaut arī mednieki uzskata, ka ļoti labi pārzina savu medību iecirkni, pieredze rāda, ka 50–70% gadījumu ar pievilināšanu tiek nomedīti āži, kurus nekad neviens nav redzējis. Īpaši tas attiecināms uz medīšanu pieaugušā mežā, jo gaides medībām visbiežāk tomēr izvēlamies pļavmalas, labības laukus un lauces, līdz ar to tieši šeit mītošie dzīvnieki tiek nomedīti, kamēr par meža masīvos mītošajiem ir tikai attāls priekšstats vai tāda nav nemaz.

 

Laika izvēle

Šo punktu nosacīti varētu iedalīt trijās apakšpozīcijās:

          1) laika izvēli saprotot ar pareizā mēneša datuma izvēli;

          2) medībām jāizvēlas arī pareizais diennakts laiks;

          3) izvēli ietekmē arī laikapstākļi.

# Par pirmo... Kā jau minēts iepriekš, kaut arī buki teritoriju iezīmē, jau sākot ar pavasari, un āži ar kazām redzami kopā (un dažreiz arī dzenājas) jau jūlija sākumā, riests sākas ap 25. jūliju, un šis arī būtu īstais laiks uzsākt medības ar pievilināšanu. (Protams, var vēl arī kādu nedēļu nogaidīt, lai ļautu labākajiem āžiem pilnvērtīgi piedalīties riestā...) Ap riesta sākumu pievilināšanas rezultāti var nebūt izcili, jo vienkārši apkārt ir ļoti daudz kazu, kuras meklējas, un bukiem ir liela izvēle. Pēc dienām piecām, septiņām, ap 2. augustu, viss atsākas ar jaunu sparu, un pievilināšanai labākais laiks turpinās līdz apmēram 12. augustam. Medības ar pievilināšanu var būt sekmīgas līdz pat augusta beigām, bet tad dzīvnieku aktivitāte jau sāk samazināties.

# Otrais un trešais medību laika izvēli noteicošais punkts ir savstarpēji saistīti. Stirnām, tāpat kā cilvēkiem, patīk silts un jauks laiks, bet liels karstums nepatīk. Visaktīvākās stirnas ir 21–24 grādu temperatūrā. Ja kazlēni jau palieli un laiks labs, stirnas ir aktīvākas nakts stundās, tādēļ jāmedī pēc iespējas agrāk no rīta līdz aptuveni plkst. 10. Tad jātaisa pauze, un medības var atsākt ap pulksten pieciem pēcpusdienā. Ja laiks vēss un apmācies, var medīt visu dienu – no rīta un vakaros uz labības laukiem, pa dienu – mežā, laucēs. Labības laukos var sēdēt kaut lauka vidū, bet saucieniem jābūt skaļiem, jo labība slāpē skaņu. Lietus pats par sevi medību sekmes neietekmē, ja vien nav ļoti auksts vai vējains. Vējainā laikā stirnas vai nu ir ļoti uzmanīgas, vai arī svilpošanu īsti nedzird. Vāciešiem pat esot teiciens – "Kad ārā medī vējš, medniekam jāpaliek mājās!".

 

Svilpošanas tehnikas "ABC"

Jāteic, Klauss ir ne vien lielisks dzīvnieku balsu atdarinātājs, bet arī teicams lektors un skolotājs. Semināra dalībniekiem tiek parādīts katrs etaps darbībai ar svilpīti. Protams, aprakstīt to ir daudz grūtāk nekā parādīt. (Interesenti bildes manis aprakstītajām darbībām var meklēt arī Klausa mājaslapas www.klaus-demmel.de sadaļas "Produkte" apakšsadaļā "Rehblatter" un saitē "Wie geht blatten? Hier erfahren Sie mehr!". Turpat citās saitēs citu pēc cita var noklausīties katru aprakstīto svilpienu un to sērijas.)

# Svilpi saņem starp īkšķi (no apakšas) un rādītājpirkstu (no augšas) tā, lai pirksti ir līdz gumijiņai, bet neskar to (skat. attēlus zemāk).

# Svilpi saņem starp zobiem tā, lai lūpas arī būtu līdz gumijai (no otras puses), bet arī to neskartu.

# Gaisu pūš "no vēdera" (izmantojot diafragmu), nevis ar vaigiem. Šādi vajadzētu iznākt vienzilbīgam pīkstienam jeb "Fīīp" skaņai.

# Noliecot svilpīti uz leju, iegūst augstāku toni jeb kazlēna pīkstienu.

# Savukārt kazas aicinošo "Pīī-a" skaņu var iegūt, pūšot tāpat kā "Fīīp", tikai beigās strauji "atkarot apkašžokli". Divzilbīgās "Pī-a" skaņas otrajai zilbei jābūt ļoti aprautai. Mednieku iesācēju galvenā kļūda ir šīs skaņas pagarināta vilkšana, un tādējādi svilpiens vairāk atgādinās plēšputna kliedzienu (ja kāds atlido – ziniet, ka saucat nepareizi!). Taču par kļūdām nevajag uztraukties, jo stirnas nav mehānismi, kas vienmēr un visur izpilda tikai vienas un tās pašas saucienu sērijas, tādēļ arī medniekam pievilināšanas procesam jāpieiet radoši.

# Visas pārējās skaņas ir vien šo divu pamatskaņu variācijas. Pēc katra pīkstiena svilpi nevajag ņemt ārā no mutes. Ideālā variantā – svilpīte pakārta kaklā un, jau pievilinot dzīvnieku, mednieks ir sagatavojies šaušanai. Paralēli svilpes izmantošanai var arī palauzīt zariņus vai pakārpīt zemi, atdarinot konkurējoša buka klātbūtni, taču, protams, jāiedomājas un jāmodelē situācija, "jāiejūtas stirnu ādā". Nedrīkst atdarināt vientuļas kazas saucienu un tai pašā laikā paralēli attēlot citu āzi...

# Vēl svilpīti var satvert starp īkšķi un plaukstu (skat. attēlu), un, noliecot pirkstus uz svilpītes vai pievienojot otru roku, var panākt dažādu skaņas skaļumu un modulācijas. Katrā ziņā viss ir treniņa lieta, un trenēties vajadzētu jau tagad, nevis 25. jūlijā mežā...

Svilpošanas signāli un sērijas

Tātad – modelējam situāciju, kad esam devušies uz mežu un iekārtojušies jau iepriekš noskatītajā pievilināšanas vietā!

# Vispirms 10 minūtes jānogaida, lai viss nomierinās, jo ierodoties, iespējams, ir radīts troksnis.

# Sāk ar vienmērīgiem, retiem, vienzilbīgiem un klusiem "Fīīp" pīkstieniem (iespējams, ka buks ir ļoti tuvu). Tā nav riesta, bet vienkārši sazināšanās skaņa, ko abu dzimumu stirnas lieto visu gadu. Šo pīkstienu atdarina dažas reizes, ieturot nelielas pauzītes, bet pēc tam nogaidot kādas 10 minūtes.

# Daudz aicinošāks ir kazas riesta sauciens – divzilbīgā "Pīī-ā" skaņa (svarīgi – ļoti aprauta otrā zilbe!). Tā vēsta, ka kaza ir viena un ielūdz āzi. Ja buks būs viens, noteikti nāks. Izpilda 2–3 sērijas ar dažu minūšu intervāliem un uz dažādām pusēm (jo dzīvnieki parasti atrodas kustībā). Tad ietur pauzi. Nekādā gadījumā šeit rakstīto nevajag uztvert kā dogmu un skatīties pulkstenī. Stirnas pīkstēšanai pulksteni neizmanto!

# Kā trešo izpilda "dzenošā buka" jeb lēciena saucienu, kurš atdarina buka dzenātas kazas saucienu. Tā ir dažādā skaļumā un intensitātē izpildītu liegu pīkstienu sērija, kas parasti noslēdzas ar "Pīī-ā". Pāris 8–10 saucienu sērijas izpilda ar nelielu starplaiku. Uz šo saucienu buks skrien ļoti ātri, jo teritorijas saimnieks saprot, ka ieradies sāncensis. Dažreiz buks ierodas tik ātri, ka, lai to apturētu, var atdarināt cita pārsteigta buka rējienu. Pēc Klausa pieredzes, tieši šis sauciens ir visefektīvākais (tiek nomedīti apmēram 70% no visiem pievilināšanas medībās nomedītajiem dzīvniekiem).

# Pēc iepriekšējās sērijas ietur ilgāku pauzi, un tad var lietot vienu spalgu, skaļu un agresīvu "eksplozīvo kliedzienu", kas skan kā "Fīīp, fīīp, pii-a, pii-a, pīī-ā" saucienu apkopojums. Pēc tā jāietur vismaz pusstundu gara pauze, jo buks var ierasties no tālienes. Medniekiem dažkārt šis sauciens liekas tik spējš un skaļš, ka viņi domā, ka visiem dzīvniekiem no tāda jāmūk pa gabalu, taču tā nav. Ar šo kliedzienu tiek imitēta situācija, kad kaza mēģina izvairīties no jauna buka uzmācības, un tas noteikti liek sapurināties vecajam teritorijas saimniekam pat tad, ja tas noguris gulētu. Te būtu vietā arī jau pieminētā zemes kārpīšana un zariņu lauzīšana. Jaunas kaziņas mēdz šo kliedzienu arī simulēt, lai piesaistītu āža uzmanību. Šis sauciens ir vispiemērotākais dižu āžu nomedīšanai, jo jaunie buciņi uz to baidās nākt (domā, ka priekšā jau ir viens stiprāks sāncensis). Pārsvarā šis kliedziens darbojas riesta laika beigās, pēc 10. augusta.

# Ja viss iepriekšminētais nedarbojas vai ja redzam āzi kopā ar kazu, var atdarināt kazlēna pīkstienu. Šajā gadījumā nāks kaza, bet buks viņai vienkārši sekos.

# Vēl var atdarināt ļoti skaļu un spalgu kazlēna izbaiļu brēcienu (imitē plēsēja uzbrukumu kazlēnam), uz kuru stirna parasti reaģē kā raķete. Medniekam jābūt sagatavotam, jo uz šo kliedzienu ierodas arī dažādi plēsēji – lapsas, plēsīgie putni, vilki, lūši un pat meža cūkas (!!!). Tomēr nevajadzētu šo kliedzienu atdarināt, piemēram, visu gadu medījot lapsas, jo tas ļoti tracina šai teritorijā dzīvojošās stirnas un var pat sabojāt turpmākās stirnu medības.

Attēlā: Jo tālāk noslēdz plaukstu, jo klusinātāks sauciens.

 

Svilpes izvēle

Tad, kad cilvēks ir iemācījies atdarināt stirnu "sarunvalodu" tikpat labi kā Klauss Demmels, viņš to spēj izdarīt ar dažādiem palīglīdzekļiem (seminārā redzējām demonstrējumus ar koka lapu, naudaszīmēm, papīru utt.) un pat vispār bez tiem. Taču ir daži argumenti, kas runā par labu Klausa pirms 25 gadiem izgudrotajai un patentētajai svilpei no buka raga:

# atšķirībā no koka svilpēm, kuras mitrumā piebriest, bet izžūstot saraujas un tādējādi maina skanējumu, kaula svilpe skanēs vienādi pat pēc ilgstošas "uzglabāšanas ūdenī";

# atšķirībā no gumijas pīkstulīšiem ar raga svilpi var atdarināt faktiski visu stirnu saziņas signālu gammu, ne tikai vienmuļus pīkstienus;

# Klausa pieredze liecina, ka rūpnieciski ražotās svilpes lielākoties ir uzskaņotas par augstu un labākajā gadījumā atdarina kazlēna pīkstienu, bet sliktākajā – kāda plēsīga putna kliedzienus;

# Klauss savām svilpēm faktiski dod "mūža garantiju" – proti, ja vien pašu kaulu nav sagrauzis suns, jebkuru mēlītei vai gumijai radušos defektu viņš ir gatavs novērst bez maksas. Atliek vien nosūtīt svilpi uz viņa mājaslapā (www.klaus-demmel.de) norādīto adresi, kā arī pierakstīt adresi, uz kuru svilpe sūtāma atpakaļ.

Iespējams, šeit rakstītais izklausās pēc uzmācīgas reklāmas, taču to saka cilvēks, kurš "pazīst drēbi". Klausam mājās ir vairāk nekā 500 dažādu svilpju kolekcija, un visas viņš ir arī reāli izmēģinājis. Viņš demonstrēja fantastiskas zināšanas arī par dažu semināra dalībnieku līdzpaņemtajām svilpēm. Pat vēl vairāk – daudzu īpašniekiem viņš mācēja arī nodemonstrēt, kā tās visefektīvāk un pilnīgāk izmantojamas.

 

Par to, ka Klauss nav tikai teorētiķis, liecina viņa ilglaicīgā un nopietnā medību pieredze – viņš medījis gan Amerikas, gan Eirāzijas kontinentā, Latviju ieskaitot, bet savā nelielajā 800 ha medību iecirknī Vācijā ik gadu kopā ar saviem viesiem nomedī 50–80 stirnas.

Varu vien teikt – seminārs, kurā piedalījos, bija tiešām lielisks un deva ne tikai padziļinātas teorētiskās zināšanas, bet arī iespēju šeit aprakstīto izmēģināt praktiski. Protams, izņemot pašas buku medības. Bet – līdz tām ir vēl nedaudz laika patrenēties...

 

Pieraksties jaunumiem