Diskusijas                                                                                   "Medniecība Latvijā - gribēta vai pieciesta?" materiāli

Ingmārs LĪDAKA, Saeimas deputāts:

– Vispirms jāsaprot, ka pasaule mainās. Un līdz ar to mainās arī cilvēku domāšana. Tādēļ tas, kas varbūt pirms gadiem trīsdesmit šķita visiem saprotams, šodien jau ir pilnīgi nesaprotams. Un tas, ka sabiedrība jau ļoti sen ir dalījusies medniekos un nemedniekos, arī tas ir pilnīgi skaidrs. Kādreiz nemednieki bija priecīgi, ja viņi pazina kādu mednieku, šobrīd liela daļa nemednieku ir tiktāl attālinājušies no medniekiem, ka faktiski viņiem nav ne mazākās jausmas, kāds labums no tā mednieka varētu būt.

Jā, visa pamatā, protams, ir izglītota sabiedrība. Un ja sabiedrībai nav šīs izglītības, šīs informācijas par to, kas ir mednieks, ko viņš dara un tamlīdzīgi... Tad, protams, konflikti ir un būs. No tās sabiedrības daļas puses, kurā ir nemednieki, ko tomēr ir vairāk nekā mednieku.

Tālab te varētu daudz prātot par to, ka šīs sarunas par medniecību ir jāizceļ krietni ārpus pašu mednieku loka, kur, saprotams, tās notiek nepārtraukti, arī šobrīd. Tikai – kā to izdarīt? Es jums nevaru pateikt, kā tas izdarāms, jo viens ir absolūti skaidrs – nemednieki vairs negrib medniekos klausīties. Viņi (nemednieki – red.) negrib klausīties par mednieku problēmām, jo viņi tās nesaprot.

Kādi ir mani uzskati? Mana dziļākā pārliecība ir, ka medniekam Latvijas pārveidotajā dabā ir sava, diezgan precīzi nosakāma bioloģiskā niša. Un – ja šī bioloģiskā niša paliek tukša, tad mūsu pārveidotajā dabā iestājas katastrofa. Piemēram, vēl vakar man tika atsūtīta fotogrāfija, kur redzama kādā pagalmā ieklīdusi cauna – drausmīgā stāvoklī, faktiski visa kraupja noēsta. Teikšu tā – viņa izskatījās vienkārši anormāla... Tas pats var notikt ar daudziem citiem dzīvniekiem, ja viņu kādā vietā kļūst par daudz. Tās ir mednieku tiesības – šādās situācijās rīkoties. Bet, protams, mednieku tiesības ir jāsasaista ar mednieku pienākumiem un atbildību. Katrs vaļasprieks kaut ko maksā. Tādēļ medniekam ir jāuzņemas atbildība par apmedījamo platību, par stāvokli tajā, un jāmedī arī tas, kas, ja tā var teikt, ir dabai vajadzīgs. Jāmedī, domājot ne tikai par savām interesēm, ne tikai par savām trofejām.

Tiktāl – pāris vārdos par atbildību. Turpināšu par mednieku un medniecības reputāciju.

Ziniet, es kādreiz ar tādu kā skaudību skatos uz copmaņiem Viņiem ir [runasvīrs] Olte. Un viņiem – makšķerniekiem – ir arī iespēja "noķert un atlaist". Medniekam laikam tāda iespēja – nošaut mežacūku un viņu pēc tam reanimēt – netiek paredzēta. Un līdz ar to situācija tiešām ir sarežģītāka. Grūtāka. Šeit var vilkt zināmas paralēles ar man zināmāku jomu – ar zoodārziem. Pirms kādiem piecdesmit gadiem kritēriji zoodārzu eksistencei bija, teiksim tā, – ļoti pieticīgi; galvenais bija būris un dzīvnieks, kurš savukārt bija puslīdz labi kaut ko paēdis. Savukārt mūsdienās zoodārziem jau ir pavisam citi, ārkārtīgi augsti standarti. Kur zoodārziem jau ir absolūti nepiedodami, ja šīs iestādes tur dzīvnieku kolekciju tikai savam priekam. Līdz ar to jāsaprot – ja jau mūsdienu sabiedrība šādi ierobežo zooloģisko dārzu darbību, tad līdzīgi notiek arī ar medniecību – mūsdienu sabiedrība arī no mednieka prasa daudz atbildīgāku attieksmi. Arī – daudz lielāku un stiprāku argumentāciju, kāpēc mednieks medī, daudz vairāk informācijas par to, kāpēc viņš medī.

Kāpēc medī? Kā jau teicu, mednieka tieša atbildība ir normālas sugu attiecības dabā – lai tur neiestātos haoss. Un vēl mana pārliecība ir tāda, ka Latvijas daba bez pāris sugām – bez cūkām un briežiem – patiesībā it lieliski iztiktu. Latvijas daba bez cūkām un briežiem savulaik ir jau diezgan ilgi iztikusi! Priekš kam mums šos dzīvniekus vajag?! Priekš kam mums šīs sugas vajag? Bioloģiskajai daudzveidībai?... Maznozīmīgi! Toties skaidrs, ka tieši šīs sugas ir tās, kuras vajag medniekiem. Pretējā gadījumā – ja briežu un cūku te nebūs – medības kļūs ļoti nepilnvērtīgas. Līdz ar to secinājums ir viens – ja bioloģiskā ziņā šīs sugas nav vajadzīgas Latvijas dabai kā tādai, bet viņas ir vajadzīgas medniekiem, tad tieši medniekiem zināmā mērā ir pašiem jāspriež, cik šo sugu pārstāvjus mednieki var atļauties turēt. Atļauties turēt tik daudz, lai nebūtu jākonfliktē ar lauksaimniekiem. Kuri arī mums visiem tā kā būtu vajadzīgi...

Turpinot par medīšanu, tā kā es vienmēr uz visu vairāk skatos no bioloģiskā viedokļa, tad man tiešām šķiet, ka tajā visā ir arī pozitīvais. Piemēram, ir ļoti labi, ka mednieki regulē vilku skaitu – tā mums ir nepieciešamība, kādas nav daudzviet citur... Ir arī ļoti labi, ka mednieki mēģina regulēt lapsu skaitu – bet vai visi mednieki to dara?... Ir lieliski, ka mednieki regulē [Amerikas] ūdeļu skaitu, bet atkal ir arī jautājumi: "Cik viņi to dara? Vai pietiekoši dara?" Šādus jautājumus varētu uzdot vēl – visai daudz, un tie visi neizbēgami nāk līdzi gan tam, ka mednieki šādās medībās iegūst trofejas, gan arī tam, ka medniekiem ir brieži, ir mežacūkas, dzīvnieki, kas patiesībā tieši mednieku dēļ tiek mūsu zemē tādā daudzumā turēti.

Vēl – par medniecības reputāciju. To ir jāatzīst – medus mucā iepil arī pa karotei darvas. Un tie pilinātāji ir paši mednieki. Kādas ir šīs karotes? Piemēram, nelaikā un nevietā slazdā ieskrējis suns. Piemēram, nelaikā un nevietā – absolūti nevietā! – nopublicēta asiņaina fotogrāfija, utt. Atzīstiet, šādas darvas karotes ir, tās ir jūsu darvas karotes, un jums pašiem ar tām būs tikt galā.

Un, visbeidzot – par likumiem. Ja likums ir tāds, par kuru visiem prieks, tad ir divas iespējas: vai nu šis likums ir bezjēdzīgs, vai arī šo likumu neviens nepildīs. Tātad tas ir pilnīgi loģiski, ka katrā likumā ir panti, par kuriem kāds ir neapmierināts. Tā ir, un tā būs vienmēr! Likumi ir tādi, kādus tos grib redzēt sabiedrība, un tas nu ir skaidrs un vēlreiz atgādināms, ka mednieku daļa sabiedrībā ir mazāka, daudz mazāka nekā ne mednieku daļa. Un tādēļ tas ir atkal jūsu pašu, mednieku, darbs un uzdevums, nevis Saeimas darbs un uzdevums – panākt situāciju, lai sabiedrībā mednieks būtu gaišais, nevis brīžiem tumšais tēls...

Sagatavoja: Didzis Pakalns ♦ Foto: Andris Eglītis

 

Pieraksties jaunumiem