Diskusijas                                                                                   "Medniecība  Latvijā - gribēta vai pieciesta?" materiāli

Jānis DŪKLAVS, LR zemkopības ministrs:

– Paldies, Pakalna kungs! Jūs sniedzāt mums tādu – ļoti, ļoti plašu – materiālu. Man gan personīgi liekas, ka jūs tā stipri sabiezinājāt krāsas, it sevišķi uzrunas pēdējā daļā, kur runājāt par mēri un visām ar to saistītajām lietām. Apgalvojot, ka "valsts [medniekiem] liek..." un tamlīdzīgi.

Bet – par visu pēc kārtas, no paša sākuma... Jūs minējāt, ka sabiedrība, ka visi tik briesmīgi nosoda medniekus un ka sabiedrībā nav nekādas sapratnes par medībām. Es jums nevaru piekrist – esmu ticies ar daudzām auditorijām, ļoti daudzām un lielām auditorijām, un tajās... Atvainojos, aizmirsu piebilst, ka tās ir lauksaimnieku auditorijas... Un, tātad, šajās auditorijās pārmetumi medniekiem sākas tikai vienā jautājumā – par postījumiem. Tikai! Neviens neķeras klāt nevienam citam jautājumam – sak, lai Dievs dod jums veselību un labas medības, un labas trofejas, bet tie postījumi... Un tas tad arī ir tas lielais strīdus ābols.

Skaidrs, ka šis strīdus ābols pārgāja arī uz likuma izstrādi. Tajā piedalījos arī es, un piedalījās arī daži no šeit redzamajiem klātesošajiem. Un, domāju, mēs ļoti labi atceramies, kā tur viss bija, kā gāja, kāpēc gāja – ar visiem limitiem, ar sarunām par "bezlimita mežacūkām" un visu pārējo. Nu, ir tas aktuāli lauksaimniekiem, kuriem dzīvnieki posta tīrumus, apēd to, kas tur izaudzis. Un aktuāli ne jau tikai medījamo zvēru ziņā – nupat, piemēram, jau ļoti aktuāls kļūst jautājums par ceļotājputniem, kas nodara būstisku kaitējumu sējumiem. Sevišķi šopavasar, kad tā zaļuma uz laukiem mums ir pavisam maz...

Tātad mums ir divas lietas (bet varbūt – nozares?), kurām ir savā starpā kaut kā jāsadzīvo. Gan meža dzīvniekiem, gan zemniekiem ar viņu problēmām, ar viņu sējumiem, viņu platībām, [no kurām] viņi protams, grib iegūt labāku ražu. Un mēs labi zinām, ka ir mums vietas, kur dzīvnieku biezība ir tā kā par lielu, un ir arī vietas, kur šāds jautājums nerodas. [Jārēķinās, ka] zemnieki arī brauc apkārt pa pasauli un pēta, un dzird, kā ar dzīvniekiem notiek citur, kādas citur ir iespējas, kā un ko tur dara mednieki – par ko viņi atbild, par ko neatbild. Nu, un tad arī mums neatliek nekas cits kā manis pieminētajās auditorijās skaidrot savu pozīciju. Es to varu paskaidrot savu zināšanu līmenī, kāds cits, piemēram, Baumaņa kungs, droši vien varētu paskaidrot dziļāk, ja viņš piedalītos...

Vēl par Medību likumu – jūs daudz stāstījāt, cik nesaprotoši [visi] bijuši. Es arī tam nevaru piekrist. Es pats personīgi piedalījos sapulcēs četros reģionos – tādās, kur bija pašvaldības, kur bija zemnieki, kur bija mednieki. Un teikšu, ka tur bija... kā jau tas pie cilvēkiem mēdz notikt: vietām viss risinās ļoti labi, ir savstarpēja sapratne, un jautājumus var atrisināt; bet citā vietā – nu, kā jau pie latviešiem, kad "kaimiņš kaimiņam labākais draugs" (jā, tieši tā, – šo teicienu jāliek pēdiņās!). Tātad gāja visādi, bet galarezultātā mēs tomēr par kaut ko vienojāmies. Es nevaru teikt, ka tas (Medību likuma jaunākā versija – red.) ir labākais medniekiem, un nevaru arī pateikt, ka tas ir labākais lauksaimniekiem (nu nebūs patlaban tāda likuma šai jomā, kad ij vieni, ij otri teiks – jā, nu mēs esam sasnieguši pilnīgu optimumu). Bet es varu teikt, ka mēs sasniedzām tādu kompromisu, kāds tajā brīdī bija iespējams, un par to es zināmā mērā esmu gandarīts. Atcerēsimies taču, cik grūti mums gāja! Ar LOSP (Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome – red.) gāja vieglāk, ar Zemnieku saeimu... Tad, kad, šķiet, par visu esam vienojušies, uz pēdējo Tautsaimniecības komisijas sēdi atnāk tie paši cilvēki, un atkal mēģina ielobēt likumā kādus citus jautājumus. Par biedrībām, [kuru redzelokā] ir suņi un kaķi, dabas draugi un tā tālāk, nemaz nerunāšu...

Tādēļ skaidrs – kompromisi likumā nav nākuši viegli, un tādēļ šeit kaut kādā veidā pateikt: "Mēs, mednieki, esam ļoti apbižoti, visa sabiedrība mūs nesaprot un tā tālāk," – tā nav pareizi!  Un, jā, arī tajā lielajā zālē (Saeimas plenārsēdēs – red.) mums negāja viegli – Līdakas kungs ir liecinieks, kā tur gāja... Bet tā nu mūsu demokrātiskajā valstī notiek – kā mēs katrs savu jautājumu protam pasniegt, izskaidrot un [par savu taisnību] pārliecināt, tāds arī ir gala rezultāts. Un medniekiem, domāju, nav te par ko apvainoties.

Vienā lietā – pareizi, tur es jums piekrītu, – vajag vairāk sabiedrību izglītot, vajag vairāk stāstīt, pārliecināt, cik tas [medības] ir būtiski un svarīgi. Un mēs..., kā jūs teicāt: "Valsts institūcijas," tātad Zemkopības ministrija, kuras pārraudzībā visas šīs lietas ir... Es nekādi negribētu kritizēt savus kolēģus – ne Valsts mežu dienestu, ne [ministrijas Meža] departamentu, sakot ka viņi tur dara kaut ko tādu, kas nav pareizs.

Tātad galvenais visā šajā ir tas, ka mums jārod savstarpēja sapratne: gan lauksaimniekiem un organizācijām, kas pārstāv lauksaimniekus, gan medniekiem un viņu organizācijām. Bet par Saeimu: jāsaprot, ka tajā ir tikai pieci mednieki – no simts deputātiem. Un tas, ka mednieku tur ir tik "daudz", arī nosaka izpratni, kas ir tāda, kāda viņa ir. (..) Un līdz ar to es nekādus citus instrumentus kā tikai pārliecināšanu, skaidrošanu, stāstīšanu un rādīšanu, pašreiz neredzu.

Un, visbeidzot. Tajā, kas attiecas uz cūku mēri, es jums pilnīgi nepiekrītu! Nepiekrītu, ka mēs būtu kaut ko kādam likuši vai pavēlējuši. Par to runa bija pašā sākumā, un tikai vienā jautājumā – kad es izklāstīju Lietuvas piemēru. Es to varu atkārtot arī šodien – paldies Dievam, ka mēris līdz mums nav atnācis, bet ja viņš būtu atnācis, tad [tai vietā] mums būtu noslēgts rajons, kurā tiešām mēs jums nekādus jautājumus daudz neuzdotu un ne uz ko jūs dikti neaicinātu. Īsi sakot – tā būtu ārkārtas situācija ar ārkārtas situācijas mēriem. To ir jāsaprot gan medniekiem, gan visiem pārējiem, ka ārkārtas situāciju valstī nosaka ļoti retos gadījumos, un tas ir valdības lēmums. Lietuvā tā notika – četros rajonos. Un tad un tur bija vienalga, vai tā ir mežacūka vai mājas cūka – cūkas kā dzīvnieka tajos rajonos pēc zināma laika vienkārši vairs nebija. Īsi un skaidri. Un – nekādu jautājumu.

Kas attiecas uz mūsu situāciju, šāda rīcība nav bijusi vajadzīga. Lietuvā viss pieklusis, slimība uz priekšu vairs neiet. Pie mums turpmāk... Finansējumu, ko lūdzām, esam dabūjuši, tur pietiks gan Pārtikas un veterinārajam dienestam analīzēm, gan visam pārējam. Domāju, ka tai daļā, kas attiecas uz medniekiem, pavisam nesen pieņemtais gala lēmums (..) ir labākais, kāds viņš varēja būt. Tai ziņā, ka tās nebūs ne astes, ne kādi citi mežacūku atribūti, par ko katram nomedītājam kaut ko maksās, bet ka kopīgi tiks radīta (var pat teikt, ka jau ir radīta) sistēma, kā šo naudiņu maksimāli labi ieguldīt tieši Latvijas medību saimniecībā. Domāju, par to varētu izteikties vairāki šeit klātesošie kungi, kuri arī bija klāt sarunās par līdzekļu izlietojumu – par to, ka naudiņa ir izlietojama, lai stiprinātu medību saimniecību un attiecīgi [medību] kolektīvus.

Un vēlreiz – nav tā, ka kādam te kaut kas tiktu ar varu uzspiests, sak, jums jādara tā un šitā! Nē, tas bija runāts tikai par konkrētu situāciju, ja mēris tiešām nonāktu mūsu teritioiorijā. Jā, tā būtu pavisam cita situācija. Pašreiz tāda (es nezinu, kam par to būtu jāpasakās...) mūs nav piemeklējusi...

 Sagatavoja: Didzis Pakalns ♦ Foto: Andris Eglītis

 

Pieraksties jaunumiem