Pa MMD lappusēs publicētā pēdām: "Ieroča ABC. Stobri. Vītņstobri"

Autors: Ilgvars Zihmanis  Publikācija: MMD, 2011. gada aprīlis (04/2011)

Šo rakstu publicējam, lai sniegtu papildu informāciju tiem lasītājiem, kuri MMD jaunākajā (06/2013) numurā ieinteresējušies par rakstu "Ierocis MMD lasītājam. Stobrs un aizslēgs"

Attēlā: gareniski rievots nerūsējošā tērauda stobrs – "Weatherby Mark V Accumark" .

Pamatprincips

Ar ko vītņu stobrs atšķiras no gludā stobra? Ar to, ka vītņu stobra iekšpusē iegrieztas spirāliskas rievas, ko tad arī sauc par vītnēm. To uzdevums ir panākt, lai lode lidojumā grieztos ap savu garenasi, līdz ar to kļūstot aerodinamiski stabilāka un vienmēr lidotu ar priekšgalu pa priekšu. Uzskatāms piemērs – senā bērnu rotaļlieta, vārdā vilciņš.

Vītņu stobram faktiski ir divi iekšējie diametri – ārējais ("pa vītni") un iekšējais ("pa urbumu"). Visbiežāk par vītņstobra kalibru uzskata iekšējo diametru ("pa urbumu"), un tādā gadījumā lodes diametrs būs mazliet lielāks nekā kalibrs. Taču mūsdienās diezgan daudzi kalibri jau tiek mērīti pa ārējo diametru jeb "pa vītni", un tad lodes diametrs ir tieši tāds pats kā kalibrs. Piemēram, .300 Win. Mag. kalibru mēra "pa urbumu", bet .308 Win. kalibru – "pa vītni", taču lodes diametrs, izteikts collās, abiem kalibriem ir vienāds.

 


 

Attēlā: vītņstobrs garengriezumā.

Tā kā lodes diametrs ir mazliet lielāks nekā vītnes iekšējais diametrs, šaujot lodes apvalks tiek ar spēku iespiests vītnēs un lode sāk griezties. Vītņoti stobri pazīstami jau kopš XV gadsimta, taču ilgu laiku skaitījās mazpraktiska eksotika – to lādēšana pa galu bija grūta un prasīja daudz laika. Plašu izplatību vītņotie stobri guva tikai XIX gadsimtā, kad parādījās pa resgali lādējami vītņstobra ieroči.

Vītņu īpatnības

Vītņu stobram ir ievērojami biezākas sienas nekā gludajam stobram. Tā kā pulvera gāzēm nākas burtiski izspiest lodi caur stobra vītnēm, arī spiediens patrontelpā ir ievērojami lielāks. Gludstobra bisei spiediens patrontelpā ir ap 670–1100 kg/cm2, bet, piemēram, .308 Win. kalibra vītņstobriem tas var pārsniegt 4000 kg/cm2.

 


 

Attēlā: vītņstobrs šķērsgriezumā.

Stobram var būt no divām līdz pat divpadsmit vītnēm. Jo vairāk vītņu, jo tās seklākas un stobra precizitāte augstāka. Taču no seklas vītnes lode var "norauties" ātrāk, bez tam tāds stobrs arī ātrāk izdils.  

Visbiežāk stobros izmanto taisnstūrveida vītņu profilu, jo tāds ir uzticams un lētāks ražošanā. Tiek lietoti arī citi (piemēram, trapecveida) vītņu profili. Tādi stobri skaitās precīzāki, taču ir dārgo ieroču privilēģija.

Īpatnējs vītņojuma veids ir poligonālās vītnes. Atšķirībā no "klasiskajām" vītnēm to malas ir ļoti noapaļotas, tā ka stobra iekšpusei faktiski ir savērpta daudzskaldņa forma. Uzskata, ka šādi stobri esot precīzāki, vieglāk tīrāmi un ar ilgāku darbmūžu nekā "parastie" vītņstobri. Taču šī tehnoloģija ir arī dārga. Tāpēc poligonālie stobri pašlaik tiek lietoti galvenokārt pistolēm, bet starp garstobra ieročiem tādu ir maz.

 

Attēlā: Poligonālais vītņojums.

Stobra gals nobeidzas ar iedobumu, ko sauc par stobra gala kroni. Tā uzdevums ir aizsargāt vītnes vietā, kur lode atstāj stobru. Kroni ieteicams sargāt no sitieniem un skrāpējumiem (tai skaitā arī ieroča tīrīšanas laikā), jo tam ir liela nozīme ieroča precizitātē.

 

Materiāli

Vairākumu vītņstobru, tāpat kā gludstobrus, gatavo no leģēta tērauda ar hroma un molibdēna piedevām, kas palielina stobra mehānisko un ķīmisko izturību. No ārpuses stobrus ķīmiskajai izturībai un "smukumam" papildus noklāj ar melnu vai zilganu dzelzs oksīda kārtiņu vai matētu niķeļa pārklājumu. Galvenais, lai no stobra virsmas neatspīd gaisma un neizbiedē medījumu pirms laika. Sporta ieročiem tas nav tik svarīgi, tāpēc tiem stobru var arī pulēt.

Tas, ko ražotājs pasniedz kā nerūsējošo tēraudu, drīzāk ir rūsas izturīgs tērauds ar augstu hroma un niķeļa sastāvu. Tāds ir grūtāk apstrādājams, tāpēc arī dārgāks. Ja ieroci atstās novārtā, aprūsēs arī šāds "nerūsējošais" tērauds.

Pēdējā laikā parādījušies arī vītņstobri no oglekļa šķiedras. Tos veido bieza oglekļa šķiedras lentītes kārta, kas apvīta ap plānu tērauda stobru – tā saucamo leineri. Tādu stobru iespējams izveidot resnāku un garāku, ierocim "nepieņemoties svarā". Bez tam tāds stobrs šaujot vibrē mazāk un atdziest ātrāk. Pazīstamākais tādu stobru ražotājs ir "Christensen Arms" no Šveices.

Attēlā: oglekļa šķiedras stobrs. "Christensen Arms".

Stobra ārējais profils

Tā kā stobrs ir ieroča smagākā daļa, vairākumam vītņstobru to izgatavo konisku, lai ieroča svars iekļautos saprātīgos "rāmjos". Toties ieročiem, kas paredzēti tālai un precīzai šaušanai (arī tā saucamajiem varmintiem), stobrus izgatavo cilindriskus.

Cilindriski stobri šaujot nesakarst tik ātri un mazāk vibrē, kad tiem cauri iet lode. Šo iemeslu dēļ cilindriskie stobri ir precīzāki par koniskajiem. Toties ieroča svars un izmēri kļūst krietna laužņa cienīgi – dzinējmedībās ar tādu daudz nepastaigāsi… Tāpēc konisku stobru var uzskatīt par gana labu kompromisu starp ieroča precizitāti un izmēriem.

Šaujot stobrs nestāv uz vietas, bet gan lokās un vibrē. Tāpēc ikviens ražotājs cenšas atrast to īsto un pareizo stobra garuma un ārējā profila kombināciju, lai stobrs pārāk "nedīdītos" tai brīdī, kad viss pulveris patronā sadedzis.

Rievas var iegriezt ne tikai vītņstobra iekšpusē, bet arī ārpusē. Šādā gadījumā rievu uzdevums ir panākt, lai stobrs kļūst vieglāks un šaujot atdziest ātrāk. Parasti rievas ir taisnas, lai gan viens no pēdējiem modes kliedzieniem ieročbūvē ir spirāles veida rievas. Uz to pašu attiecināma arī astoņstūrainu un trijstūrainu stobru ražošana, lai gan šai gadījumā lielāka nozīme ir ārējam izskatam, kas pielauž pircēju ātrāk atvērt maku.

 

Stobra garums

No garāka stobra raidīta lode, saprotams, lidos ātrāk. Tomēr nedaudz īsāks un resnāks stobrs būs precīzāks par garāku un tievāku. Pārāk īsu stobru arī nevar taisīt – vajag, lai patronā esošais pulveris paspētu sadegt līdz brīdim, kad lode atstāj stobru. Citādi stobrs kļūs līdzīgs reaktīvajam dzinējam – būs spoža liesma stobra galā, lielāks blīkšķis, asāks atsitiens un [tāpēc] mazāka precizitāte. Tieši šā iemesla dēļ jaudīgākajiem Magnum kalibriem, kuros pulvera ir vairāk, ir arī garāki stobri. Bez tam Magnum kalibri īsākos stobros mazina lodes sākumātrumu daudz jūtamāk nekā "parastie", kuri no tā tik daudz necieš. Jāuzsver: pēdējā laikā modernie pulveri spēj pilnīgi sadegt arvien īsākos stobros, un vajadzība pēc garāka stobra mazinās.

 

Vītnes solis

Viens no pamatlielumiem, kas raksturo vītņstobru, ir vītnes solis (twist rate,шаг нарезов). Tā būtība patiesībā ir vienkārša – norādīt, cik garu vītnes posmu vajag, lai lode vienu reizi apgrieztos ap savu asi. Ja vītnes solis ir 1:9 collas, lode vienreiz apgriezīsies 9 stobra collās, ja 1:12 collas… Nu, laikam sapratāt!. Ja skaitlis, kas norāda stobra "tvistu", ir mazāks, "tvists" ir īsāks, "ātrāks" un lode griezīsies ātrāk. Attiecīgi – ja "tvista" skaitlis ir lielāks, lode griezīsies lēnāk. Piebildīšu, ka resnākām (lielāka kalibra) lodēm raksturīga lielāka inerce un tām nav vajadzības griezties tik ātri kā tievākām.

Ražotājam ir svarīgi katram kalibram piemeklēt piemērotāko vītnes soli, jo šai gadījumā ir tā – vajag ne par daudz, ne par maz. Ja lode griezīsies pārāk lēni, tā lidojumā sāks mētāties vai pat kūleņot. Taču arī pārāk ātra griešanās neder – gan tāpēc, ka pārlieku deldējas stobrs, gan tāpēc, ka var ciest tā pati precizitāte. Lodēm var arī būt sīki ražošanas defekti, kas ātras rotācijas gadījumā izpaudīsies manāmāk. Būs jūtamāka arī derivācija – lodes novirzīšanās no kursa tieši ātrās griešanās dēļ. Visbeidzot, cietīs arī lodes caursišanas spēja, jo enerģija ātrai rotācijai taču no kaut kurienes jāņem...

Protams, strīdēties par pareizo vītnes soli un to, kā tas ietekmē precizitāti, var ilgi. Tomēr visi ir vienisprātis: vienāda diametra smagākām lodēm, lai stabilizētos, jāgriežas ātrāk, bet vieglākām – lēnāk.

Teorētiski, ja gatavojas šaut galvenokārt ar smagām lodēm un ir izvēles iespēja, var izraudzīties stobru ar mazāku un īsāku "tvistu". Tāds spēj stabilizēt smagākas lodes, un arī ar vieglākām šai ziņā nebūs lielu problēmu. Taču arī aizrauties nevajag – ja "tvists" ir pārāk īss, smaga lode var "norauties" no stobra vītnēm. Kopumā ņemot, ierindas medniekam gana labs būs vītnes solis, kuru katram kalibram kā standartu pieņēmis vairākums ražotāju.

 

Kā gatavo vītņu stobru

Kad stobra sagatave ir izurbta vai izkalta un pēc tam izslīpēta vajadzīgajā diametrā, tajā iegriež vītnes. Izšķir trīs galvenos paņēmienus, kā to izdarīt. Uzreiz jāteic, ka labu stobru var dabūt ar ikvienu no šiem paņēmieniem – galvenais ir ražotāja standarti un izmantotie materiāli.

# Pirmais paņēmiens ir vītņu iegriešana pa vienai ar speciālu āķveida instrumentu (cut rifling). Tā ir pati vecākā un laikietilpīgākā metode. Toties, iegriežot vītnes pa vienai, metālā nerodas iekšējie spriegumi, kas vēlāk var deformēt stobru. Tādu metodi lieto nelielas firmas, kas ražo stobrus pēc pasūtījuma, kā arī ražotāji nelielās sērijās (piemēram, "Schultz&Larsen" Dānijā vai "Grünig&Elmiger" Šveicē). No "lielražotājiem" var pieminēt firmu "Marlin" no ASV, kas dažiem saviem produktiem uzstāda stobrus ar to, ko pati dēvē par Ballarda vītņojumu.

# Par otru paņēmienu jāpateicas Otrajam pasaules karam, kam bija vajadzīgi precīzi stobri, turklāt ātri un daudz. Tā ir virzuļgriešanas metode (button rifling). Ar hidrauliskās preses palīdzību cauri stobra sagatavei tiek izvilkts vai izstumts cietsakausējuma virzulis, kas burtiski iespiež vītnes stobra iekšējā virsmā. Metālā radušos iekšējos spriegumus likvidē, stobrus sakarsējot un lēni atlaidinot. Mūsdienās šī metode ir vairāk izplatīta Amerikā ("Savage Arms", "Weatherby"), taču to izmanto arī Eiropas ražotāji (piemēram, "Anschütz" un "Lothar Walther").

# Trešais paņēmiens – aukstā kalšana (cold hammer forging,rotary forging) – arī radies, pateicoties karam. Stobra sagatavē ievieto cietsakausējuma veidni ar vītnes formu un izkaļ ar āmuriem no visām pusēm. Šī ir ļoti ātra metode, kas vienlaikus ļauj apstrādāt arī patrontelpu un stobra ārpusi, pie viena iegūstot ļoti gludu stobra kanālu. Taču tai nepieciešamas dārgas un masīvas iekārtas, vēl piedevām metālā rodas nopietni iekšējie spriegumi, no kuriem tikt vaļā nav tik vienkārši. Aukstā kalšana radusies Vācijā, un to vairāk izmanto Eiropas ražotāji (piemēram, "Sauer", "Steyr-Mannlicher", "Tikka", "Sako" un ČZ), taču stobrus auksti kaļ arī "Remington" un "Ruger" no ASV.

 

Attēlā: iekšējā veidne aukstajai kalšanai.


 

Attēlā: auksti kalta profila paraugs.

Pēdējais piegājiens ir stobra pulēšana (lapping,honing), kas aizvāc no stobra iekšpuses liekos negludumus. Taču tā ir dārgo stobru privilēģija. Vienkāršajiem mirstīgajiem atliek paņēmiens, ko sauc par stobra iebraukšanu vai iešaušanu (break-in). Tas ir vienkāršs, taču, khm, visai ilgs un garlaicīgs process.

Vienreiz izšaujam. Pilnīgi iztīrām stobru. Atkal izšaujam. Atkal iztīrām. Un tā piecreiz no vietas… Gatavs un var iet? Uz kurieni tā steigsies??? Tagad izšausim divreiz. Un atkal iztīrīsim stobru. Un tā atkal piecreiz no vietas… Pilnā saskaņā ar formulu 5x1+5x2+5x3+5x4+5x5. Kad slauķus, lupatas un tīrīšanas līdzekļus vairs negribēsies ne acīs redzēt, 75 izšautās lodes būs nopulējušas stobra kanālu tā, ka tas varēs parādīt, uz ko īsti spējīgs. Protams, katrs pats vien izlems, vai to darīt vai ne…

 

 

 

Pieraksties jaunumiem