Diskusijas                                                                                 "Medniecība Latvijā - gribēta vai pieciesta?" materiāli 

Didzis PAKALNS, MMD galvenais redaktors:

– Labdien, cienītās dāmas un godātie kungi! Jums nosūtītajos ielūgumos tika uzdoti divi jautājumi. Pirmais – kas Latvijā ir medniecība, raugoties no valsts pozīcijām? Otrais – kurā no piederības nišām – vaļasprieka vai pienākuma – patlaban atrodas mūsu zemes mednieki?

Kāpēc uzdevām tieši šādus jautājumus un kāpēc tieši šāds, nedaudz provocējošs, nosaukums – "Medniecība Latvijā – gribēta vai pieciesta?" dots šai diskusijai?

Vai tas nozīmētu, ka mūsu valstī ar medniekošanu kaut īsti nav kārtībā?

* * *

Uzmetot pārskrejošu skatienu medniekošanas lietām, viss šķiet itin prātīgi sakārtots un rāmjos turēts. Mednieki var medīt un medī, sabiedrības mērenā daļa – vairākums – uz to skatās it kā no malas, salīdzinoši neitrāli. Tāpat arī Saeima un valdība rosās – diskutē, spriež, pieņem ar medniekošanu saistītus likumus, MK noteikumus utt.

Publiskajā vidē – presē, TV, internetā – aina gan nav tik bezkaislīga. Tā acīm redzami mainās. Laika gaitā ziņas par medniecību aizvien biežāk un nereti ir negatīvi tonētas, mednieki tiek apveltīti ar neglaimojošiem epitetiem u.tml. Līdzsvaram jāpiemin, ka brīdi pa brīdim izskan arī pozitīvas vēstis – piemēram, par to, kā mednieki palīdzējuši dzīvniekiem: vai nu aukstā un sniegainā ziemā piebarojot, vai glābjot bezizejas situācijā nokļuvušos. Tomēr jāatzīst, ka negatīvas nokrāsas ziņu ir nenoliedzami vairāk, kam par iemeslu acīmredzot ir to radītāju vai nu nespēja, vai nevēlēšanās iedziļināties aplūkotajā tēmā.

Tomēr atļaušos apgalvot, ka, par spīti negatīvajai publicitātei, attieksme pret medniecību Latvijas sabiedrības mērenā vairākuma pasaules uzskatā joprojām ir neitrāla. MMD divdesmit gadu ilgā pieredze liecina, ka tā ir aptuveni šāda – sak, mani tas neinteresē, un lai jau viņi, tie mednieki, tur, savā sulā, vārās! Tiesa, šī pati žurnāla visai ilgajā mūžā iegūtā dzīvesziņa ļauj pamanīt arī nianses, kas iepriekš minētajai neitralitātei piešķir citas nokrāsas. Viena šāda nianse ir mazpamazām sabiedrības apziņā iedēstījies aplams stereotips par medībām kā bagāto ļaužu izklaidi. Otra, daudz jaunāka nianse – mednieki saaudzējuši zvērus un medī pārāk maz.

* * *

Bet kā varētu raksturot valsts pozīciju un skatījumu uz medniecību?

Pats galvenais – likumvide – šķiet sakārtota. Medniekiem ir viss nepieciešamais – ir speciāls likums, ir MK noteikumi, šai nodarbei ir plaša – Meža dienesta, policijas, Vides dienesta, veterinārā dienesta utt. – uzraudzība. Tas, kāpēc uzraugu tik daudz, arī skaidrs – medniecība ir saistīta ar pārtikas apriti, ar ieročiem, ar darbošanos vidē, un normu pārkāpumi šais jomās var būt bīstami sabiedrībai vai pašiem medniekiem. Un tādēļ krietna daļa likumu un noteikumu normu ir tieši par to – lai mednieku darbošanās šajās jomās būtu droša. Te izmantošu salīdzinājumu ar satiksmes noteikumiem, kas jāievēro katram satiksmes dalībniekam – mērķis ir kārtība un drošība ielās un uz ceļiem.

Medību likums un Medību noteikumi, un visi citi tiem pakārtotie normatīvie akti ir satiksmes noteikumi medību jomā – kārtībai un drošībai medībās. Ievērosi – varēsi netraucēti darboties, neievērosi – tevi apturēs kāds no dienestiem.

Vai ar to pietiek, lai paustu valsts nostāju?

Mēs, MMD ļaudis, domājam, ka ne. Mūsu žurnāla pieredze (un, starp citu, MMD darbojas ne tikai mednieki – redakcijā mednieku un nemednieku attiecība ir līdzsvarā...) ir ļāvusi saprast, ka medības ir kas daudz plašāks un tātad arī daudz nopietnāk uzlūkojams.

  • Mednieki ir brīvprātīgi palīgi dzīvnieku skaita regulēšanā, un par to viņiem pienākas paldies.
  • Mednieki ir brīvprātīgi dabas pieskatītāji.
  • Medniecība ir veselīga nodarbe – kaut vai no visbiežāk šai sakarā piesauktā kustību un uzturēšanās svaigā gaisā viedokļa.
  • Medniecība ir veselīga arī tai nozīmē, ka mednieki un viņu ģimenes, un draugi (mūsu skatījumā – vismaz 100 000 cilvēku Latvijā) patērē uzturā veselīgu, ar mūslaiku metodēm neuzlabotu savvaļas dzīvnieku miesu.
  • Medniecībai ir sociāla loma – to sapratīs katrs, kurš būs uzzinājis un savām acīm pārliecinājies, kā gan medības, gan dažādi citi medniekpasākumi pulcē un vieno ģimenes.
  • Medniecībai ir izglītojoša loma – īpaši dabas zinībās; mednieki šai jomā ir krietni izglītotāki, nekā pārējās mūsdienu sabiedrības daļas.
  • Medniecībai ir liela loma tradicionālās Latvijas lauku vides uzturēšanā un saglabāšanā.
  • Medniecība – kā bruņotu un ieroču lietās arī trenētu cilvēku kopums – ir potenciāls valsts aizsardzības spēks apdraudējumu gadījumā.
  • Un tā tālāk. Uzskaitījumu varētu turpināt.

Un visu to Latvijā dara – absolūti brīvprātīgi, paši pēc savas iniciatīvas, bez jebkādas piespiešanas – vairāk nekā tūkstotis mednieku klubu, aptuveni 20 tūkstoši mednieku.

Vai arī valsts visu to apzinās un saprot?

No vienas puses – šķiet, jā. Tieši valsts taču – Zemkopības ministrijas personā – pēdējo desmit gadu laikā atbalstījusi dažādas iniciatīvas, kuru mērķis bija labāk sakārtot medniecības lietas mūsu zemē. Uzskaitīšu redzamākās:

  • tā bija tā dēvētā medību saimniecības attīstības stratēģija, kuras ietvaros divos etapos tika apzināta situācija medniecības nozarē un sniegti konkrēti ieteikumi tās pilnveidošanai (projekts par MSAF līdzekļiem);
  • tās bija Medību saimniecības attīstības pamatnostādnes – uz "Stratēģijas" pamatiem balstīts politikas dokuments, pie kura tika strādāts vairākus gadus un kura gala versija tika nodota MK 2008. gadā;
  • par valsts sapratni liecina arī vairāk nekā divus gadus ilgs darbs ZM paspārnē pie grozījumiem Medību likumā, un par to liecina arī pašreizējais darbs, izstrādājot Medību noteikumus...

Itkā viss skaidrs. Taču uz visu to var paraudzīties arī no otras puses...

Vai stratēģijas un pamatnostādnes, šis lielais, patiešām profesionālais darbs, kurā piedalījās zinoši speciālisti, eksperti un medniecības pārstāvji, ir īstenotas? Daļēji – sīkumos! – jā, bet svarīgākajos, medniecībai būtiskākajos jautājumos – noteikti ne! Medniecība un ap to virpuļojošas straumes netiek no valsts puses gudri regulētas, viss lielākoties notiek pašplūsmā, atbilstoši konkrētajā brīdī uzvējojušajām pūsmām.

Tādēļ domāju, ka varu atļauties apgalvot, ka gan stratēģijām un politikām tērētais darbs, gan arī visai prāvie līdzekļi ir lielākoties pamesti kaķim zem astes.

Vai divgadu darbs pie ML grozījumiem beidzās ar labāku rezultātu? Arī – diez vai. Pirmkārt, atkal jau tādēļ, ka darbs pie likuma netika balstīts uz būtiskākajām iepriekš minēto politikas un stratēģijas dokumentu atziņām. Tieši pretēji – grozījumu izstrādes gaitā mednieku pārstāvjiem nepārtraukti nācās "turēt frontes līniju", lai nepieļautu absolūti pretēju rezultātu stratēģijā un pamatnostādnēs minētajam. Uzdrošinos apgalvot, ka šai laikā mednieku pārstāvji palīdzēja noturēt arī dažu labu dabas aizsardzības bastionu.

Otrkārt, tad, kad likuma grozījumi nonāca Saeimas plenārsēžu darbakārtībā, mūsu cienījamie deputāti, ignorējot darba grupas un arī Saeimas komisijas sadarbībā ar ekspertiem rūpīgo darbu, likuma galavariantā ieviesa neplānotas izmaiņas. Šeit tomēr būtiskāk šķiet uzsvērt ko citu. Proti, likuma pieņemšanas laikā mūsu likumdevēji plenārsēdēs ļoti uzskatāmi nodemonstrēja to, ka deputātu izpratne pilnībā atbilst nezinošās sabiedrības daļas izpratnei (protams, iespējams arī cits skaidrojums – šāda "ne pārāk svarīga" likuma pieņemšanas gaita ir laba iespēja populistiski zvejot vēlētāju balsis, un deputāti nekavējas to izmantot, piebalsojot atsevišķu, nelielu, bet krietni skaļu sabiedrības grupu viedoklim). To, kā dažbrīd likuma apspriešanā tika norieti mednieki un medniecība, mute neveras atkārtot, toties ir vērts uzsvērt, ka faktiski 99% deputātu runu figurēja viena doma – medības ir izprieca bagātajiem. Un nevienā – uzsveru: nevienā! – viedoklī netika pieminēts nekas no visiem manis iepriekš pieminētajām medniecības pozitīvajiem aspektiem! Nevienā un nekas!

* * *

Lai vai kā, likuma grozījumi tika pieņemti, un mednieku sabiedrība kā lielāko šā darba veiksmi un uzvaru pieņēma to, ka tas neradīja lielus draudus medniecības brīvprātīgai pastāvēšanai turpmāk. Vai šāds rezultāts uzskatāms par ieguvumu? Diez vai...

Tomēr sapratni par likumdevēju attieksmi pret medniecību šis darbs radīja gan. Bet izpildvaras attieksmi var nojaust no pēdējā laika notikumiem. Cūku mēris. Vispirms salīdzinoši klusi uztvertais klasiskais. Kas pērn nodarbojās ar praktisko darbu tā aizturēšanā? Mednieki. Vai valsts viņiem par to pateicās? Dzirdēts nav... Tagad uz sliekšņa – Āfrikas cūku mēris. Kas tiek minēti kā izpildītāji tā "noturēšanā"? Nu, protams – neviens cits kā mednieki! Turklāt valsts pozīcijā jau jūtama pavēles nokrāsa – tas, kungi mednieki, jums būs jādara, gribat vai negribat... Pat tad, ja darāmais absolūti nesader nedz ar mednieku, nedz ar dabas aizsardzības ētikas pamatpostulātiem...

Un tā nu sanāk, ka mūsu, MMD ļaužu, prātos, šo visu vērojot un vērtējot, gribot negribot ir dzimis pieņēmums par valsts līmenī radītu un uzturētu aksiomu – mednieki Latvijā ir tādi kā piespiedu brīvprātīgie izpildītāji, ko vajadzības brīdī pasaukt, bet kurus var ne pārāk cieši cienīt.

Vai autovadītāja apliecības iegūšana uzliek par pienākumu katru dienu sēsties pie stūres? Atbilde nav jāmin – nē! Vai iegūta mednieka apliecība var būt slogs, kas garantē obligātu, brīvprātīgu – piespiedu – bezatlīdzības darbu, kura veikšanai turklāt tiek izmantoti izpildītāja paša līdzekļi un aprīkojums? Atbilde, izrādās, ir – jā...

Vai saredzat savdabīgās "šķēres", kas liktas šīs diskusijas pamatā?

Kas tad īsti ir medniecība Latvijā? Vaļasprieks vai pienākums?... Un mednieki – gribēti vai pieciesti?...

Foto: Andris Eglītis 

 

Pieraksties jaunumiem